Norma fiksē līdzšinējo praksi, saskaņā ar kuru ienākums no nekustamā īpašuma atsavināšanas rodas nevis brīdī, kad nekustamais īpašums tiek ieguldīts pamatkapitālā, bet vēlāk – tad, kad tiek atsavinātas iegūtās kapitāla daļas. Normas pamatā ir atziņa, ka nekustamais īpašums netiek izslēgts no komercdarbības un fiziskā persona negūst ienākumu naudas veidā, no kura tā varētu samaksāt nodokļus.

Līdzīga pieeja ir piemērota gadījumos, ja pamatkapitālā tiek ieguldītas kapitāla daļas (akcijas), kā atrunāts Ministru kabineta 2010. gada 21. septembra noteikumos Nr. 899 “Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" normu piemērošanas kārtība”.

Ienākumu no saimnieciskajā darbībā izmantota nekustamā īpašuma ieguldīšanas kapitālsabiedrības pamatkapitālā nosaka kā apmaiņā iegūto kapitāla daļu vai akciju nominālvērtības un nekustamā īpašuma atlikušās vērtības starpību (IIN likuma 11.6 panta 1.1 daļa). Tas nozīmē: ja tiek ieguldīts nekustamais īpašums, kas ir ticis izmantots saimnieciskajā darbībā, apliekamā ienākuma noteikšanai tiek ņemts vērā arī saimnieciskās darbības ietvaros iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) aprēķināšanas vajadzībām norakstītais nekustamā īpašuma nolietojums. Tomēr saimnieciskās darbības izdevumos norakstīto procentu maksājumu summu, kas tika samaksāta par kredītu šā nekustamā īpašuma iegādei visā laikā, kad nekustamais īpašums tika lietots saimnieciskajā darbībā, vērā neņem. Grozījumi ietver pretizvairīšanās normu, kas vērsta uz nekustamā īpašuma pārklasificēšanu par personiskajām vajadzībām izmantojamu lietu (IIN likuma 11.6 panta 2.1 daļa). Ja tas tiek pārklasificēts un 60 mēnešu laikā no pārklasificēšanas ieguldīts kapitālsabiedrības pamatkapitālā apmaiņā pret kapitālsabiedrības kapitāla daļām vai akcijām, tad ienākums, kas gūts brīdī, kad nekustamais īpašums ieguldīts kapitālsabiedrības pamatkapitālā, nosakāms tāpat kā nepārklasificētam īpašumam.

Žurnālu BILANCE var abonēt šeit.