0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

PERSONĀLSDARBA TIESĪBASKas jāņem vērā, nosūtot darbinieku darbā uz citu ES valsti?

Kas jāņem vērā, nosūtot darbinieku darbā uz citu ES valsti?

Labklājības ministrija sagatavojusi skaidrojošu materiālu par darbinieku nosūtīšanu, ko reglamentē Darba likuma 14.pants, kurā pārņemti Eiropas Parlamenta un Padomes 1996.gada 16.decembra direktīvas Nr.96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā noteikumi. Saskaņā ar minēto Darba likuma pantu darba devējam ir tiesības uz noteiktu laiku nosūtīt darbinieku starptautisko pakalpojumu sniegšanai no vienas Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts uz citu dalībvalsti. Tas nozīmē, ka šādai nosūtīšanai jānotiek pārrobežu pakalpojumu sniegšanas kontekstā, turklāt visu darba veikšanas laiku ir jāpastāv darba attiecībām starp nosūtīto darbinieku un uzņēmumu, kurš nosūta darbinieku darbam uz citu valsti, un šādai nosūtīšanai jānotiek īslaicīgi – uz noteiktu laika periodu. …


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

12 € / mēnesī *

Pirmās 30 dienas tikai par 1€

ABONĒT

* Atjaunojas automātiski, vari pārtraukt jebkurā brīdī!

 Jau ir BilancePLZ abonements?
Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
20.09.2007 Riga. Eiropas majas atklasana. Foto:Ilmars ZnotinsLabklājības ministrija sagatavojusi skaidrojošu materiālu par darbinieku nosūtīšanu, ko reglamentē Darba likuma 14.pants, kurā pārņemti Eiropas Parlamenta un Padomes 1996.gada 16.decembra direktīvas Nr.96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā noteikumi.
Saskaņā ar minēto Darba likuma pantu darba devējam ir tiesības uz noteiktu laiku nosūtīt darbinieku starptautisko pakalpojumu sniegšanai no vienas Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts uz citu dalībvalsti. Tas nozīmē, ka šādai nosūtīšanai jānotiek pārrobežu pakalpojumu sniegšanas kontekstā, turklāt visu darba veikšanas laiku ir jāpastāv darba attiecībām starp nosūtīto darbinieku un uzņēmumu, kurš nosūta darbinieku darbam uz citu valsti, un šādai nosūtīšanai jānotiek īslaicīgi – uz noteiktu laika periodu.  Vienlaikus jāņem vērā, ka par darbinieku norīkošanu netiek uzskatīts tāds gadījums, kad personas pašas dodas meklēt darbu vai strādāt uz citu dalībvalsti.
Darbinieku nosūtīšana ir gadījumi, kad:
  • darba devējs nosūta darbinieku uz citu valsti, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts ar personu, kuras labā tiks veikts darbs;
  • darba devējs nosūta darbiniekus uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu;
  • darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs (t.s. pagaidu darba aģentūra) kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā tiks veikts darbs, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tas veic savu darbību citā valstī.
Nosūtītais darbinieks ir cilvēks, kas noteiktu laiku veic darbu citā valstī, nevis valstī, kurā viņš parasti veic darbu.
Darbinieka nosūtīšana veikt darbu uz Latviju
1. Ja darba devējs nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, nosūtītajam darbiniekam nodrošināmi Latvijas normatīvajos aktos un darba koplīgumos paredzētie darba apstākļi un nodarbinātības noteikumi, kas noteic:
  • maksimālo darba laiku un minimālo atpūtas laiku;
  • minimālo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu;
  • minimālo darba algas likmi, kā arī piemaksas par virsstundu darbu;
  • noteikumus par nodrošināšanu ar darbaspēku, īpaši ar darbā iekārtošanas institūciju starpniecību;
  • drošību, veselības aizsardzību un higiēnu darbā;
  • aizsardzības pasākumus darbiniekiem, kuri jaunāki par 18 gadiem, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā, kā arī šo personu darba un nodarbinātības noteikumus;
  • vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kā arī cita veida diskriminācijas aizliegumu.
Vienlaikus darba devējs var noteikt arī augstāku darbinieku aizsardzības līmeni, nekā ir paredzēts Latvijā.
2. Darba devējam, kurš nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums pirms darbinieka nosūtīšanas rakstiski informēt Valsts darba inspekciju, norādot:
  • darbinieka vārdu un uzvārdu;
  • darba uzsākšanas laiku;
  • paredzamo nodarbināšanas ilgumu;
  • darba veikšanas vietu (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, norāda, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās);
  • darba devēja pārstāvi Latvijā, kurš ir pilnvarots pārstāvēt darba devēju Latvijas valsts iestādēs un tiesā;
  • personu, kuras labā tiks veikts darbs (pakalpojuma saņēmēju);
  • apliecinājumu par to, ka nosūtītais darbinieks, kas ir trešo valstu pilsonis, likumīgi strādā pie darba devēja Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā.
Iepriekšminētās prasības šobrīd neattiecas uz tirdzniecības flotes uzņēmumu kuģu apkalpēm.
 
Darbinieka nosūtīšana veikt darbu uz citu valsti
Darba likuma 14.panta piektajā daļā ir skaidri noteikts, ka darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā, neatkarīgi no tā, kāds likums ir piemērojams darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām, ir pienākums šim nosūtītajam darbiniekam nodrošināt tās valsts nodarbinātības noteikumus un darba apstākļus, uz kuru darbinieks tiek nosūtīts. Tas nozīmē, ka darba devējam atbilstoši citas valsts normatīvajiem aktiem vai koplīgumiem, kuri tiek atzīti par vispārsaistošiem, ir jānodrošina:
  • maksimālo darba laiku un minimālo atpūtas laiku;
  • minimālo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu;
  • minimālo darba algas likmi, kā arī piemaksas par virsstundu darbu;
  • noteikumus par nodrošināšanu ar darbaspēku, īpaši ar darbā iekārtošanas institūciju starpniecību;
  • drošību, veselības aizsardzību un higiēnu darbā;
  • aizsardzības pasākumus darbiniekiem, kuri jaunāki par 18 gadiem, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā, kā arī šo personu darba un nodarbinātības noteikumus;
  • vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kā arī cita veida diskriminācijas aizliegumu.
Tas nozīmē, ka gadījumā, ja darbinieks tiek nosūtīts veikt darbu Beļģijā, tad darba devējam ir jānodrošina Beļģijas normatīvajos aktos vai vispārsaistošos koplīgumos ietverto normu izpildi attiecībā uz darba un atpūtas laiku, minimālo algu u.c. jautājumiem.
Vienlaikus darba devējam ir jāņem vērā, ka daudzās valstīs, līdzīgi kā Latvijā, ir paredzēta iepriekšējās paziņošanas sistēma, t.i., pirms darba devējs nosūta kādu darbinieku uz citu valsti, par to ir jāinformē attiecīgās citas valsts iestādes. Tādēļ iesaka pirms darbinieku nosūtīšanas noskaidrot to, vai konkrētajā valstī ir ieviesta kāda iepriekšējās paziņošanas sistēma un to, kādi termiņi šajā gadījumā ir ievērojami.
Vai nosūtījums ir komandējums?
Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumos Nr.969 „Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” (turpmāk – komandējumu noteikumi) ir ietverts jēdzienu „darba brauciens” un „komandējums” definējums.
Komandējums - ar komersanta, organizācijas, iestādes vai citas institūcijas vadītāja rakstisku rīkojumu apstiprināts darbinieka (..) brauciens uz noteiktu laiku uz citu apdzīvotu vietu Latvijas Republikā vai, ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstī, − ārvalstī, vai uz ārvalstīm, kā arī no ārvalstīm uz Latvijas Republiku (ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstīs), lai pildītu darba vai dienesta uzdevumus vai papildinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju (..).
Darba brauciens - darbinieka darbs vai dienests, ja tas saskaņā ar noslēgto darba līgumu vai amata aprakstu norisinās ceļā (piemēram, autosatiksmes, dzelzceļa, jūrniecības vai aviācijas nozarē) Latvijas Republikā vai ārvalstīs vai ja darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē).
Tātad darbinieku nosūtīšana būtībā ir komandējums, kas ietver starptautisko elementu – pakalpojumi tiek sniegti citā valstī, kurā tie parasti netiek sniegti, un darbs tiek veikts personas, ar kuru darba devējs ir noslēdzis līgumu par konkrēta darba veikšanu, labā. Tas nozīmē, ka darba devējam, kurš nosūta darbinieku pakalpojumu sniegšanai uz ārvalstīm, ir pienākums ievērot komandējumu noteikumos ietvertās prasības par izdevumu atlīdzināšanu, kas saistīti ar komandējumu.
Sakaru iestādes un kontrolējošās iestādes
Direktīva paredz, ka Eiropas Savienības dalībvalstis sadarbojas un apmainās ar informāciju savā starpā. Tādēļ katrā valstī tiek noteikta nacionālā sakaru iestāde (liaison office), kas var sniegt darba devējiem un darbiniekiem vispārīgu informāciju par nodarbinātības noteikumiem un darba apstākļiem konkrētajā valstī. Vienlaikus katrā valstī pastāv arī kontrolējošās iestādes, kas uzrauga un kontrolē darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības normatīvo aktu prasību ievērošanu. Šīs iestādes var sniegt atbildes par konkrētajā situācijā piemērojamiem normatīvajiem aktiem un koplīgumiem.
Nodarbinātības valsts aģentūra ir sakaru iestāde, kas Latvijā nodrošina informācijas pieejamību par nodarbinātības iespējām un dzīves apstākļiem. Savukārt kontrolējošā iestāde Latvijā ir Valsts darba inspekcija.
Pirms darbinieku nosūtīšanas iesaka vērsties attiecīgo valstu sakaru un/vai kontrolējošās iestādēs, lai noskaidrotu, kādi noteikumi ir piemērojami darbinieku norīkošanas gadījumā!
Informācija par atsevišķu valstu regulējumu darbinieku norīkošanas jomā:
Informācija par darbinieku norīkošanu Beļģijā
Informācija par darbinieku norīkošanu Čehijā Informācija par darbinieku norīkošanu Dānijā
Informācija par darbinieku norīkošanu Francijā
Informācija par darbinieku norīkošanu Norvēģijā
Informācija par darbinieku norīkošanu Somijā Informācija par darbinieku norīkošanu Vācijā angļu valodā un vācu valodā
Informācija par darbinieku norīkošanu Zviedrijā
Sociālā apdrošināšana
Darbinieks, kas kādā dalībvalstī strādā darba devēja uzdevumā, kurš parasti tur veic savas darbības, un ko minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti veikt darbu minētā darba devēja uzdevumā, arī turpmāk var palikt sociāli apdrošināts pirmajā dalībvalstī, ja paredzamais darba ilgums nepārsniedz 24 mēnešus un minētā persona nav nosūtīta aizstāt citu turp nosūtīto personu (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr.883/2004 (2004.gada 29.aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 12. (1.) pants). Detalizētāku informāciju skatīt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras mājas lapā.
Minimālā darba alga:
Darba devējam, kas nosūta darbinieku, jānodrošina šim darbiniekam tāda minimālās algas likme, kas ir noteikta dalībvalstī, uz kuru darbinieks nosūtīts un kurā tiek veikts darbs.
Jāņem vērā, ka minimālās algas likmes jēdzienu (un to, kādas izmaksas tajā tiek ieskaitītas) definē valsts tiesību aktos un/vai tās dalībvalsts praksē, uz kuru darbinieks ir nosūtīts darbā.