Laika gaitā – jau kopš zemnieku saimniecības saskaņā ar patlaban spēkā esošo likumu tiek dibinātas – ir radusies situācija, ka lielā daļā zemnieku saimniecību atsevišķi īpašuma objekti (gan kustamā, gan nekustamā manta) juridiski ir reģistrēti nevis kā zemnieku saimniecības, bet gan kā saimniecības īpašnieka īpašums. Tāpēc gan īpašniekiem, gan grāmatvežiem bieži rodas jautājumi par to, kā pamatot un kā grāmatvedībā atspoguļot īpašniekam piederošās mantas (piemēram, zemes gabalu, ēku, tehnikas) izmantošanu uzņēmuma saimnieciskajā darbībā.

Diemžēl pēdējos gados iecerētās zemnieku saimniecību reformas, kas sakārtotu saimniecību juridisko statusu, nav tikušas īstenotas, tāpēc, iepazīstoties ar spēkā esošo normatīvo aktu regulējumu, jānoskaidro, vai un kādi ierobežojumi varētu būt gadījumos, kad zemnieku saimniecība izmanto īpašniekam piederošus objektus savā saimnieciskajā darbībā.

Patapinājuma vai nomas līguma nepiemērotība zemnieku saimniecībai

Daļa saimniecību īpašnieku izvēlas noslēgt nomas vai patapinājuma līgumus par īpašuma objektiem, kuri pieder saimniekam un kurus izmanto saimniekam pašam piederošais uzņēmums. Tiek pieņemts, ka šāds līgums drošāk ļauj saimnieciskās darbības izmaksās iekļaut attiecīgo objektu uzturēšanas izmaksas. Tomēr uzskatu, ka šāda prakse zemnieku saimniecībām nav piemērota, jo normatīvi ļauj izmantot īpašnieka personīgo mantu viņam piederošā saimniecībā bez jebkādu papildu līgumu slēgšanas. Bet jāatgādina, ka šajā gadījumā runa ir par īpašnieka, nevis viņa ģimenes locekļu īpašuma izmantošanu zemnieku saimniecībā!

Zemnieku saimniecību darbību pašlaik joprojām reglamentē deviņdesmito gadu sākumā pieņemtais likums „Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību”. Saskaņā ar likumu zemnieka saimniecība ir juridiska persona, un juridiskas personas tiesības tā iegūst brīdī, kad tiek reģistrēta Uzņēmumu reģistrā. Lai gan par vienu no juridiskas personas pazīmēm uzskata mantas nošķirtību, uz zemnieku saimniecībām šo pazīmi pilnībā attiecināt nevar, jo likuma „Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību” 10. pants nosaka, ka zemnieka un zvejnieka saimniecības mantu veido zemnieka vai zvejnieka saimniecības īpašnieka manta. Tas nozīmē, ka viss īpašums, kas pieder saimniecības īpašniekam, ir uzskatāms arī par saimniecības mantu un tādējādi izmantojams saimnieciskajā darbībā, pamatojoties uz likuma normu. Taču, tā kā ne visu fiziskai personai piederošo īpašumu izmanto saimnieciskajā darbībā, nav nozīmes saimniecības grāmatvedības uzskaitē reģistrēt arī tos īpašniekam piederošos īpašuma objektus, ko saimnieciskajā darbībā neizmanto.

Likuma “Par grāmatvedību” 11. pants nosaka, ka zemnieku saimniecība inventarizē tikai to saimniecības mantu, kas paredzēta vai ko izmanto saimnieciskās darbības veikšanai. Šī likuma norma attiecas gan uz tām saimniecībām, kas grāmatvedību kārto vienkāršā ieraksta sistēmā, gan arī uz tām, kas grāmatvedību kārto divkāršajā ierakstā.

Pirms apskatām īpašniekam piederošās mantas novērtēšanu un uzrādīšanu grāmatvedībā, jāuzsver, ka parasti saimniecības īpašniekam kā fiziskai personai pieder nekustamais īpašums - zeme un ēkas (būves). Tā kā patlaban nekustamais īpašums juridiski var tikt reģistrēts kā zemnieku saimniecībai piederošs, uzskatu, ka, iegūstot pašlaik nekustamo īpašumu, ko izmanto saimnieciskajā darbībā, tas ir jāreģistrē kā zemnieku saimniecībai, nevis tās īpašniekam piederošs. Tāpat ir arī ar reģistrējamo kustamo mantu (piemēram, lauksaimniecības tehniku).

Protams, nepieciešamība novērtēt un saimniecības grāmatvedībā uzrādīt īpašniekam piederošo var rasties arī tad, ja īpašnieks, piemēram, patlaban kā fiziskā persona saņem dāvinājumā vai mantojumā kādu saimniecībā izmantojamu lietu.

Iemesli, kādēļ parasti rodas nepieciešamība “legalizēt” īpašniekam piederošas mantas izmantošanu saimniecībā, parasti ir divi:

• lai varētu rēķināt nolietojumu un iekļaut to saimnieciskās darbības izmaksās (aktuāli attiecībā uz ēkām, būvēm un kustamo mantu);
• lai saimnieciskās darbības izmaksās varētu iekļaut summas, kas samaksātas par attiecīgo objektu uzturēšanu (aktuāli gan attiecībā uz nekustamo īpašumu, t.sk. zemi, gan arī attiecībā uz kustamo mantu).

Ja saimnieciskajā darbībā izmantotais īpašums juridiski pieder īpašniekam kā fiziskajai personai, tad normatīvie akti precīzāk skaidro uzskaites jautājumus tām saimniecībām, kuras no saimnieciskās darbības maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Kas jāzina IIN maksātājiem

Vienkāršās un divkāršās grāmatvedības kārtotāji – iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji – atzīst un novērtē to fiziskās personas mantu, kuru tie izmanto saimnieciskajā darbībā. Zemnieku saimniecībām, kuras maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli un grāmatvedību kārto divkāršā ieraksta sistēmā, jāņem vērā Ministru kabineta 2007. gada 8. maija noteikumu Nr. 301 „Noteikumi par individuālo komersantu finanšu pārskatiem” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 301) prasības. Lai gan noteikumu nosaukumā un tekstā minēti tikai individuālie komersanti, šie noteikumi piemērojami arī zemnieku saimniecībām. Saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 301 bilancē ir jānorāda individuālā komersanta (tas nozīmē – arī zemnieka saimniecības īpašnieka) īpašuma daļa, kuru tas nošķīris saimnieciskās darbības veikšanai.

Atbilstoši noteikumu Nr. 301 18. punktam, ja individuālais komersants (arī zemnieka saimniecības īpašnieks) saimnieciskajā darbībā kā pamatlīdzekli iegulda (sāk izmantot) personisko mantu, kas pirkta vai izveidota pirms saimnieciskās darbības uzsākšanas, par šāda pamatlīdzekļa sākotnējo vērtību uzskata atlikušo vērtību datumā, kad pamatlīdzekli sāk izmantot saimnieciskajā darbībā. Pamatlīdzekļu objekta iegādes vai izveidošanas izdevumu summu pamato ar tās iegādes vai izveidošanas laikā saņemtiem attaisnojuma dokumentiem. Šādam pamatlīdzeklim atlikušo vērtību aprēķina, no tā iegādes vai izveidošanas dokumentos norādītās summas atskaitot pamatlīdzekļa nolietojuma summas, kas aprēķinātas par gadiem pirms pamatlīdzekļa izmantošanas saimnieciskajā darbībā.

Ja saimnieciskajā darbībā izmantotam pamatlīdzeklim nav iegādes vai izveidošanas dokumentu vai pamatlīdzeklis iegūts ziedojumā, dāvinājumā, mantojumā vai atjaunojot īpašumtiesības, zemnieka saimniecības īpašnieks var izvēlēties, vai šādu pamatlīdzekli uzskaitīt tikai natūrā (norādot grāmatvedības reģistros bez novērtējuma naudas izteiksmē) vai novērtēt naudas izteiksmē un norādīt bilancē.

Novērtējot naudas izteiksmē, par pamatlīdzekļa sākotnējo vērtību nosaka:

• vērtību, kas norādīta līgumā vai citā dokumentā, kas apliecina pamatlīdzekļa ziedojumu vai dāvinājumu;
• vērtību, kas norādīta mantojuma saņemšanu apliecinošā dokumentā;
• vērtību, kas noteikta īpašumtiesību atjaunošanā iegūtai ēkai vai būvei, pamatojoties uz Valsts zemes dienesta noteikto inventarizācijas vērtību un ievērojot iedzīvotāju ienākuma nodokli reglamentējošo normatīvo aktu prasības (Ministru kabineta 2010. gada 21. septembra noteikumi Nr. 899 “Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība”);
• nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību;
• attiecīgā pamatlīdzekļa tirgus vērtību tajā dienā, kad tas tiek novērtēts.

Īpatnības vienkāršās grāmatvedības kārtotājiem

Vienkāršās grāmatvedības kārtotāji grāmatvedības uzskaitē ievēro Ministru kabineta 2007. gada 20. marta noteikumus Nr. 188 „Kārtība kādā individuālie komersanti, individuālie uzņēmumi, zemnieku un zvejnieku saimniecības, citas fiziskās personas, kas veic saimniecisko darbību, kārto grāmatvedību vienkāršā ieraksta sistēmā” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 188). Šo noteikumu 28. punkts nosaka: ja persona saimnieciskajā darbībā kā pamatlīdzekli iegulda (sāk izmantot) personisko mantu, kas pirkta vai izveidota pirms saimnieciskās darbības uzsākšanas, pamatojot šīs mantas iegādes vai izveidošanas izdevumu summu ar tās iegādes vai izveidošanas laikā saņemtajiem attaisnojuma dokumentiem, par šāda pamatlīdzekļa sākotnējo vērtību uzskata minētās mantas atlikušo vērtību datumā, kad pamatlīdzekli iegulda (sāk izmantot) saimnieciskajā darbībā. Atlikušo vērtību aprēķina saskaņā ar likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 13. pantu, ņemot vērā mēnešu skaitu līdz brīdim, kad pamatlīdzekli sāk izmantot saimnieciskajā darbībā.

Analoģiski kā noteikumos Nr. 301, arī vienkāršās grāmatvedības kārtotāji pamatlīdzekļus, kuriem nav iespējams pierādīt iegādes vērtību, drīkst uzskaitīt tikai pēc skaita.

UIN maksātājiem īpašnieka pamatlīdzekļi uzrādāmi saimniecības bilancē

Tām zemnieku saimniecībām, kuras maksā uzņēmumu ienākuma nodokli, neviens specifisks normatīvais akts nenosaka, kā atzīstami un uzskaitāmi to īpašniekiem piederošie un saimnieciskajā darbībā izmantotie pamatlīdzekļu objekti. Manuprāt, tie ir jāatspoguļo saimniecības bilancē, jo tie ir īpašuma objekti, kas tiek izmantoti saimnieciskajā darbībā. Lai gada pārskats sniegtu patiesu priekšstatu par uzņēmuma mantas stāvokli, īpaša uzmanība jāpievērš tam, kā pamatlīdzekļu objekti tiek novērtēti. Pamatlīdzekļu objektu novērtēšanai var piemērot iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem līdzīgus noteikumus, t.i., pamatojoties uz attaisnojuma dokumentiem, kas apliecina attiecīgā pamatlīdzekļa vērtību.

Pamatlīdzekļu uzturēšanas izdevumi

Saistībā ar pamatlīdzekļu objektu uzturēšanu un izmantošanu saimnieciskajā darbībā rodas arī dažādi izdevumi. Piemēram, automašīnas apdrošināšana, tehniskā apskate, maksa par mobilā telefona izmantošanu u.c. Ja šie pamatlīdzekļu objekti nav reģistrēti uz zemnieka saimniecības vārda, attaisnojuma dokumentos, kas pamato attiecīgās izmaksas, reizēm būs norādīti nevis zemnieka saimniecības rekvizīti, bet gan īpašnieka dati. Tāpēc pirms šo attaisnojuma dokumentu reģistrēšanas grāmatvedībā jāpārliecinās, vai tajos ir visi likuma „Par grāmatvedību” 7. pantā noteiktie rekvizīti. Ja zemnieka saimniecība ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāja, tad, protams, jāpārliecinās, vai attaisnojuma dokuments atbilst Pievienotās vērtības nodokļa likuma prasībām un ir uzskatāms par PVN rēķinu.

Attiecībā uz tiem pamatlīdzekļiem, kuriem iegādes vērtību pamatot nav iespējams un kurus uzskaita tikai pēc skaita, uzturēšanas izdevumus drīkst attiecināt uz saimnieciskās darbības izmaksām. Protams, jāņem vērā, ka izmaksām jābūt saistītām ar saimniecisko darbību un jāievēro likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.⁵ panta prasības, kas nosaka ierobežojumus atsevišķām izdevumu summām, ja pamatlīdzekli izmanto gan saimnieciskām, gan arī privātām vajadzībām.

Tā kā zemnieku saimniecības lielākoties ir lauksaimnieki, svarīgi ņemt vērā vienu aspektu attiecībā uz uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokli. “Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likuma” 14. pantā lauksaimniekiem paredzētais atbrīvojums no uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa ir tikai par tādiem transportlīdzekļiem, kas  reģistrēti zemnieku saimniecības īpašumā vai turējumā. Ja auto reģistrācijas apliecībā ieraksta par zemnieku saimniecību nebūs, tad neatkarīgi no zemnieku saimniecības lauksaimniecības ieņēmumu apmēra atbrīvojums par šo auto piemērots netiks.