Kas tika grozīts?

Darba likuma 14.pants ir izteikts jaunā redakcijā, likums papildināts ar jaunu 14.¹, 14.², 75.²pantu, kā arī likums papildināts ar informatīvo atsauci uz Eiropas Savienības direktīvām.

Kāpēc grozījumi bija nepieciešami?

Grozījumi bija nepieciešami, lai pārņemtu 2014. gada 15. maija Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr.1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu ("IMI regula") (turpmāk – direktīva 2014/67/ES), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija direktīvas 2014/66/ES par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros (turpmāk – direktīva 2014/66/ES) prasības.

Ņemot vērā, ka direktīvas 2014/67/ES prasības bija jāpārņem līdz šī gada 18.jūnijam, sociālie partneri vienojās likumā nesniegt ar direktīvu pārņemšanu nesaistītus priekšlikumus, un Saeimā grozījumi tika skatīti steidzamības kārtībā 2 lasījumos.

Galvenā grozījumu būtība

Darba likuma 14., 14.¹, 14.² pants

Lai nodrošinātu normu vieglāku uztveramību, precīzi pārņemtu direktīvas normas, kā arī lai nodrošinātu Valsts darba inspekcijas iespēju efektīvi veikt pārbaudes darba vietās, Darba likuma 14. pants, kas reglamentē darbinieku nosūtīšanas jautājumus, tiek sadalīts vairākos jauno pantos. Līdz ar to jaunā redakcijā tiek izteikts Darba likuma 14. pants, kas reglamentēs vispārīgos ar darbinieku nosūtīšanu saistītos jautājumus, savukārt 14.¹ un 14.² pants attiecīgi noteiks darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku veikt darbu Latvijā, un darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas.

Darba likuma 14. pants satur jēdzienu "darbinieku nosūtīšana" un "nosūtītais darbinieks" skaidrojumu. Vienlaikus šī panta trešā daļa norāda, ka regulējums saistībā ar darbinieku nosūtīšanu netiek piemērots uz tirdzniecības flotes uzņēmumu kuģu apkalpēm.

14.¹ pants satur regulējumu, kas attiecināms uz tiem darba devējiem, kas nosūta savus darbiniekus veikt darbu Latvijā. Šī panta pirmā daļa satur regulējumu, kas līdz šim ir bijis ietverts Darba likuma 14. panta trešajā daļā un noteic to noteikumu minimumu, kas nodrošināms nosūtītajiem darbiniekiem.

Šā panta otrajā daļā ir noteikts darba devēja pienākums pirms darbinieka nosūtīšanas rakstveidā informēt VDI par nosūtīto darbinieku. Atšķirībā no šobrīd spēkā esošā regulējuma, turpmāk darba devējiem, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, informācija VDI ir jāsniedz valsts, tas ir, latviešu valodā.

Tāpat tiek noteikti papildinājumi attiecībā uz to, kāda informācija darba devējam ir jāsniedz VDI. Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, VDI būs jāinformē par paredzamo nosūtīšanas ilgumu, kā arī par darba uzsākšanas un pabeigšanas laiku.

Ņemot vērā Eiropas Savienības tiesas judikatūru, kā arī direktīvā 2014/67/ES ietverto norādi, Darba likuma 14.¹ panta trešajā un ceturtajā daļā ir ietverts regulējums, kas paredz darba devēja pienākumu noteikt savu pārstāvi Latvijā, kurš ir pilnvarots pārstāvēt šo darba devēju Latvijas valsts iestādēs un tiesā, kā arī nepieciešamības gadījumā noteikt savu pārstāvi, ar kuras starpniecību darba koplīguma puses var vērsties nolūkā uzsākt koplīguma noslēgšanas sarunas atbilstoši Darba likuma noteikumiem. Vienlaikus grozījumi paredz, ka persona, pie kura darba koplīguma puses var vērsties nolūkā uzsākt koplīguma noslēgšanas sarunas, var nebūt tieši tā pati, kura ir pilnvarota pārstāvēt darba devēju Latvijas valsts iestādēs un tiesā. Turklāt, lai neradītu papildus apgrūtinājumus darba devējam, likums noteiks, ka šī darba devēja norādītā persona var arī pastāvīgi neatrasties Latvijā, tomēr šai personai ir jābūt pieejamai pēc koplīguma pušu saprātīga un pamatota pieprasījuma. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja arodbiedrība vai darba devēju organizācija aicina konkrēto darba devēju pievienoties jau noslēgtajam koplīgumam un attiecināt šā koplīguma noteikumus arī uz saviem darbiniekiem vai noslēgt jaunu koplīgumu, darba devēja deleģētajam pārstāvim ir jāiesaistās šajās sarunās. Ar šāda noteikuma ieviešanu koplīguma pusēm tiks atvieglota komunikācija ar nosūtīto darbinieku darba devēju.

Turpmāk darba devējam būs papildus jānorāda arī informācija par pakalpojuma veidu, kas pamato darbinieku nosūtīšanu.

Gadījumā, ja darba devējs vienlaikus nosūta vairākus darbiniekus veikt darbu Latvijā, tad vienā dokumentā darba devējs var informēt VDI par visiem uz Latviju nosūtītajiem darbiniekiem.

Lai VDI varētu veiksmīgāk, ātrāk un efektīvāk veikt pārbaudes, tiek noteikts darba devēja, kas nosūta darbinieku veikt darba Latvijā, pienākums nodrošināt vairāku dokumentu (darba līgumu, darba laika uzskaites dokumentu, darba samaksas aprēķinu un darba samaksas izmaksu apliecinošo dokumentu) glabāšanu un uzrādīšanu uzraudzības un kontroles institūcijām. Saskaņā ar šiem grozījumiem Darba likumā turpmāk nepieciešamības gadījumā Latvijas uzraudzības un kontroles institūcijas varēs lūgt, lai darba devējs nodrošina šo dokumentu tulkojumu valsts (tas ir, latviešu) valodā.

Ņemot vērā, ka atsevišķos gadījumos, jo īpaši, ja tas attiecas, piemēram, uz lieliem būvniecības objektiem, uzraudzības un kontroles institūcijām var rasties nepieciešamība veikt pārbaudes arī pēc darbinieku nosūtīšanas beigām, tiek noteikts darba devēja pienākums nodrošināt darba līgumu, darba laika uzskaites dokumentu, darba samaksas aprēķinu un darba samaksas izmaksu apliecinošo dokumentu uzrādīšanu uzraudzības un kontroles institūcijām divu gadu laikā pēc darbinieka nosūtīšanas perioda beigām.

Darba likuma 141. pantā tiek ietverta norma, kas izstrādāta, lai pārņemtu direktīvas 2014/66/ES 5. panta 4. punkta a) apakšpunktā ietverto prasību, kas noteic, ka uz uzņēmuma ietvaros pārceltā darbinieka pārcelšanas uzņēmuma ietvaros laikā gadījumiem tiek ievēroti tie nosacījumi, ko līdzīgā situācijā piemēro nosūtītajiem darbiniekiem.

Lai Latvijas darba devējiem būtu skaidrāki darbinieku nosūtīšanas gadījumā piemērojamie principi, likums tiek papildināts ar 142. pantu, kas turpmāk reglamentēs darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas.

Panta pirmā daļa paredz, ka darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā valstī, ir pienākums šim nosūtītajam darbiniekam nodrošināt nodarbinātības noteikumu izpildi, tajā skaitā attiecībā uz minimālo darba algas likmi, un darba apstākļus atbilstoši attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem. Papildus tiek norādīts, ka minimālās darba algas likmes jēdzienu nosaka atbilstoši tās valsts tiesību aktiem vai vispārsaistošiem koplīgumiem, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu. Attiecībā uz nodarbinātības noteikumiem, tajā skaitā arī minimālo darba algas likmi, kas piemērojami katrā konkrētajā valstī, ir jāņem vērā, ka atbilstoši direktīvas 2014/67/ES prasībām katrai dalībvalstij ir jāizveido vienotā tīmekļa vietne, kurā darba devēji un darbinieki var atrast visu nepieciešamo informāciju. Tas nozīmē, ka darba devējiem pirms darbinieku nosūtīšanas būs jāiepazīstas ar konkrētās valsts izvirzītajām prasībām tīmekļa vietnē, par kuru tiks nosūtīta informācija gan Eiropas Komisijai, gan citām dalībvalstīm. Vienlaikus šobrīd ir plānots, ka informācija par citu valstu vienotajām tīmekļa vietnēm būs pieejama arī Latvijas tīmekļa vietnē, kurā būs publicēta informācija par Latvijā darbinieku nosūtīšanai izvirzītajām prasībām un piemērojamiem noteikumiem.

14.² panta otrā daļa paredz darba devēja, kas nosūta darbinieku veikt darbu uz citu valsti, pienākumu ievērot un izpildīt tās valsts administratīvās prasības un pakļauties uzraudzības un kontroles institūciju prasībām, uz kuru darbinieks tiek nosūtīts. Faktiski šāds pienākums jau līdz šim izriet no direktīvas 96/71/EK, tomēr vairākkārt šī noteikuma saturs radīja strīdus un vairākas lietas tika izskatītas Eiropas Savienības tiesā. Līdz ar to, lai mazinātu domstarpības darba devēju, darbinieku un valsts iestāžu vidū, šis princips ir skaidri noteikts direktīvā 2014/67/ES, kā arī ar šiem grozījumiem - Darba likumā.

Saskaņā ar 14.² panta trešo daļu darbinieku nosūtīšanai ir piemērojami noteikumi par komandējumiem. Darbinieku nosūtīšana pēc savas būtības ir tāda pakalpojuma sniegšana, kas ietver pārrobežu elementu, tas ir, pakalpojumi tiek sniegti citā valstī, nevis valstī, kurā tie parasti tiek sniegti, un darbs tiek veikts personas, ar kuru darba devējs ir noslēdzis līgumu par konkrētā darba veikšanu, labā. Tādējādi darbinieka nosūtīšana ir uzskatāma par specifisku komandējuma veidu – darbības, ko veic darba devējs darbinieku nosūtīšanas gadījumā, lielā mērā ir līdzīgas tām, kas tiek veiktas, nosūtot darbinieku komandējumā. Līdz ar to darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas, ir jāpiemēro specifiskie Ministru kabineta noteikumi, kas reglamentē komandējuma izdevumu atlīdzināšanu. Vienlaikus, ņemot vērā direktīvā 96/71/EK noteikto, darba devējam ir jānodrošina tādi minimālie nodarbinātības noteikumi un darba apstākļi, kādus pieprasa tās valsts normatīvie akti un vispārsaistošie koplīgumi.

Vienlaikus likumā tiek ietverts arī princips, kas izriet no direktīvām 96/71/EK un 2014/67/ES, - to, vai komandējuma dienas naudu uzskata par daļu no minimālās algas, nosaka atbilstoši tās valsts regulējumam, uz kuru darbinieks tiek nosūtīts. Līdz ar to darba devējam pirms darbinieka nosūtīšanas ir jānoskaidro darba samaksas veidošanas noteikumi un minimālais apmērs konkrētajā valstī.

Papildus tiek ietverts arī cits direktīvā 96/71/EK nostiprinātais princips - par to, ka cita atlīdzība, kas saistīta ar faktisko izdevumu segšanu, piemēram, ceļa, dzīvošanas vai uzturēšanās izdevumi, netiek uzskatīti par minimālās algas likmes daļu.

Vienlaikus attiecībā uz Latvijā spēkā esošo regulējumu ir jāņem vērā, ka Latvijā Ministru kabineta 2015. gada 24. novembra noteikumos Nr.656 "Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu" tiek paredzēts, ka minimālā mēneša darba alga ir atlīdzība par darbu, nevis izdevumu atlīdzība. Tas nozīmē, ka ne piemaksas, ne prēmijas, ne kāda cita veida atlīdzība saistībā ar darbu nav uzskatāma par minimālās mēneša darba algas daļu. Tādējādi darba devējam, kas nosūta darbiniekus veikt darbu Latvijā, būs jānodrošina darbiniekam minimālā mēneša darba alga 370 eiro apmērā, kā arī papildus atlīdzība, kas saistīta ar faktisko izdevumu segšanu, piemēram, ceļa, dzīvošanas vai uzturēšanās izdevumi. Latvijas tiesu judikatūrā (lietā Nr. SKC-2425/2014) ir atzīts, ka komandējuma dienas nauda ir paredzēta darbinieku faktisko izdevumu atlīdzināšanai, tā nevar ietilpt darba atlīdzībā un ir maksājama atsevišķi. Līdz ar to ārvalstu darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, papildus minimālajai darba algai un faktisko izdevumu atlīdzināšanai, būs jāmaksā arī komandējuma dienas nauda, nodrošinot līdzvērtīgu attieksmi starp Latvijas un ārvalstu darbiniekiem.

Darba likuma 75.² pants

Darba likums tiek papildināts ar jaunu 75.² pantu, kas noteiks darbuzņēmēja (personas, kas tieši ir nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi) atbildību par darba samaksas izmaksu. Direktīva 2014/67/ES paredz obligātu darbuzņēmēja (personas, kas ir tieši nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi) atbildības ieviešanu darbinieka nosūtīšanas gadījumā vismaz būvniecības jomā, savukārt attiecībā uz pārējām jomām dalībvalstīm tiek dota izvēles iespēja.

Šobrīd tiek noteikts, ka gadījumā, ja darba devējs, kuram kā apakšuzņēmējam ir nodota pilnīga vai daļēja līgumsaistību izpilde, nav darba līgumā vai koplīgumā noteiktā laikā izpildījis savu pienākumu izmaksāt darba samaksu darbiniekam, tad šim darbiniekam ir tiesības prasīt neizmaksātā darba samaksas izmaksu no personas, kura darba devējam ir tieši nodevusi šo līgumsaistību izpildi.

Papildus ņemams vērā, ka tā persona, kura darba devējam kā apakšuzņēmējam ir tieši nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi, ir atbildīga tikai par darba samaksas neizmaksāšanu konkrēto līgumsaistību izpildes ietvaros.

Vienlaikus tiek noteikts arī šādas atbildības apmērs – neizmaksātās darba samaksas izmaksa minimālās darba algas likmes apmērā. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja darbinieks darba līgumā vai darba koplīgumā noteiktajā laikā (datumā) nav saņēmis pienākošos darba samaksu, tad viņam ir tiesības tieši vērsties pie tās personas, kura darba devējam kā apakšuzņēmējam ir tieši nodevusi līgumsaistību izpildi. Atbilstoši likumā ietvertajam regulējumam darbinieks var prasīt darba samaksas izmaksu minimālās darba algas likmes apmērā, kas ir noteikta tās valsts normatīvajos aktos vai vispārsaistošos koplīgumos, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu.

Papildus likumā tiek ietverta norma, kas paredz, ka tā persona, kura darba devējam ir tieši nodevusi līgumsaistību izpildi, iegūst regresa prasības pret darbinieka tiešo darba devēju tādā apmērā, kādā tā ir izmaksājusi šī darba devēja darbiniekam darba samaksu.

75.² panta trešā daļa noteic, ka šāda atbildība tiek ieviesta tikai uz darbinieku nosūtīšanas gadījumiem, kas notiek, lai veiktu būvdarbus saistībā ar ēku būvniecību (NACE 2.red. F sadaļas 41.2. grupa) vai specializētos būvdarbus (NACE 2.red. F sadaļas 43. grupa). Tādejādi tiek aptverti tie darbi, kas ir minēti direktīvas 96/71/EK pielikumā.

Šobrīd solidārā (darbuzņēmēja - personas, kas ir tieši nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi) atbildība Darba likumā ir paredzēta 75.¹ pantā un tikai attiecībā uz tiem gadījumiem, ja tiek nodarbināta persona, kura nav tiesīga uzturēties Latvijas Republikā.