0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

JAUTĀJUMI UN ATBILDESZaudējumu atlīdzināšana strīdos ar VID

Zaudējumu atlīdzināšana strīdos ar VID

Pēc tam, kad audita vai tematiskās pārbaudes rezultātā veiktais uzrēķins ir apstrīdēts iestādē, tas apstrīdams Valsts ieņēmuma dienesta (VID) ģenerāldirektoram. Savukārt VID ģenerāldirektora lēmums ir pārsūdzams administratīvajā tiesā.Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 185. panta pirmās daļas 4. punktam VID lēmuma par uzrēķinu apstrīdēšana neaptur tā darbību, izņemot daļā par aprēķināto soda naudu, atgādina jurists Mārtiņš Daģis, zvērinātu advokātu biroja COBALT jurists. Protams, pastāv arī iespēja lūgt tiesai apturēt VID lēmuma darbību arī daļā par uzrēķinātajiem nodokļiem un nokavējuma naudu, taču prakse liecina, ka tiesa vairākumā gadījumu atturas konstatēt VID lēmuma prettiesiskumu, pirms lieta nav…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

12 € / mēnesī *

Pirmās 30 dienas tikai par 1€

ABONĒT

* Atjaunojas automātiski, vari pārtraukt jebkurā brīdī!

 Jau ir BilancePLZ abonements?
Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

nodokli5Pēc tam, kad audita vai tematiskās pārbaudes rezultātā veiktais uzrēķins ir apstrīdēts iestādē, tas apstrīdams Valsts ieņēmuma dienesta (VID) ģenerāldirektoram. Savukārt VID ģenerāldirektora lēmums ir pārsūdzams administratīvajā tiesā.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 185. panta pirmās daļas 4. punktam VID lēmuma par uzrēķinu apstrīdēšana neaptur tā darbību, izņemot daļā par aprēķināto soda naudu, atgādina jurists Mārtiņš Daģis, zvērinātu advokātu biroja COBALT jurists.

 

M.Dagis
Mārtiņš Daģis, zvērinātu advokātu biroja COBALT jurists

Protams, pastāv arī iespēja lūgt tiesai apturēt VID lēmuma darbību arī daļā par uzrēķinātajiem nodokļiem un nokavējuma naudu, taču prakse liecina, ka tiesa vairākumā gadījumu atturas konstatēt VID lēmuma prettiesiskumu, pirms lieta nav izskatīta pēc būtības. Tādējādi, pat turpinot strīdu, nodokļu maksātājam būs jāsamaksā papildu uzrēķinātais nodoklis un nokavējuma nauda valsts budžetā.

Šādā gadījumā īpaši aktuāls kļūst jautājums par atlīdzināšanas mehānismu gadījumā, ja tiesvedības rezultātā VID lēmums tiek pilnībā vai daļēji atcelts. Ir loģiski, ka ar samaksātās summas atmaksāšanu vien netiek atlīdzināti nodokļu maksātājam nodarītie zaudējumi, jo samaksātā nauda visai ievērojamu laiku prettiesiski būs būtībā izslēgta no šai personai pieejamajiem līdzekļiem. Tātad turpmāk aplūkosim normatīvajos aktos paredzētās iespējas prasīt zaudējumu atlīdzinājumu.

 Likumā paredzētais atlīdzināšanas mehānisms

Satversmes 92. panta trešais teikums nosaka: „Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.” Satversmes tiesa, interpretējot minēto normu, ir atzinusi, ka cilvēka pamattiesību aizsardzība kā viena no tiesiskas valsts svarīgākajām garantijām nosaka valsts pienākumu nodrošināt efektīvu aizsardzību ikvienam, kura tiesības ir pārkāptas. Šī norma ietver vispārēju garantiju – ja valsts ir pārkāpusi indivīda tiesības, tam ir tiesības uz atlīdzību.

Nodokļu jomā nodokļu maksātājam papildus aprēķinātajam nodoklim ir paredzēts pienākums maksāt gan nokavējuma naudu, gan soda naudu. Zināmā mērā līdzīgu atlīdzināšanas mehānismu likumdevējs noteicis arī gadījumam, kad nodokļu maksātāja līdzekļi prettiesiski atradušies valsts rīcībā sakarā ar prettiesisku VID lēmumu.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16. panta 8. punkts piešķir nodokļu maksātājam tiesības saņemt nodokļu administrācijas nepareizi piedzīto maksājumu summas likuma 28. pantā noteiktajā kārtībā.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28. panta pirmā daļa noteic, ka nodokļu administrācijas nepareizi piedzīto maksājumu summas jāatmaksā atpakaļ nodokļu maksātājam 15 dienu laikā no brīža, kad VID vai tiesa ir pieņēmusi lēmumu, ka maksājums piedzīts nepareizi, palielinot tās par pusi no likuma 29. panta otrajā daļā noteiktās nokavējuma naudas (0,05 % dienā). Tātad atmaksājamā summa, ja tā tiek atmaksāta 15 dienu laikā, ir jāpalielina par 0,025 % par katru nokavēto dienu. Savukārt gadījumos, kad nepareizi piedzītās maksājumu summas nav atmaksātas 15 dienu laikā, atpakaļ atmaksājamās summas palielina par šā likuma 29. panta otrajā daļā noteikto nokavējuma naudu, aprēķinot to no nepareizi piedzītās maksājumu summas par katru nokavēto dienu.

Līdzīga kārtība ir noteikta arī gadījumos, kad VID pārmaksātās nodokļa summas nepamatoti neatmaksā vai nenovirza kārtējo nodokļu maksājumu segšanai likumā noteiktajā 15 dienu termiņā. Šajā gadījumā likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28. panta otrā daļa paredz palielināt šo summu par 0,03 % par katru nokavēto dienu.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments atzinis, ka atbilstoši „Par nodokļiem un nodevām” 28. panta pirmajai daļai nodokļu administrācijas atbildība aptver arī nodokļu maksātāja no aprites izslēgtās naudas radīto zaudējumu atlīdzināšanu, kas tiek atlīdzināti, nepareizi piedzīto nodokļu summu palielinot par 0,025 % par katru nokavēto dienu. Tādējādi likumdevējs centies atlīdzināt tos zaudējumus, kas rodas personai, ja tā nevar izmantot sev piederošus naudas līdzekļus. Privātpersonai arī nav nepieciešams īpaši vēl kā pierādīt, ka tās naudas līdzekļi ir zaudējuši kādu vērtības daļu, kamēr nauda prettiesiski atradusies pie citas personas.[1] Minētais nozīmē, ka VID, atmaksājot nepamatoti iekasētās summas vai laikā neatmaksātās pārmaksas, ir pienākums palielināt tās par likumā noteikto nokavējuma naudas apmēru (attiecīgi 0,025 % vai 0,03 % par katru nokavēto dienu) no dienas, kad šādas summas nepamatoti tika iekasētas vai netika noteiktajā laikā atmaksātas.

VID līdz šim no tiesu nolēmumiem zināmajos gadījumos minētās normas piemērojis, nokavējuma procentus atmaksājamai summai piemērojot no dienas, kad spēkā stājies tiesas nolēmums, ar kuru tiek atzīts, ka šīs summas ir piedzītas nepareizi. Arī administratīvo tiesu nostāja šajā jautājumā nav bijusi viennozīmīga, un vairākos gadījumos tiesa ir piekritusi šādai VID nostājai[2]. Lai arī normatīvo akti jau paredz nevienlīdzību starp nodokļu administrāciju tiesībām, nosakot pienākumu nodokļu maksātājam maksāt nokavējuma naudu 0,05 % apmērā, savukārt valstij pienākumu atlīdzināt nokavējuma naudu 0,025 % apmērā, taču minētie tiesu nolēmumi ir radījuši īpaši netaisnīgus apstākļus nodokļu maksātājiem, no kuriem prettiesiski tika piedzīts nodokļu uzrēķins.

Pozitīvu ieskaņu šajos strīdos ar VID sniedz 2014. gada tiesu nolēmumi, kas liecina par šā jautājuma izpratni atbilstoši likumdevēja pieņemto normu jēgai un mērķim. Administratīvā apgabaltiesa ir noradījusi, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28. panta pirmās daļas otrais teikums skaidri paredz, ka VID ir pienākums atmaksājamās summas palielināt par normās noteikto nokavējuma naudu par katru dienu, kad nepareizi piedzītās summa ir bijušas ieturētas, nevis, kad stājies spēkā tiesas nolēmums par to, ka maksājums piedzīts nepareizi.[3]

Vienlaikus ir būtiski ievērot kārtību, kādā ir prasāma šādu zaudējumu atlīdzināšana. Tā kā tiesības prasīt likumā paredzēto zaudējumu atlīdzinājumu ir saistītas ar tiesas nolēmumu un tā izpildi, tad personai ir jāvēršas tiesā ar sūdzību par tiesas nolēmuma neatbilstošu vai nepienācīgu izpildi saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 376. panta trešo daļu. Sūdzība ir piekritīga tiesai, par kuras sprieduma izpildi ir strīds.[4] Tiesa šādu sūdzību izskata rakstveida procesā un tiesas lēmums nav pārsūdzams. Tāpēc ir vēl jo svarīgāk, lai tiesa, lemjot jautājumu par sprieduma nepienācīgu izpildi, pareizi piemērotu likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28. panta pirmo un otro daļu.

Būtu jāvērš uzmanība arī uz to, ka lēmums, ar kuru VID tiktu noteikts pienākums pareizi izpildīt tiesas spriedumu un samaksāt likumā paredzēto nokavējuma naudu, nav vienīgais tiesas rīcībā nodotais instruments, konstatējot šādu iestādes patvaļu. Tiesa var uzlikt atbildīgajai amatpersonai piespiedu naudu no 145 līdz 1425 euro, kā to paredz Administratīvā procesa likuma 376. panta ceturtā daļa un 382. panta trešā daļa.

Citu zaudējumu atlīdzināšana

Var būt situācijas, kad pat ar atmaksājamās summas palielināšanu par 0,025 % dienā personai netiek atlīdzināti visi faktiskie zaudējumi. Augstākā tiesa norādījusi, ka zināmu zaudējumu kompensācijas saņemšana atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28. pantam neierobežo personas tiesības prasīt ar administratīvo aktu (VID lēmumu) nodarīto zaudējumu atlīdzību vispārējā kārtībā.[5]

Administratīvā procesa likuma 92. pants ikvienam paredz tiesības prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem, kas viņam nodarīti ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Šīs normas vienveidīgai piemērošanai pieņemts Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums. Šā likuma 7. panta pirmā daļa noteic, ka mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs mantiski novērtējams pametums. Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6.  panta pirmo daļu tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošajām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.[6]

Tātad, bez kompensācijas, kas paredzēta likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28. panta pirmajā un otrajā daļā un kas prasāma saistībā ar tiesas nolēmuma izpildi, personai ir tiesības prasīt arī papildu zaudējumu un personiskā kaitējuma atlīdzināšanu vispārējā kārtībā, pierādot, ka VID lēmums radījis zaudējumu vai kaitējumu, kas ir tiešā cēloņsakarībā ar šādu prettiesisku lēmumu.

______________________________

  • [1] sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2013. gada 1. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-95/2013 15. punktu, 2014. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-76/2014 11. punktu.
  • [2] sk., piemēram, Administratīvās rajona tiesas 2013. gada 13. maija lēmumu lietā Nr. A420607910, 2013. gada 14. jūnija lēmumu lietā Nr. A420625411, 2013. gada 11. novembra lēmumu lietā Nr. A42565408, Administratīvās apgabaltiesas 2013. gada 4. marta lēmumu lietā Nr. A42709709, 2012. gada 12. septembra lēmumu lietā Nr. A42780809.
  • [3] sk., piemēram, Administratīvās apgabaltiesas 2014. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. A420605611 13. punktu.
  • [4] sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-76/2014 11. punktu.
  • [5] sk. turpat, 12. punkts.
  • [6] sk. turpat, 13. punkts.

Visu M.Daģa rakstu var lasīt žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI 2015. gada februāra numurā.

Atgādinām, ka žurnāla E-ARHĪVAM var piekļūt žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI  gada abonenti un BILANCES ZELTA KOMPLEKTAabonenti! ABONĒT gadam var šeit.