Grozījumi Darba likumā, kas stājās spēkā 1. augustā, attiecas arī uz darba koplīgumiem, darbinieku informēšanu par komandējumu vai darba braucienu uz citu valsti, kā arī īpašiem atbildības noteikumiem par darba samaksas izmaksu būvniecībā.

Saskaņā ar Darba likuma 6. panta pirmo daļu, nav spēkā darba koplīguma, darba kārtības noteikumu, kā arī darba līguma un darba devēja rīkojumu noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli.

Jaunajā redakcijā skaidri paredzēta iespēja darba devējiem ar darbinieku arodbiedrību vienoties koplīgumā par atkāpēm no likumā noteiktām minimālajām prasībām kādā noteiktā jautājumā, vienlaikus nosakot noteikumus šādu atkāpju piemērošanai. Svarīgi, ka šādas atkāpes varēs paredzēt tikai koplīgumos, kas slēgti ar ardbiedrību. Slēdzot darba koplīgumu, konkrētā situācijā būs jāvienojas par attiecīgajiem pasākumiem, lai kopējais darbinieku aizsardzības līmenis netiktu negatīvi ietekmēts. Tas nozīmē, ka, atkāpjoties kādā noteiktā jautājumā no likumā noteiktā minimālā standarta, puses vienojas par līdzsvarotu risinājumu citā jautājumā.

Grozījumi precizē darba devēja pienākumu iepazīstināt visus darbiniekus ar noslēgto darba koplīgumu vai tajā veiktajiem grozījumiem.

Atbilstoši jaunajam regulējumam darba devējam turpmāk būs pienākums iepazīstināt darbinieku ar koplīgumu vai tā grozījumiem līdz brīdim, kad attiecīgais koplīgums vai tā grozījumi stājas spēkā, bet jebkurā gadījumā ne vēlāk kā dienā, kad šis koplīgums vai tā grozījumi stājas spēkā.

Darba likuma 28. pants papildināts ar septīto daļu, kas nepārprotami nosaka darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējam kā darba devējam pienākumu rakstveidā, tiklīdz tas ir zināms, informēt savu darbinieku par darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmēju, proti, personu, pie kuras attiecīgajam darbiniekam norīkojuma laikā ir jāveic darbs, pirms paredzamās darbinieka norīkošanas.

Ar Darba likuma grozījumiem tiek skaidri noteikts, kāda informācija ir sniedzama darbiniekam komandējuma un darba brauciena gadījumā. Līdz ar to tiek noteikts darba devēja pienākums savlaicīgi pirms darbinieka nosūtīšanas komandējumā vai darba braucienā uz citu valsti informēt to par valsti vai valstīm, kurās paredzēts veikt darbu, un paredzamo darba veikšanas ilgumu. Tāpat darbinieks jāinformē par valūtu, kādā izmaksās darba samaksu, naudas pabalstiem vai pabalstiem natūrā (piemēram, ceļojuma un veselības apdrošināšana) saistībā ar darba uzdevumiem, ja tādi tiek nodrošināti, repatriācijas iespēju un tās kārtību, ja tā tiek nodrošināta. Tiek noteikts, ka šī informācija sniedzama, ja komandējums vai darba brauciens ir ilgāks par četrām nepārtrauktām nedēļām. Vienlaikus tiek noteikts arī darba devēja pienākums noteiktā termiņā ziņot darbiniekam par izmaiņām šajā informācijā.

Lai arī šāds regulējums tiek noteikts no jauna, jau līdzšinējā prakse, nosūtot darbinieku komandējumā vai darba braucienā, tika īstenota, izdodot rīkojumu. Pēc jaunā regulējuma spēkā stāšanās darba devēji joprojām varēs turpināt uzsākto praksi, pielāgojot sniedzamās informācijas apjomu. Būtiskākais ir tas, lai darbinieks ir pienācīgā kārtā rakstveidā informēts par nodarbinātības noteikumiem komandējuma vai darba brauciena laikā, taču veids, kādā tas tiek īstenots, tiek atstāts darba devēja ziņā. Piemēram, gadījumā, ja tiek izmantoti dažādi elektroniskie rīki rīkojumu sagatavošanā, darba devējs joprojām varēs šos rīkus izmantot. Būtiski ir nodrošināt to, ka darbinieks ir šo informāciju saņēmis un iepazinies.

Ņemams vērā, ka saskaņā ar Darba likuma pārejas noteikumu 23. pantu, ja darba tiesiskās attiecības ar darbinieku ir nodibinātas līdz 2022. gada 31. jūlijam, darba devējs nodrošina nepieciešamās papildu informācijas sniegšanu vai darba līguma noformēšanu atbilstoši grozījumiem Darba likuma 53. pantā, ja to pieprasa darbinieks.

Grozījums likumā paredz, ka turpmāk Darba likuma 75.² pantā paredzētie īpašie atbildības noteikumi par darba samaksas izmaksu attieksies uz visiem darbiniekiem, kas veic būvdarbus saistībā ar ēku būvniecību vai specializētos būvdarbus. Proti, tiek noteikts, ka gadījumā, ja darba devējam kā apakšuzņēmējam ir nodota pilnīga vai daļēja līgumsaistību izpilde par būvdarbu saistībā ar ēku būvniecību vai specializēto būvdarbu veikšanu, bet darba devējs darba līgumā vai darba koplīgumā noteiktajā laikā nav izpildījis pienākumu izmaksāt darba samaksu darbiniekam, tad darbiniekam (gan uz Latviju nosūtītajam, gan Latvijā nodarbinātajam) ir tiesības prasīt neizmaksātās darba samaksas izmaksu no personas, kura darba devējam ir tieši nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi – tātad no personas, kura uzņēmumu ķēdē atrodas vienu pakāpi augstāk.

Savu tiesību aizsardzībai darbinieks var vērsties Valsts darba inspekcijā (VDI) vai tiesā.

Gadījumos, kad nav strīda par darba samaksas apmēru, VDI izdos rīkojumu darba devējam par darba samaksas izmaksāšanu.

Šāda rīkojuma izpildi kontrolē pati VDI. Ja darba devējs šo pienākumu neizpilda, tad darbiniekam ir iespēja vērsties pret to personu, kura ir nodevusi šī darbinieka darba devējam līgumsaistību pilnīgu vai daļēju izpildi. Ja ne darba devējs, ne persona, kura nodeva darba devējam līgumsaistību izpildi neizmaksā darbiniekam darba samaksu, tad šādu strīdu iespējams izšķirt tiesā.