Nodokļu maksātāju pienākumi un ierobežojumi attiecībā uz skaidrās naudas darījumiem ir noteikti 1995. gada 2. februāra Latvijas Republikas likuma “Par nodokļiem un nodevām” 30. pantā. Jau no 1995. gada nodokļu maksātājiem ir uzlikts pienākums deklarēt darījumus skaidrā naudā, bet 2007. gadā tika ievests aizliegums veikt darījumus skaidrā naudā, ja darījuma summa pārsniedz likumā noteikto summu. Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 30. pants vairākkārt tika grozīts, samazinot darījumu summas un nosakot papildus ierobežojumus darījumos ar skaidru naudu.
Patlaban ir aizliegts veikt darījumus skaidrā naudā, kuru summa pārsniedz 7200 EUR.
Sākotnēji aizliegums bija noteikts tikai nodokļu maksātājiem, kas veic saimniecisko darbību, bet 2017. gadā likumā veikti grozījumi, nosakot, kā arī fiziskajām personām, kas neveic saimniecisko darbību, nav atļauts veikt skaidrā naudā darījumu, kura summa pārsniedz 7200 EUR (neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās).
Nodokļu maksātāju pienākums deklarēt darījumus skaidrā naudā ir noteikts Ministru kabineta 2007. gada 10. aprīļa noteikumos Nr.237 “Skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas noteikumi”, pamatojoties uz kuriem, nodokļu maksātāji (darījumu dalībnieki), izņemot fiziskās personas, kuras nav individuālie komersanti un kuras nav reģistrējušās VID kā saimnieciskās darbības veicēji, katru mēnesi deklarē savstarpējos skaidrā naudā veiktos darījumus, kuru summa pārsniedz 1500 EUR.
Tātad, ja uzņēmumi savā starpā, viena mēneša ietvaros, ir veikuši darījumus skaidrā naudā, kuru kopēja summa pārsniedz 1500 EUR, darījumi ir jādeklarē.
Deklarāciju par skaidrā naudā veiktajiem darījumiem darījuma dalībnieki iesniedz Valsts ieņēmumu dienestā (turpmāk – VID) ne vēlāk kā līdz pārskata mēnesim sekojošā mēneša piecpadsmitajam datumam.[1]
Noteikumos arī atrunāts nodokļu maksātāju, kas veic saimniecisko darbību, pienākums deklarēt visus iepriekšējā gada laikā skaidrā naudā veiktos darījumus ar fiziskajām personām, kurām atbilstoši nodokļu jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem nav jāreģistrē saimnieciskā darbība, ja darījuma summa vienā operācijā pārsniedz 3000 EUR. Deklarāciju par skaidrā naudā veiktajiem darījumiem ar fiziskajām personām nodokļu maksātāji, kas veic saimniecisko darbību, iesniedz VID līdz taksācijas gadam sekojošā gada 1. februārim.[2]
Tātad, uzņēmumam ir jādeklarē darījums ar fizisko personu tikai tādā gadījumā, ja skaidrā naudā veiktais darījums pārsniegs 3000 EUR vienā operācijā.
Veicot darījumus ar fiziskajām personām, ir svarīgi pārliecināties, vai fiziskā persona ir reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicējs, jo no tā ir atkarīgs kā deklarēt darījumus ar šo fizisko personu – par mēnesi (ar saimnieciskās darbības veicēju) vai par gadu (ar fizisko personu, kas neveic saimniecisko darbību), kā arī ir svarīgi saprast vai darījums ir veikts saimnieciskās darbības ietvaros vai nē. Nodokļu maksātāju reģistrs ir pieejams VID ārējās tīmekļa vietnes www.vid.gov.lv sadaļā “Publiskojamo datu bāze”.
[1] Ministru kabineta 2007. gada 10. aprīļa noteikumu Nr.237 “Skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas noteikumi” 3. punkts.
[2] Ministru kabineta 2007. gada 10. aprīļa noteikumu Nr.237 “Skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas noteikumi” 31. punkts.
Par to kādi vēl pastāv ierobežojumi un aizliegumi un uz kuriem nodokļu maksātājiem attiecas deklarēšanas pienākums, lasiet žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI decembra numurā publicētajā Nataļjas Pašinas, juristes, maģistres uzņēmumu vadībā sagatavotajā rakstā “Skaidras naudas darījumu īpatnības”.
.
