Jautājums: “Darbinieks nosūtīts komandējumā uz diviem mēnešiem uz Zviedriju, lai apgūtu jaunās tehnoloģijas, kuras pēc tam Latvijas uzņēmums, kurš viņu nosūtīja komandējumā, tirgos. Darbinieks izbrauc uz komandējuma vietu sestdien, 9.aprīlī, iebrauc Zviedrijā svētdien, 10.aprīlī. Zviedrijā viņš būs divus mēnešus - strādās 5 dienas nedēļā, sestdiena, svētdiena brīva.

Kā pareizi aprēķināt darba algu, ja pēc darba līguma uzņēmumā Latvijā darbinieks strādā normālu darba laiku 5 dienas nedēļā, mēneša bruto alga viņam ir 900 eiro.

Vai sestdiena un svētdiena, kuras darbinieks pavadīja ceļā uz Zviedriju, ir jāapmaksā kā virsstundas? Un kā ar brīvdienām sestdienās un svētdienās, kuras viņš pavada Zviedrijā? Vai par tām arī ir jāmaksā darba alga? Un, ja ir, tad kā par virsstundām vai arī kaut kā savādāk? Vai viņa darba alga nav jāpielīdzina Zviedrijas darba algai?”

Atbildi sagatavoja Kristīne Markus, zvērinātu advokātu biroja “Deloitte Legal” vecākā juriste .

Izvērtējot lasītāja norādītos apstākļus, jāsecina, ka konkrētajā gadījumā darbinieka veicamais darbs ārvalstīs ir uzskatāms par komandējumu Darba likuma un Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumu Nr.969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” (Atlīdzinājuma noteikumi) izpratnē. Par to liecina vairākas pazīmes: darbinieka norīkošana uz Zviedriju uz darba devēja rīkojuma pamata; norīkošanas mērķis ir apgūt jaunas zināšanas; iegūtās zināšanas pēc komandējuma tiks izmantotas Latvijas darba devēja labā. Tādējādi saskaņā ar Darba likuma 76.pantu darba devējam ir jāatlīdzina ar komandējumu saistītie izdevumi.

Par darbinieka ceļā pavadīto laiku

Ne Darba likums, ne Atlīdzinājuma noteikumi nesatur viennozīmīgi skaidru regulējumu par tā laika apmaksu, ko darbinieks pavada ceļā uz un no komandējuma. Taču Atlīdzinājuma noteikumu izpratnē darbiniekam atlīdzināmais komandējuma laika jēdziens ir plašāks par darba laika jēdzienu Darba likuma izpratnē, jo ietver sevī arī ceļā pavadīto laiku.

Arī atrodoties ceļā uz un no komandējuma, darbinieks ir darba devēja rīcībā un veic darbu. Tādēļ darbiniekam ir tiesības saņemt komandējuma naudu par ceļā pavadīto laiku. To apstiprina arī tiesu prakse, atzīstot, ka, ja darbinieks pēc darba laika sākuma vai pirms tā beigām darba devēja interesēs dodas ārpus uzņēmuma, ceļā pavadītais laiks tiek ieskaitīts darba laikā. Tā kā ceļā pavadītais laiks ir darba laiks, tad par to, vienojoties ar darbinieku, jāpiešķir brīvdienas citā laikā saskaņā ar Darba likuma 143.panta trešo daļu, vai, ja tas vairs nav iespējams attiecīgajā pārskata periodā, tad darbs atpūtas dienā jāatlīdzina kā virsstundas (apmaksājamo virsstundu apmērs aprēķināms, no kopējā nostrādāto stundu skaita atņemot paredzēto normālo darba laiku).

Par brīvdienu apmaksu, esot komandējumā

Darbinieks, atrodoties komandējumā, joprojām atrodas darba devēja rīcībā un pilda savus darba pienākumus. Arī komandējuma laikā uz viņu attiecas Darba likuma regulējums par darbiniekam piešķiramo atpūtas laiku. Tāpēc, līdzīgi kā ar ceļā uz un no komandējuma pavadīto laiku, komandējumā ietilpstošās brīvdienas būtu jāatlīdzina ar attiecīgu atpūtas laiku pēc komandējuma beigām. Savukārt, ja tas vairs nav iespējams attiecīgajā pārskata periodā, tad komandējumā ietilpstošās brīvdienas jāatlīdzina kā virsstundu darbs (apmaksājamo virsstundu apmērs aprēķināms, no kopējā nostrādāto stundu skaita atņemot paredzēto normālo darba laiku).

Esot Zviedrijā komandējumā, darbiniekam ir jāsaņem pamatalga, kas lasītāja norādītajā gadījumā ir EUR 900 bruto. Papildus tai ir jāatlīdzina izdevumi saskaņā ar Atlīdzinājuma noteikumiem, ieskaitot dienas naudu, kas Zviedrijas gadījumā ir EUR 40 dienā neatkarīgi no tā, vai tā ir darba diena, svētku diena vai brīvdiena, kā arī, virsstundu skaitam pārsniedzot paredzēto normālo darba laiku, ir jāapmaksā virsstundas saskaņā ar darba līguma, iekšējo darba kārtības noteikumu vai Darba likuma regulējumu par virsstundu apmaksu, izņemot, ja darbiniekam tiek piešķirts attiecīgs atpūtas laiks pēc komandējuma.

Darba algas pielīdzināšana

Lasītāja norādītajā situācijā darbinieks tiek nosūtīts komandējumā, bet netiek nosūtīts veikt darbu uz citu valsti saskaņā ar Darba likuma 14.pantu. Tāpēc darbinieka algai nav jābūt pielīdzinātai tās valsts minimālajām darba samaksas prasībām, uz kuru darbinieks tiek nosūtīts, un viņam ir tiesības uz to pašu darba samaksu, kas viņam ir noteikta Latvijā.

Vairāk par jautājumā skarto tematu varat lasīt žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI maija numurā Kristīnes Markus sagatavotajā rakstā "Darbinieku nosūtīšanas nošķiršana no komandējuma".