Satversmes tiesa 15.novembrī ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2015 25 01 "Par likuma "Par nodokļiem un nodevām" 60., 61. un 62. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam".

Valdes loceklim ir jārīkojas kā krietnam un rūpīgam saimniekam, lai izpildītu pienākumu maksāt nodokļus sabiedrības interesēs

Apstrīdētās normas

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 60. pants nosaka pamatu un kārtību administratīvajam procesam par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam no personas, kura ir bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis laikā, kad attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir izveidojušies.

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 61. pantā ir noteikta kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests pieņem lēmumu par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no attiecīgā juridiskās personas valdes locekļa.

Savukārt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 62. pants nosaka kārtību, kādā ir izpildāms Valsts ieņēmumu dienesta lēmums par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu.

Augstāka juridiska spēka normas

Satversmes 91. panta pirmais teikums: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

Satversmes 92. pants: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību."

Satversmes 105. pants: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Lietas fakti

Pieteikumu Satversmes tiesā ir iesnieguši divdesmit Saeimas deputāti. Apstrīdētās normas ierobežojot juridiskās personas tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, kas par savām saistībām atbild tikai ar tās mantu. Ar apstrīdētajām normām esot noteikts īpašuma tiesību ierobežojums arī attiecībā uz fizisko personu - valdes locekli, kas izpaužoties tādējādi, ka valdes loceklim uzlikts pienākums nomaksāt juridiskās personas neveiktos nodokļu maksājumus.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst arī Satversmes 92. pantam, jo paredz valdes locekļa vainas prezumpciju par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem un pienākumu pierādīt savu nevainīgumu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām tiekot pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips. Turklāt apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam.

Tiesas secinājumi un lēmums

Par īpašuma tiesību ierobežojumu

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas neierobežo ne juridiskajām personām, ne to dibinātājiem Satversmes 105. pantā noteiktās īpašuma tiesības, bet ierobežo juridiskās personas valdes locekļa kā fiziskās personas īpašuma tiesības. Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu [11.1.] un tam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība [11.2.]. Tiesa, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam, atzina pamattiesību ierobežojumu par samērīgu. Tiesa citastarp ņēma vērā apstrīdēto normu ietekmi uz labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu un uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. Satversmes tiesa atzina, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajām normām ir nozīmīgs. [11.3.]

Tiesa citastarp norādīja, ka, veicot komercdarbību jebkurā no Komerclikumā paredzētajām komercdarbības formām, personai ir jārīkojas tā, lai izpildītu pienākumu maksāt nodokļus sabiedrības interesēs

Par tiesībām uz taisnīgu tiesu

Satversmes tiesa spriedumā norādījusi, ka Satversmes 92. panta otrajā teikumā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem. Līdz šim Satversmes tiesa nevainīguma prezumpciju vērtējusi kā tiesību uz taisnīgu tiesu elementu krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās. [13.]

Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību nevainīguma prezumpcijas principam, Satversmes tiesa visupirms noskaidroja, vai apstrīdētās normas reglamentē tādu tiesību jomu, uz kuru attiecināma nevainīguma prezumpcija, vērtējot:

1) konkrētā nodarījuma kvalifikāciju, to saistot ar krimināltiesībām;

2) nodarījuma raksturu un smagumu;

3) attiecīgajai personai par nodarījumu draudošā soda bardzību.[13., 14.]

Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas attiecas uz tādu nodarījumu, par kuru tiek piemērots sods, proti, ja valdes loceklis nav pienācīgi pildījis tam likumā noteiktos pienākumus, ar apstrīdētajām normām administratīvā procesa rezultātā valdes loceklim var tikt uzlikts pienākums no personiskajiem līdzekļiem atlīdzināt valsts budžetam juridiskās personas nokavētos nodokļu maksājumus (nodokļu parādu), kas ietver ne tikai nodokļu pamatparāda summu, bet arī soda naudas un nokavējuma naudas. [16.]

Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas skar Satversmes 92. panta otrā teikuma tvērumu un tādējādi ir vērtējama to atbilstība nevainīguma prezumpcijas principam. [17.]

Tiesa norādīja, ka nevainīguma prezumpcijas būtība ir tāda, ka nodrošināt pierādījumus par personas vainu ir apsūdzības uzturētāja, nevis apsūdzētā pienākums. Tomēr tas nenozīmē, ka nevainīguma prezumpcija būtu absolūta. Noteiktos gadījumos likumdevējam ir tiesības normās paredzēt t.s. legālo prezumpciju, tas ir, atspēkojamu prezumpciju par faktiskajiem apstākļiem, kas norāda uz personas vainu vai atbildību. [19.]

Satversmes tiesa noskaidroja, ka apstrīdētajās normās paredzētā legālā prezumpcija noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai. [19.2.] Tiesa atzina, ka legālā prezumpcija atbilst samērīguma principam, citastarp ņemot vērā, ka apstrīdēto normu piemērošana ir paredzēta administratīvā procesa ietvaros, piemērojot objektīvās izmeklēšanas principu. Tādējādi valdes loceklim ir nodrošināta iespēja pamatot un pierādīt, ka viņš nav atbildīgs par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu rašanos, bet ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks. [19.3.]

Satversmes tiesa atzina, ka izskatāmajā lietā fakta legālā prezumpcija ir pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām, tā ir noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai, kā arī personai (valdes loceklim) ir nodrošinātas iespējas atspēkot apstrīdētajās normās ietverto prezumpciju. Tādējādi tiesa atzina, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas principu un atbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam. [19.3.]

Par vienlīdzības principu

Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par atbilstošām vienlīdzības principam, kas ietverts Satversmes 91. panta pirmajā teikumā. Tiesa citastarp norādīja, ka, veicot komercdarbību jebkurā no Komerclikumā paredzētajām komercdarbības formām, personai ir jārīkojas tā, lai izpildītu pienākumu maksāt nodokļus sabiedrības interesēs. [21.1.]

Tādējādi Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā oficiālās publicēšanas dienā.