Aktuālā tiesu prakse publisko iepirkumu lietās (septembris)

Raksts ir turpinājums žurnāla 2024. gada jūnija, jūlija un augusta numuros publicētajam apskatam par 2023. un 2024. gadā pieņemtajiem LR Senāta nolēmumiem publisko iepirkumu lietās.

Pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošana 

Pārsūdzot tiesā Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) lēmumu, pieteicēja var lūgt tiesai piemērot pagaidu aizsardzības līdzekli, taču tas ir iespējams, kamēr IUB lēmums nav izpildīts un nav zaudējis spēku. Tiesu prakse attiecībā uz to, vai un kad pārsūdzētais biroja lēmums ir zaudējis spēku, ir laika gaitā attīstījusies un mainījusies. Attiecīgais jautājums izskatīts arī Senāta 2023. gada 21. decembra lēmumā lietā SKA–1033/2023.

Pieteicēja konkursā tika atzīta par uzvarētāju, savukārt izskatot ieinteresētā piegādātāja apstrīdēšanas iesniegumu, IUB atzina iesniegto iesniegumu par pamatotu (lēmumā secinot, ka pieteicējas kvalifikācija neatbilst konkursa nolikumā prasītajai), atcēla pasūtītāja pieņemto lēmumu par konkursa rezultātiem un uzdeva atkārtoti izvērtēt konkursā iesniegtos piedāvājumus. Pēc atkārtotas piedāvājumu izvērtēšanas pasūtītājs piešķīra līguma slēgšanas tiesības citam pretendentam un noraidīja pieteicējas piedāvājumu. Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par IUB lēmuma atcelšanu un lūdza piemērot lietā pagaidu aizsardzības līdzekli. Administratīvā rajona tiesa secināja, ka pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošana šajā lietā nav iespējama, jo pārsūdzētais IUB lēmums, ar kuru pasūtītājai uzdots atkārtoti izvērtēt piedāvājumus, ir zaudējis spēku līdz ar tā izpildi, proti, pasūtītājs ir atkārtoti izvērtējis piedāvājumus saskaņā ar IUB norādēm.

Senāts nepiekrita rajona tiesas lēmumam un to atcēla. Senāts norādīja, ka biroja lēmums, ar kuru pasūtītājam aizliegts slēgt līgumu ar iepirkumā noteikto uzvarētāju un uzdots atkārtoti novērtēt iesniegtos piedāvājumus, pēc būtības noteic iepirkuma procedūras atsākšanu (ar piedāvājumu atkārtotu izvērtēšanu) un turpināšanu. Senāta ieskatā iepirkuma procedūra, arī tāda, kas turpināta pēc šāda biroja lēmuma, tiek pabeigta ar līguma noslēgšanu, līdz ar to sagaidāms, ka veiksmīgas iepirkuma norises rezultātā iepirkuma procedūra noslēgtos ar iepirkuma līguma noslēgšanu, attiecīgi IUB lēmums nav galīgi izpildīts pirms konkrētās iepirkuma procedūras noslēgšanās ar pasūtītāja lēmuma izpildi (līguma noslēgšanu). Kā norāda Senāts, nevar piekrist, ka lietā pārsūdzētais lēmums ir izpildīts un tādēļ būtu zaudējis spēku, jo strīdus iepirkumā līgums vēl nav ticis noslēgts.

Līdz ar to, kamēr nav noslēgts iepirkuma līgums, pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošana ir iespējama, un secīgi būtu noskaidrojams, kāds ir piemērotākais pagaidu aizsardzības līdzeklis. Konkrētajā lietā pasūtītājs pēc IUB lēmuma jau bija pārvērtējis piedāvājumus un pieņēmis jaunu lēmumu par cita pretendenta atzīšanu par uzvarētāju. Kā norāda Senāts, šādos apstākļos biroja lēmuma darbības apturēšana pati par sevi nesasniegtu pagaidu aizsardzības mērķi – nodrošināt, ka pirms tiesvedības noslēgšanās netiktu pabeigta iepirkuma procedūra, jo līguma noslēgšana pamatā izriet no vēlāk pieņemtā pasūtītāja lēmuma. Turklāt, kā Senāts vērš uzmanību, uz pārsūdzētā biroja lēmuma būtisko ietekmi uz iepirkumu kopumā norāda arī apstāklis, ka pieteicējas tiesiskās intereses uz taisnīgu iepirkuma norisi nevar tikt nodrošinātas ar atsevišķu vēlāk pieņemtā pasūtītāja lēmuma pārsūdzēšanu, jo birojam ir tiesības atstāt bez izskatīšanas atkārtoti iesniegtu sūdzību uz tāda paša pamata un par to pašu priekšmetu. Senāts atzīst, ka šādos apstākļos par efektīvu pagaidu aizsardzības līdzekli lietā atzīstams tāds pagaidu noregulējums, kas aptur tālāku no lēmuma izrietošu iepirkuma norisi un noteic konkrētus aizliegumus (līguma noslēgšanu) tiesvedības laikā. 

Saistītu uzņēmumu piedāvājumi iepirkumā

Senāta 2023. gada 22. decembra spriedumā lietā SKA–247/2023 ir skatīts jautājums, vai publiskajos iepirkumos var piedalīties saistītie uzņēmumi un kādai ir jābūt tālākai pasūtītāja rīcībai šādā gadījumā. 

Jāatzīmē, ka konkrētie lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi ir vērtēti atbilstoši Publisko iepirkumu likuma redakcijai, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. decembrim, kad Publisko iepirkumu likumā nebija paredzēts pretendenta izslēgšanas iemesls saistībā ar konkurenci kropļojošu pretendentu vienošanos piedāvājuma sagatavošanā, tai skaitā saskaņotu piedāvājumu iesniegšanu. Attiecīgi Administratīvā rajona tiesa savā spriedumā atzina, ka pieteicējas apsvērumi par to, ka pretendenta piedāvājums nav izstrādāts neatkarīgi, jebkurā gadījumā nevarēja būt pamats, lai pasūtītājs izslēgtu no dalības konkursā pretendentus, kas ir saistīti uzņēmumi un tādēļ to piedāvājumi nav izstrādāti neatkarīgi. Tomēr, kā norāda Senāts, šajā lietā primārais izšķiramais tiesību jautājums ir: vai saskaņā ar vispārējiem publisko iepirkumu principiem ir pamats no konkursa izslēgt tādu piedāvājumu, kas atbilstoši pārliecinošām norādēm nav izstrādāts neatkarīgi, pat ja tiesiskajā regulējumā ietvertajā pretendentu izslēgšanas iemeslu katalogā šāds izslēgšanas pamats nav tieši paredzēts. Senāts uzsver, ka ir pamats pārbaudīt, vai vienlīdzīgas attieksmes princips un ar to saistītais godīgas konkurences nodrošināšanas mērķis prasa izslēgt no iepirkuma konkursa tādu piedāvājumu, kas sagatavots konkurenci kropļojošas vienošanās rezultātā, neatkarīgi no tā, vai valsts tiesiskajā regulējumā ietvertajā pretendentu izslēgšanas iemeslu uzskaitījumā šāds gadījums ir tieši paredzēts.

Kā norāda spriedumā Senāts, Eiropas Savienības Tiesa ir konsekventi uzsvērusi: tas vien, ka direktīvā paredzētais izslēgšanas iemeslu uzskaitījums ir izsmeļošs, neizslēdz iespēju dalībvalstīm paturēt spēkā vai pieņemt materiālo tiesību normas, kuru mērķis ir publisko iepirkumu jomā nodrošināt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu, tādējādi Eiropas Savienības Tiesa ir akcentējusi tādu izslēgšanas pamatu pieļaujamību, kas vērsti uz vienlīdzīgas attieksmes principa iedzīvināšanu. Turklāt, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas praksi, Senāts norāda, ka līgumslēdzējas iestādes nevar akceptēt tādu piedāvājumu, kas nav izstrādāts neatkarīgi, pat ja normatīvajos aktos un iepirkuma dokumentācijā nav tieši norādīts attiecīgs pretendenta piedāvājuma izslēgšanas pamats. Proti, kā tas izriet no Eiropas Savienības Tiesas atziņām, vienlīdzīgas attieksmes princips būs pārkāpts, ja tiks pieņemts, ka saistītie pretendenti var iesniegt koordinētus vai saskaņotus piedāvājumus, proti, tādus, kas nav nedz patstāvīgi, nedz neatkarīgi un ar ko šiem pretendentiem tādējādi būs radītas nepamatotas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem pretendentiem, un līgumslēdzējas iestādes secinājums, ka saiknes starp pretendentiem ir ietekmējušas viņu vienā un tajā pašā procedūrā iesniegto piedāvājumu saturu, ir principā pietiekams, lai līgumslēdzēja iestāde šos piedāvājumus nevarētu ņemt vērā, jo saistītiem pretendentiem piedāvājumi ir jāiesniedz pilnībā patstāvīgi un neatkarīgi. 

Tādējādi arī Senāts spriedumā atzina, ka tas, ka valsts normatīvajā aktā nav paredzēts šāds pretendenta izslēgšanas iemesls, neatceļ pasūtītāja pienākumu pārbaudīt tā rīcībā nonākušo informāciju un izvērtēt, vai ir pamats uzskatīt, ka iesniegtie piedāvājumi nav sagatavoti neatkarīgi, savukārt tas, ka publiskā iepirkuma procedūrā nav pieļaujams akceptēt tādus saistīto personu piedāvājumus, kas nav sagatavoti neatkarīgi, izriet tieši no vienlīdzīgas attieksmes principa. Turklāt Senāts arī norādīja, ka tam, vai šāda prasība par neatkarīgi sagatavotiem piedāvājumiem ir vai nav iekļauta iepirkuma nolikumā, nav tiesiskas nozīmes.

Balstīšanās uz finanšu apgrozījuma prasību

Vieni no biežākajiem strīdiem rodas saistībā ar piegādātāju balstīšanos uz citu (trešo) personu spējām iepirkuma procedūras dokumentos noteikto kvalifikācijas prasību apliecināšanai. Un šie ir arī vieni no sarežģītāk izvērtējamiem jautājumiem iepirkuma procedūras ietvaros. Šajā rakstā apskatīti divi Senāta nolēmumi tieši saistībā ar pretendenta balstīšanos uz citas personas finanšu resursiem, proti, prasīto minimālo finanšu apgrozījumu.

Strīdā, kas vērtēts Senāta 2024. gada 30. janvāra spriedumā lietā SKA–24/2024, pasūtītājs iepirkuma nolikumā attiecībā uz pretendenta saimniecisko un finansiālo stāvokli paredzēja, ka pretendenta vidējam gada finanšu apgrozījumam iepriekšējo trīs noslēgto finanšu gadu laikā ir jābūt vismaz 150 000 eiro. Pieteicēja pati šai prasībai neatbilda un piedāvājumā norādīja, ka balstās uz citas personas finanšu resursiem, piedāvājumā iesniedza vienošanos par sadarbību starp pieteicēju un trešo personu, kā arī norādīja šīs trešās personas finanšu apgrozījumu. Pasūtītājs pieteicējas piedāvājumu noraidīja, jo uzskatīja, ka pieteicējas piedāvājumā iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai atzītu, ka pieteicēja ir atbilstoši balstījusies uz trešās personas finanšu resursiem.

Publisko iepirkumu likuma 45. panta astotā daļa paredz, ka piegādātājs var balstīties uz citu personu saimnieciskajām un finansiālajām iespējām, ja tas ir nepieciešams konkrētā līguma izpildei, neatkarīgi no savstarpējo attiecību tiesiskā rakstura, un šādā gadījumā piegādātājs pierāda pasūtītājam, ka viņa rīcībā būs nepieciešamie resursi, iesniedzot, piemēram, šo personu apliecinājumu vai vienošanos par sadarbību konkrētā līguma izpildē. Senāts secina, ka gan prasība, lai pretendentam būtu noteikts gada finanšu apgrozījums, gan prasība, lai balstīšanās uz citas personas iespējām gadījumā pretendents pierādītu, ka tā rīcībā būs personas, uz kuras resursiem tas balstās, resursi, ir vērsta uz to, lai nodrošinātu pasūtītājam drošību par līguma pienācīgu izpildi. Kā norāda Senāts, tā kā vidējais gada finanšu apgrozījums pats par sevi nav kaut kas tāds, ko viens komersants varētu nodot citam, balstīšanās uz citas personas spējām finanšu apgrozījuma prasības izpildē var izpausties tādējādi, ka pretendents balstās uz norādītās personas finansiālajām iespējām (finanšu resursiem), un tas nozīmē, ka gadījumā, ja pretendents prasības par noteiktu gada finanšu apgrozījumu izpildei vēlas balstīties uz citas personas iespējām, tam jābūt faktiski pieejamiem šīs citas personas finanšu resursiem, kurus izmantot līguma izpildei. Vienlaikus Senāts arī uzsver, ka pretendentam ir izvēles brīvība, ar kādiem līdzekļiem šo apstākli pierādīt (piemēram, pasūtītājs vispārīgi nevar pieprasīt, lai pretendents šā apstākļa pierādīšanai ar personu, uz kuras resursiem tas balstās, dibina konkrēta veida tiesiskās attiecības), tāpēc pretendentam pašam jāraugās, lai tā sagādātie pierādījumi būtu pietiekami.

Būtiski ir arī norādīt, ka atbilstošie pierādījumi ir iesniedzami jau piedāvājumā. Senāts vērš uzmanību, ka, neiesniedzot pasūtītājai papildu pierādījumus, pieteicēja pati uzņēmās risku, ka pasūtītāja no iesniegtajiem pierādījumiem nevarēs gūt pietiekamu pārliecību par finanšu resursu pieejamību. Kā atzīst Senāts, piedāvājumā iesniegtā vienošanās tikai vispārīgi paredz, ka puses ir vienojušās par sadarbību, nododot nepieciešamos finanšu resursus, ja pieteicēja uzvarēs strīdus iepirkumā, bet nenoteic, kādu tieši naudas summu trešā persona nepieciešamības gadījumā ir gatava pieteicējai pārskaitīt un kādā kārtībā tas notiktu (piemēram, kādā termiņā), savukārt citi pierādījumi, no kuriem būtu iespējams pārliecināties par to, ka nepieciešamības gadījumā trešā persona nodrošinās pieteicēju ar finanšu resursiem noteiktā apjomā un pietiekami ātri, nav iesniegti. 

Savukārt Senāta 2024. gada 7. marta lēmumā lietā SKA–478/2024 ir skatīts jautājums par solidārās atbildības pierādīšanu, proti, atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 45. panta astotās daļas regulējumam pasūtītājs papildus var prasīt, lai piegādātājs un persona, uz kuras saimnieciskajām un finansiālajām iespējām tas balstās, ir solidāri atbildīgi par iepirkuma līguma izpildi. Izskatāmajā gadījumā pasūtītājs bija nolikumā noteicis, lai piegādātājs un persona, uz kuras saimnieciskajām un finansiālajām iespējām tas balstās, ir solidāri atbildīgi par iepirkuma līguma izpildi. Savukārt lietā izskatāmais strīds ir, vai šāda balstīšanās – un tieši uzņemoties solidāru atbildību – tika pienācīgi pierādīta ar piedāvājumam pievienoto vienošanos par sadarbību starp pieteicēju un tās piesaistīto apakšuzņēmēju. Turklāt jānorāda, ka šajā lēmumā paustās Senāta atziņas ir būtiskas arī tādēļ, ka faktiski praksē līdzšinējais skatījums par solidārās atbildības pierādīšanu bija atšķirīgs.

Senāts lēmumā uzsver, ka atbilstoši pastāvošajai tiesas praksei un atziņām abstrakts apliecinājums par balstīšanos uz citas personas saimnieciskā un finansiālā stāvokļa raksturlielumiem, bez kādām norādēm uz to, kādā veidā šis stāvoklis varētu būt sasaistīts ar līguma izpildi, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par apliecinājumu par finansiālo vai saimniecisko spēju pieejamību pretendentam vai par resursu nodošanu. Savukārt šajā lietā pasūtītājs ir pieprasījis solidāro atbildību, ja piegādātājs balstās uz citas personas saimnieciskajām un finansiālajām iespējām, tādējādi, kā norāda Senāts, gadījumā, ja tāda atbildības uzņemšanās apstiprinātos ar pierādījumiem, tas pats par sevi būtu pamats pasūtītājam uzskatīt, ka šīs personas resursi kalpos līguma izpildei tiešā veidā, jo šī persona vienlīdz atbildēs par saistību izpildi, līdz ar to, ja tāda solidāras atbildības uzņemšanās tiek pierādīta, jau ar to vien zūd pamats domāt, ka pastāv tikai deklaratīvs apliecinājums par balstīšanos uz citas personas spējām. 

Līdz ar to Senāta ieskatā izvērtējamais jautājums lietā ir, vai pieteicēja bija iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu, ka patiešām pastāvēs solidāra atbildība par līguma izpildi. Kā norāda Senāts, konkursa apstākļos, kad nav zināms, vai piedāvājums vispār tiks izvēlēts konkursā, nevar tikt nodibinātas nekādas civiltiesiskās attiecības starp pretendentu un tā sadarbības partneri, no vienas puses, un pasūtītāju, no otras puses, tāpat nav saprātīgi un samērīgi sagaidīt, ka arī pretendents uzņemsies tādas saistības ar sadarbības partneri vai citām personām, ko puses būs spiestas pildīt neatkarīgi no tā, vai piedāvājums uzvarēs konkursā. Senāta ieskatā tas nozīmē, ka lielu nozīmi ieņem savstarpēji apsolījumi uzņemties konkrētas saistības nākotnē, apliecinājumi par sadarbību, sadarbības līgumi ar nosacījumiem u.tml. instrumenti, kas ļauj pielāgoties situācijai atkarībā no tā, vai tiks noslēgts līgums ar pasūtītāju. Vienlaikus Senāts arī uzsver, ka no iepirkumu procedūrā pieļautajām dažādajām iespējām personu sadarbībai un līguma izpildes organizēšanai izriet, ka ir ne tikai iespējama, bet noteiktos gadījumos būs pat noteikti nepieciešama sākotnēji sagatavotā līguma projekta pielāgošana atkarībā no uzvarējušā pretendenta nodibinātās sadarbības specifikas. Tas nozīmē, ka, piemēram, slēdzot iepirkuma līgumu ar šādu pretendentu, kurš balstījies uz savu apakšuzņēmēju, kurš savukārt ir arī solidāri atbildīgs par līguma izpildi, pasūtītājam ir jāpielāgo līguma noteikumi tā, lai konkrēto līgumu paraksta ne tikai pretendents, bet arī apakšuzņēmējs kā solidāri atbildīgā puse, precizējot arī šīs solidārās atbildības tiesiskos aspektus.

Senāts arī šajā lēmumā ir norādījis, ka, ja pretendents balstās uz citas personas saimniecisko un finansiālo stāvokli tieši finanšu apgrozījuma aspektā, atbilstošu resursu nodošanu tas var pierādīt, arī apliecinot citas personas iesaistīšanos līguma izpildē, ne tik vien finansiālās drošības garantēšanā. Analizējot konkursā iesniegto pieteicējas vienošanos ar trešo personu (pieteicējas apakšuzņēmēju), Senāts secina, ka apakšuzņēmējs tiešā tekstā apņemas uzņemties solidāru atbildību par līguma izpildi, vienošanās satur arī apņemšanos padarīt pieejamus līguma izpildei pieejamos resursus un veikt noteiktus darbus. 

No minētajām Senāta atziņām lēmumā ir secināms, ka šajā gadījumā pretendentam bija jāpierāda gan finanšu resursu iesaiste līguma izpildē, gan solidārās atbildības uzņemšanās. Kā Senāts uzsver, solidārās atbildības uzņemšanās nākotnē ir norādīta vienošanās tiešā tekstā un pirms līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas trešā persona nemaz nevar uzņemties jebkādas saistības pret pasūtītāju, bet tikai apliecināt, ka tās uzņemsies, kā arī vienoties savstarpēji tikai ar savu sadarbības partneri. Senāta ieskatā vienošanās uzrāda ne tikai apņemšanos juridiski saistīties kā solidāri līdzatbildīgai personai, bet arī konkrētu saimniecisko resursu nodošanu konkrēta līguma izpildei. Turklāt Senāts arī norādīja, ka, pat ja vēl būtu šaubas par to, ka resursu iesaistes apjoms faktiskajā izpildē nav pietiekams, lai tas līdz ar solidāras atbildības uzņemšanos varētu sniegt pietiekamu drošību pasūtītājam, pieteicēja pamatoti norāda, ka tās pašas finanšu apgrozījums teju sasniedz pasūtītājas norādīto minimālo apgrozījumu, tādēļ bažas par spēju izpildīt līgumu un nepieciešamību piesaistīt citas personas resursus salīdzinoši nav tik lielas.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada septembra (135.) numurā.

• Aktualitātes publisko iepirkumu jomā
• Kas „slēpjams” zem Publisko iepirkumu likuma neregulētiem iepirkumiem

BJP NUMURU E-ARHĪVS