Noslēdzot šo gadu, apskatīsim Latvijas Republikas Senāta departamentu divus rīcības sēžu (lietu skata departamenta tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā) lēmumus, kas skar jautājumus, kuros radušies strīdi darba tiesisko attiecību jomā. Līdz ar tiesnešu kolēģijas lēmumu par atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību stājas spēkā pārsūdzētais spriedums un tas kļūst izpildāms.

Darba līguma uzteikums, ja darbinieks, arodbiedrības biedrs, ilgstoši slimo

Jau iepriekšējā žurnāla numurā rakstījām, ka Darba likuma (DL) 110. pantā ir nostiprināta īpaša aizsardzība uzteikuma gadījumā darbiniekiem, kuri ir arodbiedrības biedri. 

Apskatīsim darba devēja pienākumus situācijā, kad tas ir nolēmis uzteikt darba līgumu darbiniekam, arodbiedrības biedram, DL 101. panta pirmās daļas 11. punktā minētajā gadījumā, proti, darbinieks pārejošas darbnespējas dēļ ilgstoši neveic darbu.

DL 110. pantā ir noteikts, ka, ja darba līgumu paredzēts uzteikt šādā gadījumā, darba devējs iepriekš informē arodbiedrību un konsultējas ar to. Tajā pašā laikā DL nav noteikta konsultāciju forma, kā arī veids pieprasījumam sniegt viedokli vai iebildumus par darbinieka atlaišanu.

Vai arodbiedrībai ir jāreaģē uz darba devēja paziņojumu, kurā ir norādīts, ka darba devējs plāno uzteikt darba līgumu, vai jāgaida, ka darba devējs uzsāks dialogu un konsultācijas?

Senāta Civillietu departamenta 2022. gada 30. septembra rīcības sēdes lēmums lietā SKC–740/2022 (C29310621)

Lietas faktiskie apstākļi

Darba devējs konstatēja, ka darbinieks vienu gadu trīs gadu periodā nav veicis darbu pārejošas darbnespējas dēļ.

Ņemot vērā, ka darbinieks bija arodbiedrības biedrs, darba devējs nosūtīja darbinieka arodbiedrībai paziņojumu par darba tiesisko uzteikšanu darbiniekam, pamatojoties uz DL 101. panta pirmās daļas 11. punktu. Paziņojumam pievienots apliecinājums par darbinieka dalību arodbiedrībā un kopsavilkums par darbnespēju laika periodā no 2018. gada līdz 2021. gadam. 

Nesaņēmusi no arodbiedrības iebildumus, darba devēja uzteikusi darbiniekam darba līgumu.

Darbinieks cēla prasību tiesā un lūdza atzīt uzteikumu par spēkā neesošu, jo viņa ieskatā darba devēja ir pieļāvusi būtisku DL noteikumu pārkāpumu, uzsakot darba tiesiskās attiecības darbiniekam, kas ir arodbiedrības biedrs, iepriekš nekonsultējoties ar arodbiedrību. 

Tādējādi lietā pastāv strīds, vai darba devējas nosūtītais paziņojums uzskatāms par pietiekošu DL 110. panta pirmajā daļā noteiktā informēšanas un konsultēšanās pienākuma izpildei. 

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa darbinieka prasību noraidīja. 

Apgabaltiesa norādīja, ka „informēšana” DL izpratnē ir process, kurā darba devējs nodod informāciju darbinieku pārstāvjiem, ļaujot tiem iepazīties ar attiecīgo jautājumu un to izpētīt. Savukārt jēdzienu „konsultēšanās” DL definē kā viedokļu apmaiņu un dialogu ar mērķi panākt vienošanos. Lai panāktu vienošanos ar darbiniekiem vai viņu pārstāvjiem, darba devējs sniedz argumentus jeb informāciju saistībā ar pieņemamo lēmumu, lai arodbiedrība varētu nodrošināt darbinieka sociālo aizsardzību. 

Apgabaltiesas ieskatā konsultāciju uzdevums ir pušu dialogs par atlaišanas kārtību un sociālajām garantijām atlaižamajam darbiniekam. Likums nenosaka šo konsultāciju formu, kā arī veidu pieprasījumam sniegt viedokli vai iebildumus par darbinieka atlaišanu. 

Tiesa atzina, ka, saņemot darba devējas paziņojumu par darba līguma uzteikumu darbiniekam, arodbiedrībai bija tiesības pieprasīt papildu informāciju, izteikt iebildumus, priekšlikumus vai citus apsvērumus sava biedra aizstāvēšanas nolūkā, tādējādi īstenojot konsultēšanu. Taču reakcija uz darba devējas paziņojumu nav sekojusi. Līdz ar to apgabaltiesa secināja, ka loģiski nav sagaidāma dialoga un konsultāciju uzsākšana. 

Senatoru kolēģija atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, vienlaikus izteica vairākas būtiskas atziņas.

DL 110. pants ir daļa no sociāla dialoga

• Iekļaujot DL darba devēja, darbinieka un arodbiedrības sociālā dialoga veidojošos priekšnoteikumus, likumdevējs ir sniedzis informēšanas un konsultēšanas jēdziena skaidrojumu, papildus tiem piešķirot obligātu raksturu, risinot vai izšķirot konkrētus darba tiesisko attiecību jautājumus. 

• DL 110. pants ir daļa no kopējā sociālā dialoga, kurā tostarp iekļaujas arī darba devēju un darbinieku pārstāvju konsultācijas, kas tādējādi īsteno Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11. pantā, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ietvertās tiesības arodbiedrībām brīvi vienā vai citā veidā meklēt iespēju pārliecināt darba devēju uzklausīt, kas tai sakāms tās biedru vārdā¹.

Konsultēšanās jēdziens

• Konsultēšanās atbilstoši DL 11. panta trešajā daļā ietvertajam lietotā termina skaidrojumam notiek, lai darbinieku pārstāvji varētu saņemt pamatotas atbildes uz jautājumiem par apstākļiem, kas pamato uzteikumu. Tātad konsultēšanās pasākuma neatņemama sastāvdaļa ir darbinieku pārstāvju jautājumi vai viedokļi, par kuriem darba devējam ir pienākums atbilstošā līmenī, savlaicīgi, kā arī pienācīgā veidā un apjomā atbildēt. 

• Konstatēdama, ka darba devējs ir izpildījis arodbiedrības informēšanas par darba līguma uzteikšanu darbiniekam pienākumu, un arodbiedrība savu viedokli nav paudusi vispār, apelācijas instances tiesa pamatoti atzina, ka darba devējs ir ievērojis DL 110. pantā noteikto darba līguma uzteikšanas kārtību arodbiedrības biedram.

Informēšanas jēga

• Informēšanas jēga ir tajā, ka darbiniekam un viņa pārstāvim ir laikus pieejama informācija par lēmuma pamatojumu, tātad tas var uzsākt konsultēšanos savu interešu aizstāvībai. 

• DL ietvertās normas par arodbiedrību iesaisti lēmumu pieņemšanā nedrīkst tikt interpretētas un piemērotas tādā veidā, kas pazemina darba devēja darbības efektivitāti. Šādus secinājumus apstiprina arī Eiropas Savienības tiesībās ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvas 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, izveidotajai informēšanas un konsultēšanās procedūrai izvirzītās prasības un to interpretācija Eiropas Savienības Tiesas atziņās.²

• Situācijā, kad darba devējs ir informējis arodbiedrību par darba līguma uzteikumu atbilstoši likuma prasībām, konsultēšanās neuzsākšana ir arodbiedrības bezdarbības sekas, ko nevar pārmest darba devējam. 

Atlīdzības par konkurences ierobežojumu izmaksa un tās ietekme uz darba ņēmēja statusu

DL 84. pantā ietverts regulējums, kas detalizēti reglamentē konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās. Viena no obligātajām pazīmēm, kurai ir jāpastāv, lai darbinieks un darba devējs varētu vienoties par konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās, ir izmaksājamā atlīdzība.

2017. gada 16. augustā stājās spēkā grozījumi DL, kas precīzi noteic, ka darba devējam ir pienākums maksāt darbiniekam atbilstošu ikmēneša atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās, proti, darba devējam ir pienākums izmaksāt šo atlīdzību noteiktā apmērā katru mēnesi pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās, nevis veikt kādu vienreizēju maksājumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās vai šāda maksājuma veikšanu darba tiesisko attiecību laikā.³

Saskaņā ar likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1. panta 2. punkta o) apakšpunktu darba ņēmējs ir persona, kurai pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās ir vienošanās par darbinieka profesionālās darbības ierobežojumu (konkurences ierobežojums), līdz ar to personai, ar kuru ir izbeigtas darba tiesiskās attiecības, bet iepriekšējais darba devējs turpina maksāt atlīdzību par konkurences ierobežojumu, nav tiesību saņemt arī bezdarbnieka pabalstu. 

Bet, kas notiek, ja darba devējs atlīdzību par konkurences ierobežojumu ir izmaksājis vienā maksājumā, nevis maksājis katru mēnesi visu konkurences ierobežojuma laiku un Valsts ieņēmumu dienestam (VID) paziņojis, ka personai vairs nav darba ņēmēja statusa?

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022. gada 7. novembra rīcības sēdes lēmums lietā SKA–926/2022 (A420190221)

Lietas faktiskie apstākļi

Darba devēja ar darbinieku (turpmāk tekstā arī pieteicējs) 2019. gada 25. jūlijā noslēdza vienošanos, saskaņā ar kuru darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas no 2019. gada 18. augusta, pamatojoties uz DL 114. pantu. Papildus puses saskaņā ar DL 84. pantu vienojās noteikt darbiniekam divus gadus ilgu konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas, par ko darba devējs maksā darbiniekam atlīdzību 12 darba līgumā noteiktās mēneša darba algas apmērā, kas sastāda 116 106,36 eiro. Vienošanās arī paredzēja, ka atlīdzība par konkurences ierobežojumu ievērošanu tiek izmaksāta vienā maksājumā par visu noteikto konkurences ierobežojuma laiku. 

Darba devēja nekavējoties pēc darba attiecību izbeigšanas iesniedza VID ziņas, ka pieteicējs ir zaudējis darba ņēmēja statusu, savukārt pieteicējs (neiesniedzot Nodarbinātības valsts aģentūrai (NVA) un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (VSAA) vienošanos par konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās) pieprasīja bezdarbnieka statusu un bezdarbnieka pabalstu, kas viņam tika arī piešķirts un izmaksāts. 

2020. gada rudenī Valsts kontrole revīzijas ziņojumā „Vai profesionālās darbības ierobežojums publiskajā sektorā tiek noteikts tiesiski?” ir atzinusi, ka vienošanās par konkurences ierobežojumu un atlīdzības izmaksu vairākumā gadījumu nav slēgtas ar mērķi novērst konkurenci publiskā sektora darba devēja komercdarbībai, bet drīzāk tādēļ, lai risinātu problēmsituācijas, kad darbinieki nevēlas izbeigt darba tiesiskās attiecības, vai, tieši otrādi, lai šādi apliecinātu īpašu labvēlību kādam no darbiniekiem. Secināto spilgti apliecina konstatētais koncernā „/Nosaukums/” un Latvijas Universitātē. Turklāt publiskā sektora darba devēju neatbilstošās rīcības dēļ bijušajiem darbiniekiem ir bijusi iespēja vienlaikus gan saņemt atlīdzību par profesionālās darbības ierobežojumu, gan kļūt par bezdarbnieku un nepamatoti saņemt bezdarbnieka pabalstu. 

Pēc revīzijas ziņojuma, darba devēja iesniedza VID informāciju par pieteicēja atrašanos darba ņēmēja statusā no 2019. gada 19. augusta, kā rezultātā VSAA pieņēma lēmumu, ar kuru pieteicējam tika noteikta bezdarbnieka pabalsta pārmaksa un nolemts pieprasīt no viņa atmaksāt pārmaksāto bezdarbnieka pabalstu.

Pieteicējs sākotnējo VSAA lēmumu apstrīdēja, bet tas tika atstāts negrozīts. Tāpēc pieteicējs vērsās tiesā. Pirmās un apelācijas instances tiesas pieteicēja pieteikumu noraidīja, pamatojoties uz šādiem argumentiem.

• Konkrētajā gadījumā iestādes lēmums atprasīt no pieteicēja bezdarbnieka pabalstu ir samērīgs. Bezdarbnieka statuss nav savienojams ar darba ņēmēja statusu. Tādējādi par laika periodu, kamēr personai ir darba ņēmēja statuss, bezdarbnieka pabalsts netiek izmaksāts. Šāda pieeja izriet no tā, ka bezdarbnieka pabalsts ir sociālais atbalsts personai, kas ir zaudējusi darbu un nesaņem ienākumus.

• Nav pieļaujama situācija, ka persona saņem sociālo pabalstu laikā, kad tai uz to nav tiesību. Tādā veidā tiek ievērots vienlīdzības princips, kad personas, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, saņem vienlīdzīgu sociālo atbalstu saskaņā ar tiesību normās noteikto kārtību un apmēru. 

• Izskatāmajā gadījumā bez ievērības nav atstājams fakts, ka pieteicējs ilgstoši, līdz pat 2019. gada 15. augustam, ir bijis darba devēja valdes loceklis. Tādēļ pieteicējam bija jāapzinās vienošanās satura neatbilstība tiesību normu prasībām daļā par atlīdzības izmaksāšanas kārtību jau tās noslēgšanas brīdī. 

• Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 3. panta pirmajā daļā noteikts, ka ārējos normatīvos aktus publicē oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis. Savukārt 2. panta otrā daļa noteic, ka neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu nezināšanu. 

No minētā izriet prezumpcija, ka gan DL 84. panta, gan likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1. panta 2. punkta o) apakšpunkta normas, kuras tiesību normās noteiktajā kārtībā ir publicētas oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis, pieteicējam bija zināmas gan vienošanās noslēgšanas brīdī, gan arī pieprasot bezdarbnieka pabalstu. Tādējādi secināms, ka pieteicējs, pieprasot bezdarbnieka statusu un bezdarbnieka pabalstu, nav sniedzis pilnīgu un patiesu informāciju. 

• Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16. panta otro daļu VSAA lēmumu par personai piešķirtā bezdarbnieka pabalsta pārmaksu atgūšanu pieņem, lai atgūtu summas, kas personai pārmaksātas pašas personas vainas dēļ, ja tā sniegusi nepatiesu vai nepilnīgu informāciju vai nav paziņojusi par pārmaiņām, kuras ietekmē tiesības uz pabalstu. 

• Likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16. panta trešajā daļā noteikts, ka gadījumā, ja aģentūra konstatē, ka personai bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laikā ir bijis vai ir darba ņēmēja vai pašnodarbinātā statuss un līdz ar to šī persona nepamatoti saņēmusi bezdarbnieka pabalstu, aģentūra pieņem lēmumu par šajā periodā pārmaksātās bezdarbnieka pabalsta summas atgūšanu, pamatojoties uz VID informāciju par periodiem, kuros persona reģistrēta kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais, vai no citas valsts kompetentās iestādes saņemto informāciju par personas nodarbinātību citā valstī. 

No minētās tiesību normas izriet, ka VSAA lēmumu par pārmaksātās bezdarbnieka pabalsta summas atgūšanu pieņem, pamatojoties uz VID sniegto informāciju. Proti, gadījumā, ja VSAA ir saņēmusi no VID informāciju par personai reģistrētu darba ņēmēja statusu periodā, kurā personai tiek vai ir ticis izmaksāts bezdarbnieka pabalsts, aģentūrai saskaņā ar minēto tiesību normu ir jāizdod obligātais administratīvais akts (Administratīvā procesa likuma 65. panta pirmā daļa). 

Senatoru kolēģija atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, vienlaikus izteica vairākas būtiskas atziņas.

Darba devējas pienākums maksāt atlīdzību katru konkurences ierobežojuma mēnesi

• Ņemot vērā noslēgto vienošanos, divus gadus pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas darba devējai bija pienākums saskaņā ar DL 84. panta pirmās daļas 3. punktu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās maksāt pieteicējam atbilstošu ikmēneša atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu. Proti, saskaņā ar minēto DL normu darba devējai pieteicējam izmaksājamās atlīdzības apmērs bija jāsadala, par visu konkurences ierobežojuma periodu pieteicējam katru mēnesi izmaksājot darba algu atbilstošā apmērā, un saskaņā ar likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20., 21. un 23. pantu jāaprēķina un jāiemaksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un jāiesniedz atbilstoši ziņojumi VID.

Pieprasot bezdarbnieka pabalstu, jāsniedz patiesa informācija

• Pieprasot bezdarbnieka pabalstu, personai ir jāapliecina, ka tā nav darba ņēmēja. Apgabaltiesa pamatoti secināja, ka atbilstoši DL 84. pantam un likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1. panta 2. punkta o) apakšpunktam pieteicējs, pieprasot bezdarbnieka statusu un bezdarbnieka pabalstu, nav sniedzis pilnīgu un patiesu informāciju, jo pieprasījuma brīdī ir bijis darba ņēmējs. 

• Apgabaltiesa arī pamatoti secināja, ka ne tikai pieteicēja bijušā darba devēja rīcības dēļ, bet arī pieteicēja rīcības dēļ, sniedzot nepatiesu un nepilnīgu informāciju, kas ietekmēja pieteicēja tiesības uz pabalstu, ir radusies situācija, ka pieteicējs bezdarbnieka pabalstu saņēmis nepamatoti.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2022. gada decembra (114.) numurā.