0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMIBJP RAKSTIAktuāli strīdi darba tiesiskajās attiecībās

Aktuāli strīdi darba tiesiskajās attiecībās

Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts

Šajā rakstā pabeigsim apskatīt Senāta Civillietu departamenta 2022. gada nolēmumus, kas saistīti ar Darba likuma, Civillikuma un Civilprocesa likuma normu piemērošanu. Senāta atziņas var noderēt darba strīdu risināšanā. Ņemot vērā žurnāla ierobežoto apjomu, norādīsim tikai nolēmumu galvenās tēzes. Priekšnoteikumi atbildībai par iestādes darbinieka goda un cieņas aizskārumu ar iesniegumu, kurā ietvertas nepatiesas ziņas 2022. gada 25. maija spriedums lietā Nr. SKC–206/2022 (C73434119) Satversmes 95. pantā ietverta klauzula, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Savukārt civiltiesiskā atbildība par personisko kaitējumu,…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMI par 12 € / mēnesī



ABONĒT


Izmēģini 30 dienas tikai par 1€ vai pērc komplektu esošā abonementa papildināšanai

Jau ir E-BJP abonements?

Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Aktuāli strīdi darba tiesiskajās attiecībās
Ilustrācija: © zenzen – stock.adobe.com
Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts
Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts.
Foto: Aivars Siliņš

Šajā rakstā pabeigsim apskatīt Senāta Civillietu departamenta 2022. gada nolēmumus, kas saistīti ar Darba likuma, Civillikuma un Civilprocesa likuma normu piemērošanu. Senāta atziņas var noderēt darba strīdu risināšanā. Ņemot vērā žurnāla ierobežoto apjomu, norādīsim tikai nolēmumu galvenās tēzes.

Priekšnoteikumi atbildībai par iestādes darbinieka goda un cieņas aizskārumu ar iesniegumu, kurā ietvertas nepatiesas ziņas

2022. gada 25. maija spriedums lietā Nr. SKC–206/2022 (C73434119)

Satversmes 95. pantā ietverta klauzula, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Savukārt civiltiesiskā atbildība par personisko kaitējumu, kas nodarīts, pārkāpjot personas godu un cieņu, reglamentēta Civillikuma (turpmāk – CL) 2352.1 pantā. 

1 Sk. Augstākās tiesas 2017. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. SKC–184/2017 (C28330013) 8.2.4. punktu. 2 Sk. Senāta 2020. gada 25. novembra sprieduma lietā Nr. SKC–41/2020 (C28330013) 10.5. punktu.

Kā atzīts judikatūrā, personas goda un cieņas prettiesisks aizskārums nevar tikt attaisnots tikai tādēļ, ka tas izteikts, vēršoties valsts iestādē, jo šādā gadījumā personām tiktu liegta iespēja panākt tiesā savu personisko tiesību nepamatota aizskāruma novēršanu, pamatojoties uz CL 2352.1 pantu, kas būtu pretrunā ar Satversmes 95. pantā garantētajām tiesībām.1

Pārbaudot, vai ar ziņu vai viedokļa izplatīšanu valsts vai pašvaldības iestādei ir noticis personas goda un cieņas aizskārums, tiesai jāvērtē šādas rīcības patiesais mērķis un atbilstība labas ticības principam.2

Satversmes 104. pantā ir paredzētas ikvienas personas tiesības vērsties ar iesniegumiem valsts iestādēs un saņemt atbildes. Tomēr, izmantojot šīs tiesības, persona nedrīkst nepamatoti un prettiesiski aizskart citas personas godu un cieņu, kuras aizsardzība garantēta Satversmes 95. pantā.

Netaisnprātīga tiesību izmantošana tiesisko aizsardzību nebauda

Atbilstoši CL 1636. pantam tiesību aizskāruma nav, ja kāds tikai izmanto sev piederošo tiesību. Nav šaubu, ka netaisnprātīga tiesību izmantošana tiesisko aizsardzību nebauda. 

3 Sk. Augstākās tiesas 2018. gada 29. marta sprieduma lietā Nr. SKC–72/2018 (C27134514) 11. punktu, Senāta 2020. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. SKC–24/2020 (C33395413) 14. punktu.

Kā atzīts judikatūrā, CL 1636. panta normas mērķis ir aizsargāt no atbildības tikai tos tiesību subjektus, kuri savas tiesības izlieto labā ticībā.3

Ja persona savas tiesības izlieto likuma ietvaros

CL 2352.1 pantā paredzētā civiltiesiskā atbildība, tajā skaitā pienākuma uzlikšana atsaukt ziņas, nevar iestāties, ja persona savas tiesības izlietojusi likuma ietvaros, respektīvi, nepieļaujot prettiesisku rīcību. Savukārt prettiesiska rīcība ir konstatējama, vērtējot atbildētāja darbības mērķi, proti, vai tā ir bijusi savu interešu aizstāvība likumā paredzētajos ietvaros vai arī prasītājas apmelošana, apzināti izplatot par viņu nepatiesas ziņas nolūkā radīt morālas ciešanas.

Pušu līdztiesības un sacīkstes principa pārkāpums, tiesai nolēmumu pamatojot ar ex officio izvēlētu argumentu

2022. gada 27. janvāra spriedums lietā Nr. SKC–175/2022 (C69332520)

Atbilstoši Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 9. un 10. pantā noteiktajam pušu līdztiesības un sacīkstes principam katra puse pierāda tiesai savu prasījumu un iebildumu pamatotību.

CPL tiesību normu sistēma ir vērsta uz to, lai visi prasītāja argumenti un pierādījumi (CPL 93. panta pirmā daļa un 128. panta otrās daļas 5. punkts), kā arī atbildētāja iebildumi un tos pamatojošie pierādījumi (CPL 93. panta pirmā daļa, 148. panta otrās daļas 2. un 3. punkts) būtu noskaidroti pirmās instances tiesā.

4 Sk. Senāta 2020. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC–66/2020 11.1. punktu.

Savukārt no CPL 416. panta noteikumiem izriet, ka visi iebildumi pārsūdzētajam spriedumam jāietver apelācijas sūdzībā, tostarp norādot, vai tiek pieteikti jauni pierādījumi.4

Par pierādījumu iesniegšanu apelācijas instancē

Pierādījumu iesniegšanu apelācijas instancē ierobežo CPL 430. panta ceturtā daļa. Pierādījumi, kuriem ir nozīme lietā (CPL 94. pants) var tikt pieņemti tikai, ja tos nebija iespējams pieteikt lietas izskatīšanā pirmās instances tiesā, vai tiek konstatēts attaisnojošs iemesls, kāpēc tie netika iesniegti pirmās instances tiesā.

5 Sk. Bukovskis V.  Civīprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 241. lpp.

Tādējādi tiek sasniegts CPL 9. pantā ietvertā līdztiesības principa mērķis, jo, kā noteic šā panta otrā daļa, tiesiskā strīda izšķiršanas gaitā pusēm ir jānodrošina vienādas iespējas uz tiesas aizsardzību. Proti, pēc vispārēja noteikuma, tā kā valsts pati par sevi nav ieinteresēta, kas uzvarēs divu pušu strīdā, un tā kā sabiedrība ir ieinteresēta vienīgi, lai uzvarētu taisnā puse, tad no tā izriet sabiedriskā interese piešķirt pusēm pilnīgi vienādas tiesības, cita starp, paredzot tiesas pienākumu dot iespēju izteikties arī pretējai pusei, kas garantē sprieduma taisnīgumu un pareizību.5

Sprieduma pamatošana ex officio

Turklāt jāņem vērā, ka vienādas procesuālās tiesības ietver sacīkstes procesu, kas noteic lietas dalībnieku tiesības iepazīties ar visiem materiāliem un apsvērumiem, lai tiem būtu iespēja ietekmēt lietas iznākumu, kā arī iespēja par tiem izteikties. 

6 Sk. Senāta 2020. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. SKC–132/2020 8. punktu.

Šajā aspektā uzsverams, ka arī tiesai jārespektē sacīkstes princips, īpaši gadījumos, kad tā izlemj lietu, pamatojoties uz ex officio (pati objektīvi noskaidro lietas apstākļus – red. piezīme) izdomāta pamata, kuru tā piesauc pēc savas iniciatīvas.6

Noteicošais elements šādā gadījumā ir jautājums, vai lietas dalībnieks bija „nesagatavots” apstāklim, ka tiesa savu nolēmumu pamato ar ex officio izvēlētu argumentu, kas ietekmē lietas iznākumu. Sacīkstes princips prasa, lai tiesas neizmantotu savos nolēmumos faktus vai tiesību normas, kas nav apspriesti procesa laikā, un kas ietekmēja tiesvedību tādā apmērā, ko uzmanīgs lietas dalībnieks nevarēja paredzēt (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 5. septembra sprieduma lietā Čepek v. the Czech Republic, iesnieguma Nr. 9815/10, 45. un 48. punkts).

Tiesības uz taisnīgu tiesu jēdziena ietilpst arī pušu līdztiesības princips

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā uzsvērts, ka tiesības uz taisnīgu tiesu, ko garantē Konvencijas 6. panta 1. punkts, ietver arī pušu tiesības iesniegt jebkāda veida apsvērumus, kurus tā uzskata par svarīgiem lietā. Tādēļ uz to var atsaukties ikviens, kurš uzskata, ka notikusi prettiesiska iejaukšanās viņa civilo tiesību īstenošanā, it sevišķi pārkāpjot pušu līdztiesības principu. 

7 Sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā Nr. 62543/00 Gorraiz Lizarrage un Citi pret Spāniju 56. punktu, ECHR, 2004–III, 2000. gada 3. marta sprieduma lietā Nr. 35376/97 Krčm un Citi pret Čehijas Republiku 39. punktu. 8 Sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada 27. marta sprieduma lietā J.J. pret Nīderlandi 43. punktu, 2000. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 28168/95 Quadrelli pret Itāliju 34. punktu.

Konvencijas 6. panta izpratnē plašāka „taisnīgas tiesas” jēdziena viens no elementiem ir pušu līdztiesības princips, kurš prasa „taisnīgu līdzsvaru” pušu starpā. Proti, katrai pusei ir nodrošinātas saprātīgas iespējas pasniegt savu lietu apstākļos, kas nenostāda viņu ievērojami sliktākā pozīcijā salīdzinājumā ar otru pusi.7 Tas ietver pušu iespēju komentēt visus iesniegtos apsvērumus, nolūkā ietekmēt tiesas lēmumu, jo Konvencijas mērķis ir garantēt nevis teorētiskas vai iluzoras, bet gan praktiskas un efektīvas tiesības.8 Tas nozīmē tiesības izteikties par visiem nozīmīgajiem faktiem un juridiskajiem jautājumiem, tostarp iesniedzot savus pierādījumus, kas var atspēkot attiecīgos prasījumus un iebildumus.

Sprieduma izpildes stadijā pušu tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām

2022. gada [..] lēmums9 lietā Nr. [..], SKC[A]/2022

9 Slēgtas lietas statuss. Publicēti izvilkumi no lēmuma. 10 Sk. Augstākās tiesas 2017. gada 9. janvāra lēmuma lietā Nr. SKC–659/2017 (C29849012) 8. punktu.

Pēc vispārīgā principa tiesas spriedums izpildāms saskaņā ar lietas dalībnieka tiesību aizsardzībai noteiktiem līdzekļiem, kas formulēti sprieduma rezolutīvajā daļā (CPL 193. panta sestā daļa, 543. panta pirmās daļas 4. punkts). Vienlaikus iespējami gadījumi, kad rodas nepieciešamība izlemt ar sprieduma izpildi saistītus jautājumus, un šajā sakarā CPL iestrādāti mehānismi, ar kuru palīdzību tas darāms, tajā skaitā, šā likuma 438. pants.10

CPL 438. panta pirmajā daļā noteikts, ka apelācijas instances tiesa ir tiesīga pēc lietas dalībnieka pieteikuma, ievērojot pušu mantisko stāvokli vai citus svarīgus apstākļus, atlikt sprieduma izpildi vai sadalīt to termiņos, kā arī grozīt tā izpildes veidu un kārtību. Tas nozīmē, ka šajā tiesību normā ir paredzēts izņēmums no vispārējā noteikuma par sprieduma obligātu un nekavējošu izpildi pēc tā spēkā stāšanās (CPL 204. pants), un šīs tiesības ir izmantojamas tikai īpašos gadījumos. 

11 Sal. Augstākās tiesas 2016. gada 25. maija lēmuma lietā Nr. SKC–1883/2016 (C33404011) 9. punktu.

Sprieduma izpilde nav padarāma atkarīga no lietas dalībnieka, kuram spriedums jāizpilda, subjektīvās gribas vai ērtībām. Atlikt sprieduma izpildi tiesa var tikai CPL 438. panta pirmajā daļā noteiktajos gadījumos – vai nu pušu mantiskā stāvokļa dēļ, vai citu svarīgu, objektīvu apstākļu dēļ.11

Apmierinot puses pieteikumu par sprieduma izpildes atlikšanu vai sadalīšanu termiņos, tiek ierobežotas piedzinēja tiesības saņemt sprieduma izpildi uzreiz, tomēr šim uz likumu balstītam ierobežojumam ir leģitīms mērķis. Tas ir vērsts uz parādnieka tiesiskās intereses par sprieduma izpildi pēc saudzējošākiem, salīdzinājumā ar vispārīgo kārtību, noteikumiem aizsardzību gadījumā, kad sprieduma izpilde vispārīgā kārtībā, ievērojot parādnieka mantisko stāvokli vai citus svarīgus iemeslus, varētu nesamērīgi apgrūtināt šīs parādnieka intereses salīdzinājumā ar kreditora interesi saņemt sprieduma izpildi uzreiz.

Lietas dalībnieku tiesībām ir jābūt taisnīgi līdzsvarotām, tostarp sprieduma izpildes stadijā. Procesuālo tiesību vienlīdzība ir viens no taisnīgas tiesas elementiem. Tādējādi, izlemjot jautājumu par sprieduma izpildes atlikšanu, vērā ņemams CPL 9. pantā nostiprinātais pušu līdztiesības princips, jo ar sprieduma izpildi saistītie jautājumi skar ne tikai prasītājas, bet arī atbildētāja tiesības.

Darbinieka civiltiesiskās atbildības pamats

2022. gada [..] spriedums12 lietā Nr. [..], SKC[H]/2022

12 Slēgtas lietas statuss. Publicēti izvilkumi no sprieduma.

Darbinieka civiltiesiskās atbildības pamatu un apmēru reglamentē Darba likuma (turpmāk – DL) 86. pants. Šā panta trešā daļa noteic, ka darba līgumam piemērojami CL noteikumi, ciktāl DL un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi. 

Zaudējumus un to atlīdzību reglamentē CL Ceturtās daļas astotās nodaļas tiesību normas. 

No minēto tiesību normu teksta nepārprotami izriet, ka strīdam starp darba devēju un darbinieku par zaudējumu atlīdzināšanu, piemērojama speciālā tiesību norma – DL 86. pants, bet situācijā, kad minētās tiesību normas tvērumā konkrētais dzīves gadījums neietilpst, ir piemērojams CL tiesiskais regulējums. 

Tāpat CL tiesiskais regulējums piemērojams mantas pametuma juridiskajai kvalifikācijai, zaudējumu priekšnoteikumu konstatēšanai, kā arī zaudējumu novērtēšanai, jo DL šie zaudējumu atlīdzības aspekti nav reglamentēti. Zaudējumu (arī atrautās peļņas) novērtēšanas noteikumi reglamentēti CL 1786.–1792. pantā.

Atrautā peļņa

Strīdā par atrauto peļņu prasīto atlīdzības apmēru nav iespējams aprēķināt un pamatot ar matemātisku precizitāti. Zaudējumu negūtās peļņas veidā pierādīšana, atšķirībā no jau cēlušos zaudējumu pierādīšanas, balstās uz prasītāja prezumētā ienākuma ticamību (sk. CL 1787. pantu).

Izvērtējot pierādījumus, uz kuriem pamatoti prasītājas atrautās peļņas aprēķini, tāpat arī atbildētāja iebildumus par šo strīda aspektu, tiesai ir jānosaka, vai un kādu prasītājas prezumētās (aprēķinātās) peļņas apmēru tā atzīst par pietiekami ticamu lietā nodibinātajos faktiskajos apstākļos.

Tā kā prasība attiecas uz pamatoti sagaidāmiem ienākumiem no saimnieciskās darbības (tādiem, par kādiem, visticamāk, būtu palielinājusies prasītājas manta, ja nebūtu īstenoti pārkāpumi), tad, izvērtējot aprēķinātās peļņas apmēra ticamību, tiesai ir jāpārliecinās arī par to, vai negūtās peļņas aprēķinā ir ņemti vērā (atskaitīti) izdevumi, kas būtu attiecināmi uz šo darbību. Piemēram, darba algas, administratīvās izmaksas, izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem, transportu, komunikācijas ierīcēm, sociālās apdrošināšanas maksājumi u. c. 

Tiesa ir tiesīga noteikt atlīdzību tādā apmērā, kādu tā atzīst par taisnīgu un samērīgu ar izdarīto pārkāpumu, lai tādējādi nepieļautu situāciju, ka viena strīda puse varētu iedzīvoties uz otras rēķina. 

Daļēja atbrīvošana no drošības naudas samaksas personas mantiskā stāvokļa dēļ, ja tai nav noteikts trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss

2022. gada [..] spriedums13 lietā Nr. [..], SKC[I]/2022

13 Slēgtas lietas statuss. Publicēti izvilkumi no sprieduma.

CPL 43.1 panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka drošības nauda maksājama par kasācijas sūdzību 300 eiro apmērā. Minētā panta otrajā daļā precizēts, ka drošības nauda nav jāmaksā personām, kuras saskaņā ar likumu ir atbrīvotas no valsts nodevas. Tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, var pilnīgi vai daļēji atbrīvot personu no drošības naudas samaksas.

Šāds regulējums noteikts ar mērķi novērst šķērsli, kas finanšu līdzekļu trūkuma dēļ personām traucētu īstenot konstitucionālās pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai.

Lai pareizi izlemtu atbildētājas lūgumu par atbrīvošanu no drošības naudas samaksas, svarīgi ir noskaidrot, vai viņas mantiskais stāvoklis ļauj samaksāt attiecīgo drošības naudu.

Pienākums iesniegt pierādījumus par savu mantisko stāvokli, lūdzot atbrīvot pilnīgi vai daļēji no drošības naudas samaksas par kasācijas sūdzības iesniegšanu, izriet no CPL 43.1 panta otrās daļas otrā teikuma. 

14 Sk. Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.–60.1 nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 790.–791. lpp., Senāta 2016. gada 21. janvāra lēmuma lietā Nr. SKC–1279/2016 (C29858912) 5.2. punktu, 2016. gada 26. janvāra lēmuma lietā Nr. SKC–1309/2016 (C28436710) 5.2. punktu, 2016. gada 11. februāra lēmuma lietā Nr. SKC–1707/2016 (C29590813) 5.2. punktu, 2016. gada 15. jūnija lēmuma lietā Nr. SKC–1989/2016 (C29845013) 5.2. punktu, 2019. gada 16. aprīļa lēmuma lietā Nr.732/2019 (C20230708) 6.1. punktu.

Arī juridiskajā literatūrā norādīts un tas nostiprinājies judikatūrā, ka personas lūgumam par viņa pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no drošības naudas samaksas jāpievieno pierādījumi, kas apliecina personas apgalvojumus par viņas mantisko stāvokli.14 Tādējādi tiesa vai tiesnesis pārbauda puses mantisko stāvokli pēc tiem pierādījumiem, kas pievienoti lietas materiāliem.

Maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusa neesība neizslēdz situāciju, ka personas mantiskais stāvoklis ir nepietiekams drošības naudas samaksai pilnā apmērā.

Tiesības uz savu tiesisko interešu aizsargāšanu tiesā nozīmē, ka valsts ikvienam garantē pieejamību tiesai, tomēr vienlaikus saglabājot tiesības noteikt kārtību, kādā šī pieejamība tiesai īstenojama. To atzinusi arī Satversmes tiesa, 2003. gada 27. jūnijā spriedumā lietā Nr. 2003–04–01 secinājumu daļas 1.2. punktā norādīdama, ka ar likumu var ierobežot tiesības vērsties tiesā, ja ierobežojums noteikts ar likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi.

Līdz ar to drošības naudas samaksas pienākuma noteikšana nav uzskatāma par personas tiesību pārsūdzēt tiesas nolēmumu aizskārumu, ja šī summa konkrētās personas maksātspējas aspektā ir samērīga.

Labas ticības principa piemērošana kopsakarā ar tiesību normām, kas regulē starp pusēm pastāvošo strīdus tiesisko attiecību

2022. gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. SKC–49/2022 (C26197916)

15 Sk. arī Krons M., Civīllikuma pirmais pants. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis. Tieslietu ministrijas izdevums. Rīga: A. Gulbja grāmatu izdevniecība, 1937, Nr. 2, 300. lpp; Senāta 2020. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. SKC–231/2020 6.1. punktu.

Atbilstoši judikatūrā un tiesību doktrīnā izteiktajām atziņām, CL 1. pants nav piemērojams kā tiesību avots, bet gan tikai un vienīgi kā pozitīvo tiesību iztulkošanas norma, kas tiesību piemērotājam uzliek pienākumu izdarīt katrā atsevišķajā gadījumā iesaistīto interešu izvērtējumu un sakarā ar to noteikt subjektīvo tiesību saturu un robežas, ko ir pārkāpis tiesību subjekts. Tādējādi tiesa nevar aprobežoties ar fakta konstatāciju, ir vai nav „laba ticība”15.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada maija (119.) numurā.