Ar šo sāksim rakstu sēriju, kurā apskatīsim Latvijas Republikas Senāta un apgabaltiesu 2023. gada nolēmumus, kas saistīti ar Darba likuma un citu likumu normu piemērošanu, kas var noderēt darba tiesisko vai dienesta attiecību strīdu risināšanā.

Disciplinārsoda piemērošana arodbiedrības pilnvarotajai amatpersonai

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada 10. februāra spriedums lietā Nr. SKA–309/2023 (A420216321)

Arodbiedrību likuma 13. panta sestā daļa nosaka: ja darba devējs par noteiktās darba kārtības vai darba līguma pārkāpšanu ir paredzējis izteikt rakstveida piezīmi vai rājienu arodbiedrības pilnvarotajai amatpersonai, kura līdztekus nolīgtajam darbam pilda pārstāvja pienākumus, tas savlaicīgi konsultējas ar attiecīgo arodbiedrību. 

Vai minētā likuma norma attiecas arī uz specializētajā dienestā esošu personu, ja tā ir arodbiedrības pilnvarotā amatpersona un tai piemērots disciplinārsods (piezīme vai rājiens) par noteiktās darba kārtības pārkāpšanu?

Lietas faktiskie apstākļi

Ieslodzījuma vietu pārvalde Rīgas Centrālcietuma priekšnieka dežurējošajam palīgam, kas vienlaikus ir arī arodbiedrības pilnvarota amatpersona, piemēroja disciplinārsodu – rājienu. Sods piemērots tāpēc, ka pieteicējs neievēroja tiesību aktos noteikto kārtību – nepārbaudīja Uzraudzības daļas dežūrmaiņas vecākajam inspektoram uzdoto uzdevumu izpildes kvalitāti un nepārliecinājās par personas ievietošanas cietumā likumību. 

Tieslietu ministrija šo lēmumu atstāja negrozītu.

1 Senāta 2010. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. SKA– 632/2010, A42690309, 10. punkts.

Administratīvā rajona tiesa pieteikumu noraidīja un konstatēja, ka pieteicējs precīzi neizpildīja visus savus amata pienākumus un tā rezultātā persona prettiesiski tika ievietota cietumā. Tiesa atzina, ka dienesta amatpersonas atbildību, disciplinārsoda veidus un piemērošanas kārtības jautājumus nosaka Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums (turpmāk – Dienesta gaitas likums), Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likums (turpmāk – Disciplināratbildības likums) un Darba likums Dienesta gaitas likuma 3. panta otrās daļas noteiktajā apjomā. Nav saskatāms pārkāpums saistībā ar pieteicēja atrašanos arodbiedrībā, proti, netika pārkāpta Arodbiedrību likuma 13. panta sestā daļa, jo pieteicējs ir dienesta amatpersona un uz viņu neattiecas tādi paši noteikumi kā uz darba tiesiskajās attiecībās nodarbinātajiem.¹

Senāta atziņas

Senāts piekrita Administra­tīvās rajona tiesas atzinumam, ka pieteicējs padotās amatpersonas darba kontroli un ieslodzīto personu ievietošanas cietumā pamatotību varēja izdarīt arī noformētās dokumentācijas pārbaudes veidā. Pieteicējam ir pienākums izvēlēties atbilstošāko kontroles un dokumentu pārbaudes pasākumu vai veidu tā, lai nodrošinātu ieslodzījuma vietai tiesību aktos noteiktās kārtības un prasību precīzu izpildi. Savukārt pieteicēja viedoklis par daudzajiem amata pienākumiem, padoto amatpersonu atbildību vai cietuma vadības attieksmi, darba stilu un organizatoriskiem jautājumiem ir nepieļaujams, lai attaisnotu bezdarbību un ļautu pieteicējam izvēlēties, kurus no amata pienākumiem pildīt, bet kurus ne. 

Vienlaikus, Senāts nosprieda atcelt Administratīvās rajona tiesas spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai rajona tiesai, jo tiesa nav noskaidrojusi, vai arodbiedrības viedokļa neizprasīšana nenoveda pie nepamatotas disciplinārsoda piemērošanas pieteicējam. Senāts norādīja, ka izskatāmajā lietā tiesa nav vērtējusi konsultāciju ar attiecīgo arodbiedrību neesības ietekmi uz disciplinārlietā pieņemto lēmumu. Lai arī principā valsts dienestā esoša persona, kas ievēlēta arodbiedrības institūcijas amatā, var tikt disciplināri sodīta, pat ja pret to iebilst arodbiedrība, tomēr šāds procedūras pārkāpums var būt būtisks, tāpēc tiesai ir jāvērtē, vai tas nenoveda pie nepamatota soda piemērošanas.

Senāts izteica šādas atziņas:

• Arodbiedrību likuma 13. panta 6. daļā īstenota Starptautiskās darba organizācijas pieņemtajā Darbinieku pārstāvju konvencijā Nr. 135 (1971) nostiprinātā aizsardzība un tiesību piešķiršana darbinieku pārstāvjiem. Proti, atbilstoši šīs konvencijas 1. pantam darbinieku pārstāvji savos uzņēmumos tiek aizsargāti pret jebkuru negatīvu darbību, tai skaitā atlaišanu, viņu statusa vai rīcības darbinieku pārstāvniecības jomā vai līdzdalības biedrībā vai tās pasākumos dēļ, ciktāl viņi rīkojas atbilstoši spēkā esošajiem likumiem vai kolektīvajiem līgumiem, vai citai kopīgi nolemtai kārtībai. Latvija Darbinieku pārstāvju konvencijai Nr. 135 (1971) pievienojusies 1992. gada 27. janvārī. 

2 Par šīs normas interpretāciju sk. Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2013–15–01 8. un 9. punktu.

• Tiesības apvienoties arodbiedrībās ir viens no biedrošanās brīvības veidiem darba (arī dienesta) tiesību jomā, kas tieši norādīts Latvijas Republikas Satversmes 108. panta otrajā teikumā.² Satversmes tiesa minētajā lietā atzīst šīs pamattiesības vienlīdzīgu attiecināšanu arī uz personām, kas pilda militārās funkcijas. 

3 Šajā jautājumā sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 21. februāra sprieduma lietā „Tüm Haber Sen and Cinar v. Turkey”, iesnieguma Nr. 28602/95, 28. un 29. punktu.

• Ievērojot, ka Satversmē noteikto pamattiesību satura noskaidrošanai jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, tad norādāms, ka biedrošanās brīvību aizsargā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11. pantā ietvertās tiesības, par kuru piemērošanu Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka vispārīgas tiesības darboties arodbiedrībās ir arī valsts dienestā.³

4 Senāta 2015. gada 30. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA–281/2015, A420511013, 9. punkts.

• Tiesības biedroties arodbiedrībās valsts īpaši akceptē arī, pievienojoties Eiropas Padomē 1961. gada 18. oktobrī pieņemtajai Eiropas Sociālajai hartai (Latvija tai pievienojusies 2002. gada 31. janvārī), kuras 5. pantā norādīts, ka noteikti ierobežojumi tiek pieļauti attiecībā uz policiju un bruņotajiem spēkiem. Kopumā šāds secinājums izdarīts arī agrāk Senāta nolēmumā saistībā ar likuma „Par arodbiedrībām” (zaudējis spēku 2014. gada 1. novembrī, kad stājās spēkā Arodbiedrību likums) piemērošanu.⁴

• Arodbiedrību likuma 13. panta sestās daļas mērķis ir aizsargāt pret diskrimināciju disciplinārsoda piemērošanas gadījumā personu, kas ir ievēlēta arodbiedrību institūciju amatos vai ir arodbiedrības pilnvarotā persona. 

5 Sal. Senāta 2015. gada 30. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA–281/2015, A420511013, 8. un 9. punkts, Senāta 2015. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA–175/2015, A420507411, 7. punkts.

• Tā kā ne Arodbiedrību likumā, ne Dienesta gaitas likumā vai Disciplināratbildības likumā nav noteikti ierobežojumi attiecībā uz Arodbiedrību likuma 13. panta sestās daļas piemērošanu arodbiedrības pilnvarotajai amatpersonai, secināms, ka šī norma attiecas arī uz specializētajā dienestā esošu personu, ja tā ir arodbiedrības pilnvarotā amatpersona un tai piemērots disciplinārsods (piezīme vai rājiens) par noteiktās darba kārtības pārkāpšanu.⁵

Atlīdzība par darba piespiedu kavējuma laiku

Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 28. marta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC–526/2023 (C71184921)

Darba likuma 126. panta pirmajā daļā ir regulēts jautājums par atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku. Darbiniekam, kas prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Atlīdzība par visu darba piespiedu kavējuma laiku izmaksājama arī gadījumā, ja tiesa, kaut arī pastāv pamats darbinieku atjaunot iepriekšējā darbā, pēc viņa lūguma izbeidz darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu. 

Vai šī likuma norma ir samērīga un līdzsvaro darba devēja un darbinieka intereses?

Šis Senāta rīcības sēdes lēmums ir interesants ar to, ka darba devēja kasācijas sūdzībā par Vidzemes apgabaltiesas 2023. gada 20. janvāra spriedumu pieteica lūgumu Senātam iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā par Darba likuma 126. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. un 107. pantam, ciktāl tiesību normā ir noteikta atlīdzība par visu darba piespiedu kavējuma laiku bez jebkādiem atlīdzības apmēra ierobežojumiem.

Senatoru kolēģija uzskatīja šādu lūgumu par nepamatotu, atteica ierosināt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Senatoru kolēģija norādīja, ka Darba likuma 126. panta pirmajā daļā ir paredzēti kritēriji, kuriem atbilstoši nosakāms no darba devēja par labu prettiesiski atlaistajam darbiniekam piedzenamās atlīdzības par darba piespiedu kavējumu apmērs un kuri taisnīgi samēro abu pušu tiesības un pamatotās intereses, izslēdzot darbinieka netaisnas iedzīvošanās iespēju. Līdz ar to ir nodrošināts taisnīgs līdzsvars starp darba devēja tiesībām uz īpašumu Latvijas Republikas Satversmes 105. panta izpratnē un prettiesiski atlaistā darbinieka tiesībām saņemt to, ko viņš būtu nopelnījis, ja darba devējs nebūtu prettiesiski izbeidzis darba tiesiskās attiecības. Tāpēc pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā nav pamata. 

Papildus lēmumā izteiktas šādas atziņas.

• Darba likuma 126. panta pirmā daļa ir vērsta uz prettiesiski atlaista darbinieka tiesību aizskāruma novēršanu un tās mērķis ir kompensēt darbiniekam darba samaksu, kuru viņš nav saņēmis darba piespiedu kavējuma dēļ. 

6 Sk. Senāta 2020. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. SKC–487/2020, ECLI:LV:AT:2020:0702.C68392718.13.S, 11.1. un 12.2. punktu un tajos minētos Senāta spriedumus.

• Tā kā darba piespiedu kavējuma sastāvu veido darba devēja prettiesiska rīcība, liedzot darbiniekam iespēju strādāt un saņemt samaksu par šo darbu, darbinieks ir tiesīgs saņemt atlīdzību tikai par to laiku, kamēr darba kavējumam ir bijis piespiedu raksturs. Ja pēc tam, kad darbinieks cēlis tiesā prasību par atjaunošanu darbā, darba devējs ir atsaucis darba līguma uzteikumu un atjaunojis darbinieku darbā, ar šādu darba devēja rīcību tiek novērsts darbinieka tiesību aizskārums. Tāpēc nav runas par darba piespiedu kavējumu pēc datuma, kad darba devējs ir veicis nepieciešamās darbības darbinieka tiesību aizskāruma novēršanai un radījis priekšnoteikumus iepriekšējā stāvokļa atjaunošanai, taču pats darbinieks nav vēlējies atgriezties darbā pie darba devēja.⁶

7 Sk. Senāta 2018. gada 18. septembra sprieduma lietāNr. SKC–926/2018, ECLI:LV:AT:2018:0918.C28373914.7.S, 12. un 13. punktu,2014. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC–2177/2014, C26081013, 10. punktu.

• Tāpat arī laika posms, kurā prettiesiski atlaistajam darbiniekam noteikta pārejoša darbnespēja, nav saistāms ar darba devēja prettiesisku rīcību, liedzot darbiniekam iespēju strādāt un saņemt samaksu par šo darbu, jo darbnespējai ir citi objektīvi iemesli. Citiem vārdiem, prettiesiski atlaistā darbinieka darbnespējas laiks neietilpst darba piespiedu kavējuma laikā, jo darbnespēja izslēdz strādāšanas iespēju.⁷

8 Sk. Senāta 2022. gada 28. jūlija sprieduma lietā Nr. SKC–88/2022, ECLI:LV:AT:2022:0728.C30496320.9.S, 12. punktu un tajā minētos Senāta spriedumus.

• Ja prettiesiski atlaistais darbinieks ir izmantojis iespēju strādāt citur un strādājis citā mazāk apmaksātā darbā, jautājums par vidējās izpeļņas starpības piedziņu ir risināms analoģiski Darba likuma 126. panta otrajā daļā noteiktajam, proti, ar tiesas spriedumu piedzenama vidējās izpeļņas starpība par to laiku, kad darbinieks veicis mazāk apmaksātu darbu. Savukārt tad, ja prettiesiski atlaistais darbinieks ir strādājis pie cita darba devēja, saņemot darba samaksu, kas sasniedz vai pārsniedz atlīdzību, kas pienāktos no tā darba devēja, kurš darbinieku prettiesiski atlaidis no darba, attiecīgais laika posms nav kvalificējams kā darba piespiedu kavējuma laiks. Tādējādi, aprēķinot atlīdzību par darba piespiedu kavējumu, jāņem vērā darba samaksa, kas pēc prettiesiskās atlaišanas saņemta no cita darba devēja. Līdz ar to, atbilstoši Darba likuma 126. pantam, prettiesiski atlaistajam darbiniekam ir tiesības uz atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku tikai tad, ja darbs pie cita darba devēja bijis mazāk apmaksāts, salīdzinot ar vidējo izpeļņu darbā, no kura darbinieks ticis prettiesiski atlaists, un vienīgi tādā apmērā, kas atbilst starpībai starp vidējo izpeļņu un darba samaksu, kas saņemta no cita darba devēja.⁸

9 Sk. Senāta 2020. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. SKC–1265/2020, ECLI:LV:AT:2020:1111.C68470518.9.S, 9. punktu.

• Minētais attiecas arī uz situāciju, kad prettiesiski atlaistais darbinieks veicis darbu uz uzņēmuma līguma pamata, tomēr šādā gadījumā jāņem vērā faktiski gūtais ienākumu apmērs, atskaitot izdevumus, kādi bijuši nepieciešami pakalpojumu sniegšanai uz uzņēmuma līguma pamata.⁹

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada jūnija (120.) numurā.