Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments 3.aprīlī nolēma atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā apsūdzībā par nelegālu datorprogrammu izmantošanu. Senāts konstatēja Kriminālprocesa likuma 573.¹ panta pirmajā daļā paredzēto pamatu atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību. Līdz ar Senāta lēmumu stājas spēkā Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 20.jūnija spriedums, ar kuru apsūdzētais atzīts par nevainīgu un attaisnots apsūdzībā pēc Krimināllikuma 148.panta 3.daļas. Senāts lietu izskatīja sakarā ar Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras prokurores iesniegto kasācijas protestu. (Lieta SKK-32/2019; 11816015611).

Senāts lēmumā norāda, ka prokurore kasācijas protestā nav norādījusi uz apelācijas instances tiesas pieļauto Krimināllikuma pārkāpumu vai Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kā arī nav sniegusi kasācijas protestā izteikto prasību pamatojumu par apsūdzētajam celtās apsūdzības atbilstību Krimināllikuma 23.pantā norādītajām atsevišķa (vienota) noziedzīga nodarījuma pazīmēm un nav motivējusi, kādēļ konkrētajā gadījumā konstatējams zaudējums lielā apmērā. Iepriekš tiesa bija norādījusi, ka jāizvērtē kā tieši izpaudies noziedzīgā nodarījuma, kas ir ar materiālu sastāvu, būtisks kaitējums katrai no apsūdzībā norādītajai datorprogrammu tiesību īpašniecei, tas ir, vai ar apsūdzētā izdarītajām darbībām radīts būtisks kaitējums katrai no apsūdzībā norādītajai datorprogrammu īpašniecei.

Apsūdzībā norādīts, ka 2011.gada maijā, veicot pārbaudi SIA (nosaukums) birojā Rīgā, tika konstatēts, ka SIA (nosaukums) datorsistēmās glabā un saimnieciskajai darbībai izmanto 14 nelegālas datorprogrammas, tādējādi pārkāpjot datorprogrammu tiesību īpašnieku Autortiesību likuma 15.panta otrajā daļā noteiktās izņēmuma tiesības uz datorprogrammas izmantošanu. Nelegāli reproducēto datorprogrammu kopējā vērtība ir 13 962,70 Ls (19 867,13 euro), kas saskaņā ar likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 20.pantu ir uzskatāma par lieliem apmēriem. SIA (nosaukums) valdes loceklis nespēja iesniegt nevienu dokumentu vai instalācijas nesēju, kas pamatotu datorprogrammu legālo izcelsmi, kā arī nespēja ticami izskaidrot vai pamatot šo tiesību iegūšanu vai izcelsmi.

Izskatot lietu pirmajā instancē, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2015.gada 9. martā apsūdzēto attaisnoja un cietušo “Graphisoft Research & Development zrt.”, “Bentley Systems Inc.”, “Autodesk Inc.”, “Adobe Systems Inc.” un SIA “Tilde” kaitējuma kompensācijas pieteikumus atstāja bez izskatīšanas.

Savukārt Rīgas apgabaltiesa ar 2017.gada 27.marta spriedumu apsūdzēto atzina par vainīgu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 148.panta trešās daļas par autortiesību pārkāpšanu lielā apmērā. Ar apelācijas instances tiesas spriedumu apsūdzētais sodīts ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu. Saskaņā ar Krimināllikuma 55.pantu brīvības atņemšanas sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 1 gadu. Par labu cietušajiem piedzīta mantiskā kaitējuma kompensācija vairāk nekā 14 000 eiro apmērā.

Apelācijas instances tiesa, nekonstatējot, ka ar apsūdzētā darbībām ir nodarīts zaudējums lielā apmērā, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 455.panta trešajai daļai ir izvērtējusi iespēju pārkvalificēt apsūdzētā darbības no Krimināllikuma 148.panta trešās daļas uz Krimināllikuma 148.panta pirmo daļu, kurā paredzēta atbildība par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām personas interesēm. Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka nav tiesiska pamata kvalificēt apsūdzētā darbības arī pēc Krimināllikuma 148.panta pirmās daļas, jo nav konstatēts, ka ar apsūdzētā darbībām būtu radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām personas interesēm. Tiesa secinājusi, ka apsūdzībā norādītās tiesības uz autortiesību aizsardzību, tiesības saņemt atlīdzību par autortiesību objektu izmantošanu, patērētāju drošības tiesības un intereses, kā arī Latvijas Republikas Satversmes 113.pantā noteiktās cietušā tiesības uz autortiesībām ir Krimināllikuma 148.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objekts un šī iemesla dēļ tās nevar uzskatīt par citām ar likumu aizsargātām interesēm likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23.panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē, savukārt apsūdzībā ietvertajām norādēm uz godīgas konkurences apdraudējumu ir formāls raksturs, un apsūdzība šajā daļā nav pierādīta.