Valsts ieņēmumu dienests informē, ka 2016.gada 23.novembrī Saeimā ir pieņemts likums “Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām””, kas stājās spēkā 2017.gada 1.janvārī. Likumā  ir precizēts 15.panta pirmās daļas 4.punkts un izteikts šādā redakcijā:

“Nodokļu maksātāju vispārīgie pienākumi ir šādi: nodokļu aprēķinu pareizības pierādīšanai uzglabāt finansiālās un saimnieciskās darbības ieņēmumus un izdevumus apliecinošus attaisnojuma dokumentus un citus darbību apliecinošus dokumentus (tajā skaitā jebkādu elektronisku vai papīra dokumentu formā esošu informāciju, kas ietekmē nodokļu aprēķinu un nomaksu) līdz dienai, kad tie nepieciešami, lai izpildītu prasības par saimnieciskās un finansiālās darbības norises izsekojamību, bet ne mazāks kā piecus gadus”.

Ņemot vērā, ka komersanti aizvien biežāk izvēlas ar saimniecisko darbību saistīto informāciju glabāt tieši elektroniski, samazinot papīra dokumentu lietojumu grāmatvedības kārtošanā, nodokļu maksātājam ir noteikts pienākums glabāt arī jebkādu elektronisku informāciju, kas saistīta ar saimniecisko darbību un kas ietekmēja vai varēja ietekmēt nodokļu aprēķinu un nomaksu, vismaz piecus gadus.

Savukārt likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmā daļa papildināta ar  16.punktu šādā redakcijā:

“Nodokļu maksātāju vispārīgie pienākumi ir šādi: nodrošināt nodokļu administrācijas pilnvarotajam pārstāvim piekļuvi nodokļu maksātāja elektroniskā veidā apstrādātajai vai glabātajai informācijai, kas saistīta ar internetā veiktajiem nodokļu maksātāja darījumiem [tajā skaitā ar preču pirkuma vai pakalpojuma darījuma pasūtījumu un apstiprinājumu, ar samaksu un samaksas pakalpojumiem, ar e-saraksti, ar informāciju, kas saistīta ar interneta elementiem (interneta protokola adresi, domēniem u.tml.), un ar jebkuru citu informāciju, kas saistīta ar internetā veiktajiem nodokļu maksātāja darījumiem saimnieciskās darbības ietvaros], un iespēju nodokļu administrācijai kontroles pasākumu veikšanai nolasīt no attiecīgā datu nesēja nepieciešamos ar saimniecisko darbību saistītos datus. Ja dati ir aizsargāti, izmantojot paroles, šifrēšanu, kriptēšanu vai citus loģiskās aizsardzības līdzekļus, nodokļu maksātājs elektroniskā veidā iesniedz nodokļu administrācijai informāciju, kas nepieciešama datu piekļuvei un izmantošanai (piemēram, šifrēšanas atslēgu).”

Tas nozīmē, ka nodokļu maksātājam ir pienākums nodrošināt nodokļu administrācijas pilnvarotajam pārstāvim piekļuvi elektroniskā veidā apstrādātai vai glabātai informācijai, tajā skaitā ar preču pirkuma vai pakalpojuma darījuma pasūtījumu un apstiprinājumu, ar samaksu un par samaksas pakalpojumiem, ar
e-saraksti, kā arī ar informāciju, kas saistīta ar interneta elementiem (interneta protokolu adreses, domēni u.tml.) un jebkuru citu informāciju, kas saistīta ar internetā veiktiem darījumiem. Tiesību normas mērķis ir precizēt informācijas apjomu, kādu nodokļu maksātājam ir pienākums saglabāt elektroniskā formā, kā arī nodrošināt Valsts ieņēmumu dienestam iespēju iegūt informāciju par e-komersanta saimnieciskajā darbībā saņemtajām naudas summām.