Latvijas Republikas Senāta 2022. gada 26. oktobra rīcības sēdes lēmums (lietā Nr. SKC‑646/2022) vērš uzmanību uz atbildības sadalījumu par nepilngadīgam sportistam nodarīto kaitējumu, ko izraisījis veselības stāvoklim nepiemērots treniņu režīms. Lieta jau trešo reizi bija nonākusi Augstākās tiesas redzeslokā un ar to saistītie notikumi risinājušies pirms divdesmit gadiem, taču lietā skatītie jautājumi var būt aktuāli gan uz minēto sporta jomu, gan uz nepilngadīgo nodarbināšanu.

Prasītājs – nepilngadīgs sportists – hokeja treniņa laikā zaudēja samaņu, un viņam iestājās klīniskā nāve. Ātrās medicīniskās palīdzības brigāde viņam sniedza neatliekamo palīdzību, atjaunojot sirds ritmu. Pēc ilgstošas ārstēšanās prasītājam implantēts EKS defibrilators, pēc tam kontrindicētas fiziskās piepūles, vēlāk piešķirta otrās grupas invaliditāte uz mūžu.

Prasītājs cēla tiesā prasību pret hokeja treneri, sporta klubu un Latvijas valsti Veselības ministrijas personā par morālā kaitējuma kompensāciju 711 435,91 eiro apmērā sakarā ar veselībai nodarīto kaitējumu un sakropļojumu.

Prasītājs norādīja, ka vairākus gadus trenējies hokejā un ir ticis atzinīgi novērtēts gan vietējā, gan starptautiskā līmenī. Neraugoties uz prasītājam jau 11 gados elektrokardiogrammā konstatēto izmaiņu dēļ rekomendēto fiziskās slodzes samazināšanas nepieciešamību, regulāri divas reizes dienā notika treniņi ar lielu fizisko slodzi. Treneris izmantoja prasītāja vecumam un arī hokeja treniņu metodoloģijai neatbilstošu fiziskās slodzes formu – svina jostu, kuru lika valkāt treniņa laikā un spēlēs.

Lai pamatotu prasījumu par kaitējuma atlīdzināšanu, kas cēlies no neatļautas darbības un nolaidības, prasībā norādīts, ka sporta klubs un tā treneris nodarījis prasītāja veselībai kaitējumu, izmantojot prasītāja veselības stāvoklim neatbilstošu treniņa programmu, bet Latvijas valsts Veselības ministrijas personā ir atbildīga par sporta ārstes rīcību, jo viņa nepaziņoja vecākiem un trenerim par to, ka prasītāja veselības stāvoklis neļauj piedalīties treniņos un ka ir jāsamazina treniņu slodze.

Izskatījis lietu kasācijas kārtībā (SKC‑251/2019), Senāts atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru prasība bija noraidīta. Tiesa, atsakoties vērtēt apelācijas sūdzībā norādītos apstākļus saistībā ar trenera, sporta kluba un sporta ārstes rīcību, bija sašaurinājusi prasības pamata tvērumu. Turklāt tiesām visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, uzmanība pirmkārt jāvelta tam, lai vislabāk nodrošinātu bērnu intereses, ņemot vērā arī vecāku tiesības un pienākumus. Minētais attiecas arī uz šo lietu, jo prasība bija celta par nepilngadīgajam nodarīto morālo kaitējumu.

Izskatījis lietu kasācijas kārtībā otro reizi (SKC‑191/2021), Senāts atcēla arī atkārtoto apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru prasība bija noraidīta.

Secinājumu par to, ir vai nav prasītājam nodarīts sakropļojums, apelācijas instances tiesa bija saistījusi ar medicīniskas ierīces implantēšanas faktu, lai gan veselībai nodarītais kaitējums lietā bija pamatots ar nepiemērotu treniņa metodes pielietošanu un pārkāpumiem sporta kluba audzēkņa medicīniskajā aprūpē. Sakropļojumu varēja radīt visi šie pārkāpumi, un situācijā, kad vairākas darbības varēja vienlaikus radīt konkrētu kaitējumu, bet nav iespējams noskaidrot, kura tieši darbība to izraisīja, atbildība uzliekama visu prettiesisko darbību veicējiem solidāri.

Izskatot lietu apelācijas instances tiesā trešo reizi, tiesa nolēma daļēji apmierināt prasību pret visiem atbildētājiem, piedzenot no tiem atlīdzību par morālo kaitējumu saistībā ar veselībai nodarīto kaitējumu un sakropļojumu 40 000 eiro. Tiesa atzina, ka ir konstatējama visu atbildētāju neatbilstoša rīcība, tādējādi ir pamats visu atbildētāju solidārai atbildībai par prasītājam nodarīto kaitējumu.

Neatgriezeniskais kaitējums prasītāja sirds veselībai varēja neiestāties, ja sporta ārste būtu veikusi prasītāja pilnvērtīgu veselības stāvokļa izvērtējumu un ja būtu informējusi treneri par viņa veselības stāvokļa izmaiņām, ja treneris būtu piemērojis prasītāja veselības un fizioloģiskajam stāvoklim atbilstošas treniņa metodes un ja sporta klubs būtu izpildījis savu normatīvajos aktos noteikto pienākumu prasītāja veselības stāvokļa pārbaudē.

Tāpat Senāts šajā lietā jau iepriekš ir norādījis uz ārstniecības personas pienākumu sniegt informāciju par veselību gan vecākiem, gan arī bērnam, ja bērns ir tādā vecumā, kurā pats spēj izprast ārsta sniegto informāciju par veselības stāvokli un novērtēt ar veselības stāvokli saistītos riskus, lai spētu patstāvīgi pieņemt lēmumus un atbilstoši rīkoties, piemēram, ierobežojot sporta treniņu intensitāti vai pārtraucot treniņus, ja ārsts devis tādus norādījumus.

Prasītājam, kurš negadījuma brīdī bija gandrīz 17 gadus vecs, bija informācija par diagnosticēto sirds slimību un ārstu ieteikumu to ņemt vērā, plānojot treniņu slodzi. Šādā situācijā viņš spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus un atbilstoši rīkoties.

Tiesa ņēmusi vērā, ka vecāku pārkāpumi vecāku varas īstenošanā neizslēdz ārsta, sporta kluba un trenera atbildību par viņu prettiesiskas rīcības rezultātā nodarītu kaitējumu.

Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību pēc prasītāja un atbildētāju kasācijas sūdzībām, atzīstot, ka nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs. Saistībā ar prasītāja kasācijas sūdzībā norādīto, ka, lemjot par morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, bija jāņem vērā prasītāja zaudētā iespēja kļūt par augstākā līmeņa profesionālu sportistu, Senāts norādīja, ka tiesa lietā ir ņēmusi vērā pierādījumus, kas apliecina, ka pat tad, ja nebūtu noticis negadījums treniņa laikā, saistībā ar kuru prasītājs bija vērsies tiesā, prasītāja sirds veselības stāvoklis visdrīzāk būtu liedzis prasītājam sasniegt sportiskos rezultātus augstākajā profesionālajā līmenī. Nosakot no atbildētājiem piedzenamo morālā kaitējuma kompensācijas summu, tiesa bija atsaukusies tiesu praksē izmantotajiem kritērijiem un citās lietās piedzītajām kompensācijas summām, kā arī ņēmusi vērā gan visu atbildētāju vainu, gan arī prasītāja vecāku un paša prasītāja līdzatbildību.

Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs Normunds Salenieks, kurš konkrētajā lietā bija senators referents, kad lieta pirmo reizi nonāca Senātā, komentējot lietu kopumā, norāda: "Lai gan negadījums, par kuru celta prasība izskatītajā lietā, notika apmēram pirms divdesmit gadiem, redzam, ka joprojām nav zaudējis savu aktualitāti iesaistīto pušu – valsts, medicīnas darbinieku, treneru, sporta klubu un vecāku – pienākumu un atbildības regulējums bērnu un jauniešu sporta jomā. Ceram, ka šī lieta pievērsīs atbildīgo institūciju uzmanību un dos iespēju izvērtēt, vai pastāvošā kārtība ir pietiekami skaidra un vai tā nodrošina bērnu tiesību aizsardzību atbilstošā līmenī.”