Atvaļināšana no dienesta veselības stāvokļa dēļ

Izskatot lietu par pieteicēja atvaļināšanu no dienesta veselības stāvokļa dēļ, Senāts spriedumā izteicis arī vairākas nozīmīgas tēzes, kas saistītas ar Administratīvā procesa likuma normu piemērošanu.

1 Šai lietai ir slēgtas lietas statuss, tāpēc nav norādīts sprieduma sastādīšanas datums un lietas numurs.

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada [..] spriedums lietā Nr. [..], SKA– [B]/2023.¹

Ar Iekšlietu ministrijas Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas (turpmāk – Komisija) atzinumiem atzīts, ka pieteicēja veselības stāvoklis 1) neatbilst dienestam II amatu grupā ar ieroča nēsāšanu un lietošanu, 2) neatbilst dienestam I amatu grupā.

Pamatojoties uz minētajiem atzinumiem, Valsts policija pieņēma lēmumu par pieteicēja atvaļināšanu no dienesta. Ar Iekšlietu ministrijas lēmumu Valsts policijas pieņemtais lēmums atstāts negrozīts.

Pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā un lūdza atcelt Iekšlietu ministrijas lēmumu, kā arī uzlikt pienākumu ministrijai atlīdzināt viņam zaudējumus nesaņemtās darba samaksas apmērā un uzlikt pienākumu valsts SIA „[Nosaukums]” (turpmāk – Poliklīnika) atlīdzināt zaudējumus 100 eiro.

Apgabaltiesa pieteikumu noraidīja, savukārt Senāts atstāja spēkā apgabaltiesas spriedumu.

Dienestā Valsts policijā drīkst atrasties tikai tādas personas, kuru veselības stāvoklis un psiholoģiskās īpašības atzītas par atbilstošām dienestam, proti, par atbilstošām Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Šāda prasība ir pamatota, lai būtu iespējams izpildīt tiesību normās noteiktos Valsts policijas uzdevumus un lai netiktu apdraudētas ne citu cilvēku tiesības, ne pašas amatpersonas un tās kolēģu veselība un dzīvība, ne sabiedriskā kārtība un drošība.

Atzinuma par amatpersonas veselības stāvokli sniegšanas atlikšana pēc būtības nozīmē, ka nav konstatēta amatpersonas veselības stāvokļa atbilstība dienestam. Līdz ar to tāda amatpersona, attiecībā uz kuras veselības stāvokli ilgstoši nav iespējams konstatēt, ka tas atbilst dienestam, nevar neierobežotu laiku turpināt pildīt dienestu. Proti, Ministru kabineta 2006. gada 21. novembra noteikumu Nr. 970 „Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm un amatpersonu amata kandidātiem nepieciešamo veselības stāvokli un psiholoģiskajām īpašībām un veselības stāvokļa un psiholoģisko īpašību pārbaudes kārtību” 3. pielikuma 85.3. apakšpunktā minētās veselības problēmas var būt pamats amatpersonas atvaļināšanai no dienesta.

Kasācijas sūdzībā izteikti iebildumi, ka pirmās instances tiesa esot pārāk ātri izskatījusi lietu un līdz ar to neesot noskaidrojusi visus būtiskos lietas apstākļus, savukārt, apgabaltiesa lietu esot izskatījusi nepietiekami ātri.

Senāts pievienojas apgabaltiesas konstatētajam, ka pirmās instances tiesa lietu nav izskatījusi tik ātri, ka tā dēļ pieteicējs nebūtu varējis īstenot savas tiesības. Lietas izskatīšana pēc būtības pirmās instances tiesā pabeigta nedaudz vairāk nekā piecus mēnešus pēc lietas ierosināšanas, bet spriedums taisīts nedaudz vairāk nekā pēc sešiem mēnešiem. Arī apgabaltiesa lietu nav skatījusi pārmērīgi ilgi, jo apgabaltiesas spriedums taisīts apmēram 11 mēnešus pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas, turklāt daļu no šā laika lieta atradās Senātā, jo Senāts izskatīja pieteicēja blakus sūdzību. Kopumā lieta divās instancēs izskatīta apmēram pusotra gada laikā, kas ir saprātīgs lietas izskatīšanas termiņš.

Vai tiesa pieteicējam drīkst uzdot jautājumus, kaut arī viņš uz tiesas sēdi bija ieradies kā klausītājs, savu interešu pārstāvībai deleģējot pārstāvi? Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 35. pantam administratīvā procesa dalībnieks procesā var piedalīties ar pārstāvja palīdzību vai starpniecību. Minētais nozīmē, ka pieteicējs var izvēlēties, vai tiesas procesā piedalīsies pats vai arī pilnvaros tam pārstāvi.

Tomēr daudzos gadījumos par lietas faktiskajiem apstākļiem vispilnīgākā informācija būs tieši pašam pieteicējam, nevis tā pārstāvim. Līdz ar to tiesas nepastarpināta vēršanās ar jautājumiem pie paša pieteicēja ir saskanīga ar Administratīvā procesa likuma 103. panta otrajā daļā norādīto administratīvā procesa tiesā būtību – objektīvi noskaidrot lietas apstākļus un dot tiem juridisku vērtējumu. 

No tiesas sēdes ieraksta konstatējams, ka tiesa pieteicējam uzdeva jautājumus tieši par lietas faktiskajiem apstākļiem un pieteicējs neizteica nekādus iebildumus brīdī, kad tiesa vērsās pie pieteicēja. Ņemot vērā minēto, Senāts atzīst par pareizu apgabaltiesas secinājumu, ka pirmās instances tiesai bija tiesības uzdot jautājumus pašam pieteicējam, lai arī pieteicējs savu interešu pārstāvībai bija pilnvarojis pārstāvi.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada jūnija (132.) numurā.

• Nodokļu piedziņa, ja uzņēmumam nav valdes
• Taisnīga un objektīva tiesas procesa norise

BJP NUMURU E-ARHĪVS