Iepriekš šajā lietā Senāts bija vērsies ar pieteikumu Satversmes tiesā par lietā piemērojamā tiesiskā regulējuma, kas neparedz darba ņēmēja sociālo apdrošināšanu pret bezdarbu laikā, kad tas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, rūpējoties par bērnu, kas ir vecāks par pusotru gadu, atbilstību Satversmei. Satversmes tiesa ar 2021.gada 31.marta spriedumu lietā Nr. 2020-35-01 minēto regulējumu atzina par atbilstošu Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 109.pantam.

Senāts, pamatojoties uz Satversmes tiesas atzīto, spriedumā norādīja, ka bērna kopšanas atvaļinājumā esoša darba ņēmēja apdrošināšana pret bezdarbu tikai līdz brīdim, kamēr tas rūpējas par bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu, ir apzināta likumdevēja izvēle ar mērķi mudināt darba ņēmējus pēc iespējas izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu pilnā apmērā uzreiz pēc bērna dzimšanas un līdz ar to būt kopā ar bērnu, rūpēties un gādāt par viņu bērna agrīnā dzīves stadijā, kad tas bērnam ir objektīvi visvairāk nepieciešams. Kā atzinusi Satversmes tiesa, šāda likumdevēja izšķiršanās nenonāk pretrunā ar no Satversmes 109.panta izrietošo valsts pienākumu nodrošināt personām tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā un 91.pantā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu, jo ir vērsta uz bērna interešu aizsardzību un nerada atšķirīgas tiesiskās sekas personām, kuras atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Tā kā tiesiskais regulējums, kura dēļ pieteicēja nebija apdrošināta pret bezdarbu, atbilst Satversmei, Senāts atzina, ka pārsūdzētais apgabaltiesas spriedums, kurā minētā regulējuma piemērošanas rezultātā pieteicējai atteikts piešķirt bezdarbnieka pabalstu, ir pareizs.