Pēdējos gados ēnu ekonomikas indekss Latvijā nav samazinājies. 2018. gadā tas veidoja 20,24% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet 2021. gadā – 20,22% no IKP.¹ „Aplokšņu algas” jeb nedeklarētie darba ienākumi, kas iegūti, vedot dubulto grāmatvedību un izvairoties no nodokļu nomaksas, veido būtisku ēnu ekonomikas daļu. 

Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) 2020. gadā veikto ikgadējo novērtējumu nedeklarēto darba ienākumu īpatsvars Latvijā vēl joprojām ir augsts. Pēc VID aplēsēm, 2018. gadā „aplokšņu algās” tika izmaksāti apmēram 17,5% no kopējiem darba samaksas ienākumiem, bet 2020. gadā – 17,1%.² Lai arī no minētajiem datiem izriet, ka „aplokšņu algu” izmaksas samazinājās, tomēr šis samazinājums nav būtisks. Tādēļ cīņa ar „aplokšņu algām” ir izvirzīta kā darbības prioritāte turpmākajiem diviem gadiem.³

Taču pirms pievērsties tam, kā VID plāno cīnīties ar „aplokšņu algām” nākotnē, ir lietderīgi atskatīties, kā tas notiek patlaban.

Vai „saudzējoša” metode?

Savulaik administratīvā tiesa norādīja, ka, lai izteiktu apgalvojumus par izvairīšanos no nodokļiem, VID būtu jāveic padziļināta pārbaude – audits. Tematiskā pārbaude neļauj izdarīt šādus apgalvojumus, jo tās ietvaros tiek pārbaudīti vien atsevišķi grāmatvedības dokumenti.

Tomēr praksē arvien biežāk ir gadījumi, kad secinājumi par to, ka nodokļu maksātājs ir izvairījies no nodokļiem, tai skaitā izmaksājis darba ņēmējiem „aplokšņu algas”, tiek izdarīti tieši tematiskās pārbaudes laikā. 

Lai arī tematiskās pārbaudes akts nerada nodokļu sekas, tomēr kombinācijā ar izpildes nodrošinājuma līdzekļiem (kurus VID ir tiesīgs piemērot, balstoties uz tematiskās pārbaudes aktu), t.i., apķīlājot nodokļu maksātāja kustamu un nekustamu mantu, nodokļu sekas tomēr rodas.

Apskatīsim piemēru par kādu uzņēmumu (sauksim to par „A”), kas saviem klientiem sniedza uzkopšanas pakalpojumus. „A” pirka telpu uzkopšanas pakalpojumus no apakšuzņēmuma („B”). VID veica „A” tematisko pārbaudi, kuras laikā izteica pieņēmumu, ka „A” ir iesaistīts nodokļu nemaksāšanas shēmā un „B” darbinieki patiesībā ir „A” darbinieki. Tā kā „B” par nodarbinātajiem darbiniekiem nemaksāja darbaspēka nodokļus, tad VID (uzskatot, ka tie ir „A” darbinieki) tematiskās pārbaudes aktā sarēķināja darbaspēka nodokļus, kurus „A” it kā nesamaksāja par saviem (t.i., „B”) darbiniekiem. 

„A” bija liels pārsteigums, kad uzzināja, ka, noslēdzoties tematiskajai pārbaudei, „A” bankas konti tika bloķēti, bet klientiem bija izsūtīti VID rīkojumi pārskaitīt Valsts kasē summas, kas klientiem bija jāpārskaita „A” par sniegtajiem uzkopšanas pakalpojumiem. Vienā mirklī „A” palika bez likvīdajiem līdzekļiem. Rēķini un darba algas darbiniekiem ir jāmaksā, bet naudas nav. Izvēle nav liela. Vai nu samaksāt darbaspēka nodokļus par („B”) darbiniekiem, vai arī jāsniedz uzņēmuma maksātnespējas pieteikums tiesā. Lai glābtu uzņēmumu, „A” nolēma tematiskās pārbaudes laikā aprēķinātos („provizoriski nesamaksātos”) nodokļus samaksāt.

Sarunā ar VID darbiniekiem norādīju uz šīs situācijas nepareizību. Lai izteiktu apgalvojumus par to, ka ir notikusi izvairīšanās no nodokļiem, tomēr būtu jāveic padziļināta pārbaude, ko var izdarīt tikai audita laikā, nevis tematiskās pārbaudes ietvaros. Uz to VID pārstāve paskaidroja, ka VID tā rīkojas „konsultē vispirms” ietvaros, jo audits ir mazāk saudzējošs. Proti, gadījumos, kad tiek konstatēts, ka uzņēmums, iespējams, nav pilnībā vai daļēji samaksājis darbaspēka nodokļus par saviem darbiniekiem, likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.² pants paredz piedzīt no darba devēja soda naudu trīskāršā nodokļa apmērā. Daudzi nodokļa maksātāji (t.i., darba devēji) nevar samaksāt tik lielu summu. Savukārt tematiskā pārbaude ļauj nodokļu maksātājiem novērst pārkāpumu, izvairoties no drakoniskām soda naudām.

Lai arī jāpiekrīt VID pārstāvei, ka tematiskā pārbaude, salīdzinot ar audita sekām, nodokļu maksātājam ir izdevīgāka, tomēr tai ir arī savas negatīvās blaknes: 

1. tematiskās pārbaudes akts nav administratīvais akts, un attiecīgi tas nav pārsūdzams. Tātad nodokļu maksātājam nav iespēju apstrīdēt VID tematiskajā aktā izteiktos apgalvojumus, ka tas ir izvairījies no nodokļiem vai ir maksājis „aplokšņu algas”;
2. ja pēc tematiskās pārbaudes akta seko lēmums par izpildes nodrošināšanas līdzekļu piemērošanu (t.i., tiek apķīlāta nodokļa maksātāja kustama un nekustama manta, kas praksē izpaužas kā bankas kontu bloķēšana, aizlieguma zīmju reģistrēšana publiskajos reģistros un rīkojumu izsūtīšana klientiem nodokļu maksātājam nemaksā ne centa), nodokļu maksātājam ir iespējas apstrīdēt izpildes nodrošināšanas līdzekļu piemērošanas tiesiskumu VID ģenerāldirektorei un pēc tam arī tiesā. Tomēr gadījumos, kad VID izsaka tik skaļus pieņēmumus, ka esat izvairījies no nodokļiem vai maksājāt „aplokšņu algas”, vairumā gadījumu tiesa lemj neatcelt piemērotos nodrošinājuma līdzekļus (ar atsevišķiem izņēmumiem). Turklāt tiesa neskata lietu pēc būtības. Proti, tiesa nesauc lieciniekus, neuzklausa procesa dalībniekus mutvārdu sēdē un principā nemēģina noskaidrot to, vai faktiski tiek maksātas „aplokšņu algas” vai ne. Tas nav tiesas uzdevums šādās sūdzības lietās par izpildes nodrošinājumiem. Tiesa vērtē tikai to, vai izpildes nodrošinājuma līdzekļi ir piemēroti tiesiski un vai tie ir samērīgi. Turklāt tiesa skata šādas sūdzības tikai vienā instancē, kas ierobežo nodokļu maksātāja iespējas panākt VID lēmuma par izpildes nodrošināšanas līdzekļu piemērošanu atcelšanu;
3. bez tam nodokļu maksātājam ir ierobežotas iespējas sadalīt tematiskās pārbaudes laikā „provizoriski” aprēķinātās nodokļa summas vairākos maksāšanas termiņos. Tematiskā pārbaude pati par sevi nerada nodokļu sekas, tādēļ arī sadalīt termiņos nav ko. Nodokļu maksātājam jāvēršas VID ar iesniegumu par labprātīgu nodokļu saistību izpildi, kas ļauj sadalīt tematiskās pārbaudes laikā aprēķinātās summas uz laiku līdz trim gadiem (pretstatā pieciem gadiem, ja VID būtu veicis pārbaudi audita ietvaros).

Vai „saudzējošāka” pieeja arī turpmāk?

No 2023. gada ne datu atbildības pārbaudes, ne tematiskās pārbaudes vairs nebūs. To vietā būs jauns pārbaudes veids – nodokļu kontrole, kas pēc būtības apvienos sevī jau esošos pārbaužu veidus (izņemot auditu). Vismaz to paredz Ministru kabinetā iesniegtais likumprojekts „Grozījumi likumā „Par nodokļiem un nodevām””.⁴

Nodokļu kontrole tiks uzsākta, nosūtot nodokļu maksātājam paziņojumu par pārbaudes uzsākšanu, ar kuru VID informēs par konstatētajām neatbilstībām vai pārkāpumiem un aicinās tos novērst. Savukārt gadījumā, ja VID konstatēs būtiskas neatbilstības darba samaksas deklarēšanā, tad paziņojumā par nodokļu kontroles uzsākšanu VID ietvers arī uz „aprēķina pamata” aprēķināto nodokļu summu un nokavējuma naudu, kas nodokļu maksātājam 30 dienu laikā būs jāiemaksā budžetā vai arī jāsniedz paskaidrojumi. Līdzīgi kā tas ir patlaban ar tematiskajām pārbaudēm, soda naudas šajā stadijā aprēķinātas netiks.

Lai gan likumprojektā ir noteikts, ka pirms šādu paziņojumu (ar VID aprēķiniem) sūtīšanas VID būs jābūt pietiekamiem pierādījumiem, ka pastāv pamatotas šaubas par „aplokšņu algu” risku, bet aprēķinātai nodokļu summai no VID puses būs jābūt atbilstoši pamatotai. Kā tas reāli izvērtīsies praksē, pašlaik grūti spriest.

Zināms ir tikai tas, ja 30 dienu termiņā neatbilstības/pārkāpumi tiks novērsti un uz aprēķinu pamata noteiktie darbaspēka nodokļi tiks samaksāti vai arī nodokļu maksātājs sniegs paskaidrojumus (kurus VID uzskatīs par pietiekamiem un tādiem, kas pamato mazas darba algas deklarēšanu), VID izbeigs nodokļu pārbaudi, par to nepieņemot lēmumu.

Savukārt, ja nodokļu maksātājs nesadarbosies ar VID, labprātīgi neatbilstības/pārkāpumus nenovērsīs (ar ko jāsaprot arī paziņojumā norādītās summas nesamaksāšana), vai arī tad, ja VID papildus jau esošai informācijai vēlēsies iegūt citas ziņas, VID turpinās nodokļu kontroli un tā ietvaros izdos nodokļu rēķinu, ar kuru aprēķinās papildu maksājumus budžetā, ieskaitot arī soda naudu. Tiesa gan, likumprojekts paredz, ka soda naudu turpmāk piemēros 100% apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas (līdz šim – 300% apmērā).

Aprēķina pamats – vidējā „temperatūra” profesijā

Likumprojektā paredzēts, ka kritēriji nodokļa rēķina izrakstīšanai uz „aprēķina pamata” būs:

1. profesijas vidējā mēneša darba samaksa,
2. vidējā mēneša stundas tarifa likme nozarē, 
3. vidējais mēneša darba stundu skaits vienai darba vietai iepriekšējā gadā.

Proti, ja darbinieka darba samaksa, stundas tarifa likme vai darbinieka nostrādāto darba stundu skaits būs mazāks par 80% no atbilstošās profesijas vidējās mēneša darba samaksas (vai vidējās mēneša stundas tarifa likmes nozarē vai mēneša vidējā darba stundu skaita vienai darba vietai) – VID paziņojumā par nodokļu kontroles sākšanu iekļaus savu uz „aprēķina pamata” noteikto budžetā maksājamo summu.

Šī summa tiks aprēķināta kā budžetā papildus maksājamās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) un iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) no starpības starp nodokļu maksātāja deklarēto darbinieka darba samaksu un 80% no atbilstošās profesijas vidējās mēneša darba samaksas nozarē (ņemot vērā vidējo mēneša stundas tarifa likmi un nostrādāto mēneša vidējo darba stundu skaitu vienai darba vietai).

Paredzētā kārtība gan vieš bažas, jo nav skaidrs, kā VID noteiks vidējo darba samaksu/tarifa likmi profesijās, kurās novērojamas būtiskas atšķirības atalgojumā, piemēram, IT nozarē, par piemēru minot arī pašu VID darbinieku atalgojumu IT speciālista amatā – no 900 līdz 1300 eiro pirms nodokļu nomaksas, kas ir būtiski mazāka nekā privātajā sektorā. 

Noraizējušies ir arī darba devēji, kuri galvenokārt nodarbina mazkvalificētu darbaspēku, jo atsevišķu darba ņēmēju dēļ, kuri regulāri neierodas darbā, tiek ietekmēta statistika par šiem darbiniekiem izmaksāto atalgojumu, kas attiecīgi ir zemāka nekā vidēji nozarē vai profesijā.

Jāpiebilst, ka likumprojekts paredz, ka VID tomēr ņems vērā darba devēja paskaidrojumus par iemesliem, kāpēc darbiniekam tiek maksāta zemāka alga nekā vidējā nozarē. Piemēram:

1. darbinieki ir nodarbināti arī pie cita darba devēja. Ja VID, pārbaudot paskaidrojumā norādīto, konstatēs, ka darbinieki ir nodarbināti pie vairākiem darba devējiem, to kopējais nodarbinātības stundu skaits sasniedz mēneša vidējo darba stundu skaitu vienai darba vietai un kopējie ienākumi pārsniedz nozares noteikto darba samaksu, tad VID ar to būs pietiekami, lai neizrakstītu papildu nodokļa rēķinu;
2. ja darba mazāks atalgojums ir izskaidrojams ar darbu sezonalitāti, piemēram, lauksaimniecībā vai atsevišķās būvniecības apakšnozarēs.

Tie protams nav (un nedrīkst būt) vienīgie gadījumi, kad mazākas darba samaksas izmaksa ir attaisnojama. Tā, piemēram, Satversmes tiesa 2012. gada 20. aprīļa spriedumā Nr. 2011–16–01 norādīja, ka zems darba ņēmēju vidējais atalgojums salīdzinājumā ar citu tās pašas nozares uzņēmumu izmaksāto atalgojumu var tikt uzskatīts par apstākli, kas norāda uz iespējamo izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Tomēr normatīvajos aktos nav noteikts aizliegums maksāt zemāku algu par nozares vidējo algu vai piesaistīt apakšuzņēmējus līguma izpildei. Tiesas ieskatā var būt dažādi iemesli, kuru dēļ uzņēmums darba ņēmējiem izmaksā zemāku atalgojumu par attiecīgās nozares vidējiem rādītājiem. Piemēram:

1. salīdzinoši zems atalgojums var būt nesen dibinātos uzņēmumos vai arī tādos uzņēmumos, kuri kādu laiku nav veikuši aktīvu saimniecisko darbību;
2. reģionālas atalgojuma atšķirības, proti, Rīgas uzņēmumos parasti tiek maksātas salīdzinoši lielākas algas nekā citos valsts reģionos;
3. nepilna laika darbinieku nodarbināšanas rezultātā var samazināties darba ņēmējiem kopumā izmaksātā vidējā atalgojuma apmērs.

Lai arī likumprojektā minēts, ka VID katru gadījumu sola vērtēt atsevišķi, ņemot vērā konkrētās profesijas īpatnības, pašlaik grūti spriest, vai un cik VID vērtējums būs pamatots.

Kā zināt, cik maksāt algā?

Rodas jautājums, vai šāds risinājums nepārkāpj darba devēju Satversmē garantētās pamattiesības – zināt savas tiesības, tostarp būt informētiem arī par saviem pienākumiem. Tiesiskā, demokrātiskā valstī nav pieļaujama tāda tiesiska pienākuma uzlikšana personai, par kura esību persona nezina. Iespēja saņemt papildu „nodokļu rēķinu”, balstoties uz nozarē vidējo atalgojumu, manuprāt, nonāk pretrunā ar pamattiesībām – zināt.

Likumprojekts gan nosaka VID pienākumu nodrošināt publiski pieejamu informāciju par darba ņēmēju atbilstošās profesijas vidējo mēneša darba samaksu un vidējo mēneša stundas tarifa likmi nozarē, un vidējo darba stundu skaitu mēnesī vienai darba vietai iepriekšējā gadā.

Cīņa ar ēnu ekonomiku ir ļoti svarīga un nozīmīga visas sabiedrības labklājības celšanai. Tomēr vai tas nozīmē, ka privātpersonas (darba devējs un darba ņēmējs) tā īsti vairs nevarēs brīvi vienoties par darba algas apmēru un maziem uzņēmumiem būs jābūt spējīgiem samaksāt tikpat daudz, cik lielie uzņēmumi maksā saviem darbiniekiem?

Laiks rādīs, jo likumprojektu vēl skatīs Saeimā.

• 1 Dr. F. Šneidera pētījums (skatīt Finanšu ministrijas tīmekļvietnes sadaļu „Ēnu ekonomika”, „Dati par ēnu ekonomikas īpatsvaru Eiropas valstīs 2003.–2021. gadā”. Pieejams: https://www.fm.gov.lv/lv/media/10381/download).
• 2 Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/13f587cb-4efe-46f7-9007-946ae2c564bc.
• 3 Apstiprināts ar Ministru kabineta 2022. gada 22. marta rīkojumu Nr. 201 „Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns 2021./2022. gadam”.
• 4 Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/structuralizer/data/nodes/04cae748-0045-4cfc-b7e2-db0ca7ce1b9c.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2022. gada novembra (113.) numurā.