Par darbu izpildi iespējams slēgt arī citus civiltiesiskus līgumus, ņemot vērā to, ka ar jēdzienu “darbs” tiek saprastas ne tikai no darba tiesiskajām attiecībām izrietošas saistības. Ja rodas šaubas par pareizākā līguma veida izvēli, drošākais variants būtu darba līguma noslēgšana. Tomēr, tā kā darba līgums uzliek darba devējam virkni pienākumu un arī lielāku ekonomisko slogu, ir būtiski spēt izvērtēt, kādās situācijās var tikt slēgti citi civiltiesiski līgumi, atgādina Irina Kostina, zvērināta advokāte, ZAB Kļaviņš Ellex.

Kā viens no visbiežāk izmantojamiem līgumiem darbu izpildei minams uzņēmuma līgums. Saskaņā ar Civillikuma (CL) 2212. pantu ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu. Ja uzņēmuma līguma definīciju salīdzina ar jau minētajām darba līguma pazīmēm, var secināt, ka uzņēmuma līguma gadījumā atšķirībā no darba līguma:

(1) uzņēmējs darba izpildei izmanto savus darbarīkus, ierīces;

(2) uzņēmuma līguma rezultātā tiek izgatavota kāda konkrēta lieta, izpildīts pasūtījums.

Bez šaubām, tas nav izsmeļošs uzņēmuma līguma pazīmju uzskaitījums, tomēr iezīmē šā līguma atšķirības no darba līguma, un turpmākie CL panti jau precizē šo līguma veidu.

Tāpēc, ja salīdzina darba un uzņēmuma līguma pamatelementus, var secināt, ka šo līgumu starpā pastāv šādass atšķirības:

(1) darba līguma gadījumā ir svarīgs darbs vispār; uzņēmuma līguma gadījumā – darba rezultāts (pat ja tas ir sistemātisks, piemēram, grāmatvedības pakalpojumu sniegšana);

(2) darba līgums slēdzams tikai ar fizisku personu, kurai savi pienākumi jāpilda personīgi; uzņēmuma līguma gadījumā uzņēmējs var būt gan fiziska, gan juridiska persona, turklāt uzņēmējs, ja līgumā nav noteikts aizliegums, var uzdot darba veikšanu apakšuzņēmējam;

(3) darbinieks ir pakļauts darba devējam, ievēro darba devēja noteikto kārtību uzņēmumā; uzņēmējs nepakļaujas pasūtītāja noteiktai darba kārtībai, rīkojumiem, pats nosaka darba kārtību (protams, iekļaujoties darba izpildes termiņos, par kuriem panākta vienošanās);

(4) darba līguma gadījumā ir noteikta darba vieta, darba laiks (tas neizslēdz mobilos darbiniekus, kuriem darba izpildei nav noteiktas darba vietas); uzņēmuma līguma gadījumā uzņēmējs pats nosaka savu darba laiku. Tajā pašā laikā attiecībā uz darba vietu var būt dažādas situācijas – uzņēmējs strādā pats savā darba vietā (piemēram, darbnīcā) vai var ierasties pie pasūtītāja darba izpildei (piemēram, krāsotājs nokrāso sienas bērnudārzā);

(5) darba līguma gadījumā darba devējam ir pienākums nodrošināt darba rīkus, ierīces; uzņēmuma līguma gadījumā uzņēmējs tos nodrošina pats;

(6) darba līguma gadījumā darba samaksa tiek veikta regulāri; savukārt uzņēmuma līgumā saskaņā ar noslēgto līgumu un atkarībā no padarītā darba;

(7) darbiniekam pienākas DL noteikts atpūtas laiks; uzņēmējs pats atbild par sava atpūtas laika organizēšanu;

(8) darbinieks neuzņemas finansiālu risku darba izpildes rezultātā; uzņēmējs pats uzņemas finansiālo risku.

Lai gan šī raksta mērķis nav apskatīt ar nodokļu tiesībām saistītus jautājumus, tāpat jāatceras galvenais princips, ka darba līguma gadījumā nodokļu nomaksa ir darba devēja pienākums, bet uzņēmuma līguma gadījumā tos maksā pats uzņēmējs (atceroties par atkāpēm no šī principa gadījumā, ja uzņēmējs nav reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs, sk. likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, “Par valsts sociālo apdrošināšanu”).

Visu rakstu Irinas Kostinas rakstu "Kādos gadījumos ir noteikti slēdzams darba līgums" var lasīt žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI oktobra numurā.