Žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI arhīva raksts. Sagaidot žurnāla izdošanas desmitgadi, sniedzam ieskatu žurnāla iepriekšējo gadu publikācijās, kuros aplūkotā tematika aizvien ir aktuāla.

Lai nodibinātu kapitālsabiedrību, pietiek ieskatīties Komerclikumā, kurā noteikts, ka divi būtiskākie dokumenti, kas nepieciešami sabiedrības izveidei, ir dibināšanas līgums (kas viena dibinātāja gadījumā aizstājams ar lēmumu par sabiedrības dibināšanu) un statūti. Tomēr preventīvi daudzus jautājumus, kas nākotnē varētu dot pamatu strīdiem, var atrunāt citā juridiskā dokumentā, kas var tikt noslēgts starp partneriem – dalībnieku (akcionāru) līgumā.

Praksē ne vienmēr valda vienprātība

Kapitālsabiedrību dibināšana komercdarbības veikšanai ir visai ierasts un vienkārši saprotams modelis. Idejiski viss ir vienkārši – tiek nodibināta kapitālsabiedrība (sabiedrība ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrība) un uzsākts darbs (ražošana, pārdošana, konsultēšana vai jebkuras citas aktivitātes, ko paredz konkrētās sabiedrības biznesa plāns). Praksē kapitālsabiedrībai bieži vien ir vairāk par vienu dibinātāju. Vairāku personu sadarbība ļauj apvienot zināšanas un pieredzi, kas nepieciešamas komercdarbības veikšanai, izveidot plašāku klientu loku, kā arī nodrošināt nepieciešamo finansējumu.

Uzsākot sadarbību, partneri parasti ir pozitīvi noskaņoti, iespējams, ir jau iepriekš pazīstami, attiecības ir labas, un cerībā uz veiksmīgu komercdarbības attīstību un peļņas gūšanu uzticas viens otram un par šķietami liekām juridiskām formalitātēm nedomā. Potenciālu nākotnes domstarpību vai strīdu iespējamība šajā brīdī netiek pieļauta un apspriesta. Praksē gan diemžēl ne vienmēr viss izdodas, kā iecerēts. Sadarbības partneriem var rasties atšķirīgas idejas par to, kā labāk attīstīt komercdarbību, kā piesaistīt finansējumu no trešajām personām, kā veidot sabiedrības organizatorisko struktūru, ko ievēlēt sabiedrības valdē, cik lielas algas maksāt darbiniekiem, vai un cik lielu peļņas daļu sadalīt dividendēs un tamlīdzīgi. Potenciālo strīdus jautājumu loks ir gana plašs.

Vieglāk vienoties pirms strīda

Komerclikums nosaka pamatprincipus, kā tiek pieņemti lēmumi sabiedrībā. Piemēram, standarta situācija sabiedrībā ar ierobežotu atbildību ir gadījums, kad lēmums ir pieņemts, ja par to nodotas vairāk par pusi no dalībnieku sapulcē pārstāvētajām balsīm. Attiecībā uz atsevišķām lēmumu kategorijām likums paredz jau lielāku nepieciešamo balsu skaitu. Praksē nereti rodas problēmas, kad sabiedrībā ir divi dalībnieki, no kuriem katrs tur 50% sabiedrības kapitāla daļu, un tādējādi abi var savstarpēji bloķēt lēmumu pieņemšanu. Tieši gadījums, kad dalībnieku līdzdalība ir 50% un 50% faktiski ir viens no gadījumiem, kad dalībnieku līguma slēgšanai var būt izšķiroša nozīme, jo citos gadījumos, kad kādam no dalībniekiem ir kaut neliels līdzdalības pārsvars, vēl pastāv iespēja, ka sabiedrības darbība netiks paralizēta dalībnieku strīdu dēļ.

Protams, ja kapitālsabiedrībā ir vairāki dalībnieki, tie var arī paļauties tikai uz likuma regulējumu savstarpējās attiecībās vai arī cerēt, ka visas iespējamās domstarpības, kas sadarbības laikā varētu rasties, tiks sekmīgi atrisinātas pārrunu ceļā.

Tomēr preventīvi daudzus jautājumus, kas nākotnē varētu dot pamatu strīdiem, var skaidri atrunāt juridiskā dokumentā, kas var tikt noslēgts starp sadarbības partneriem – dalībnieku (akcionāru) līgumā.

Tomēr par to ir jādomā laikus, jo brīdī, kad strīds jau būs radies, vienošanos panākt var būt ievērojami grūtāk. Ja starp pusēm jau sākotnēji ir noslēgts dalībnieku līgums, kurā iekļauti detalizēti noteikumi attiecībā uz pušu tiesībām un pienākumiem, tad pusēm ir lielāka skaidrība par tiesisko ietvaru, kurā tās var darboties, un paliek mazāk vietas nesaskaņām.

Līgums ir ieteicams, bet ne obligāts

Par dalībnieku līgumu nereti tiek aizmirsts, un tā noslēgšana nav arī obligāta, proti, likums to neparedz kā vienu no nepieciešamajiem sabiedrības pārvaldes dokumentiem, tomēr praksē bieži vien puses vēlas vienoties par dažādiem jautājumiem, kas konkretizē un padara skaidrākas pušu attiecības, kā arī par jautājumiem, kas likumā nav tieši regulēti vai ir nepilnīgi regulēti. Tās var būt vienošanās:

• par atsevišķiem sabiedrības korporatīvās pārvaldības noteikumiem (piemēram, tiesības nominēt un ievēlēt valdes un padomes locekļus),
• par dividenžu izmaksas noteikumiem,
• par dalībnieku sapulču norisi,
• par īpašiem daļu atsavināšanas noteikumiem

(piemēram, attiecībā uz pirmpirkuma tiesību izlietošanu, tā sauktajām līdzpārdošanas tiesībām (tag-along) jeb mazākuma dalībnieka tiesībām prasīt savu daļu pārdošanu kopā ar vairākuma dalībnieka daļām un līdzpārdošanas pienākumu (drag-along) jeb mazākuma dalībnieka pienākumu pārdot savas daļas kopā ar vairākuma dalībnieku pēc tā pieprasījuma),

• par virkni citu jautājumu, ko puses uzskata par nepieciešamu regulēt ar līguma palīdzību.

Saistības, ko akcionārs nevar uzņemties

Dalībnieku līgumi kā atsevišķs līgumu veids ne Civillikumā, ne Komerclikumā nav regulēti. Attiecībā uz dalībnieku līgumiem piemērojamas civiltiesību vispārējās normas, kas regulē līgumu noslēgšanu, formu, spēkā esamību, kā arī attiecībā uz tā saturu piemērojams vispārējais privāttiesību princips – atļauts ir viss, kas nav aizliegts. Šajā kontekstā jāatzīmē, ka Komerclikumā ir iekļauts regulējums attiecībā uz atsevišķām saistībām, ko akcionārs nevar uzņemties (šādas saistības saskaņā ar Komerclikumu nav spēkā). Proti, Komerclikuma 281. pants tieši nosaka, ka nav spēkā tādas akcionāra saistības, kur tas uzņemas vienmēr izpildīt sabiedrības vai tās institūciju norādījumus, vienmēr pieņemt sabiedrības vai tās institūciju priekšlikumus vai balsojot padarīt savu attieksmi atkarīgu no atlīdzības.

No vienas puses, situācija, kad likums tieši neregulē dalībnieku līgumu slēgšanas un to satura un izpildes jautājumus, pieļauj lielāku dalībnieku rīcības brīvību, neierobežojot tos ar likuma noteikumiem, bet, no otras puses, regulējuma neesamība potenciāli var radīt tiesiski nenoteiktas situācijas, jo īpaši gadījumos, kad ar dalībnieku līgumu regulēti jautājumi, kas likumā nav iekļauti vai kuru izpilde atkarīga no dažādu praktisku un formālu darbību veikšanas no sabiedrības (tās valdes) puses, piemēram, attiecībā uz jau minēto līdzpārdošanas pienākumu.

Līgumam ir privāttiesisks raksturs

Dalībnieku līgums ir līgums starp sabiedrības dalībniekiem, kam ir privāttiesisks raksturs un kas rada tiesības un pienākumus dalībnieku starpā, bet nerada komerctiesiskas sekas pašai sabiedrībai un tās izpildinstitūciju locekļiem. Proti, ja, piemēram, šādā līgumā būtu regulēta dalībnieku sapulču sasaukšanas un lēmumu pieņemšanas kārtība, bet valde sapulci sasauks, ievērojot likuma normas, tad dalībnieku līguma atšķirīgais regulējums nevarēs kalpot par pamatu šāda dalībnieku sapulces lēmuma atzīšanai par spēkā neesošu. Arī Komerclikuma 217. pants nosaka, ka dalībnieku lēmumu var atzīt par spēkā neesošu, ja lēmums vai tā pieņemšanas procedūra ir pretrunā ar likumu vai statūtiem vai pieļauti būtiski pārkāpumi sapulces sasaukšanā vai lēmuma pieņemšanā, neparedzot neatbilstību dalībnieku līgumam kā vienu no lēmuma potenciālas spēkā neesamības pamatiem. Dalībnieku līgums dod pamatu viena dalībnieka prasījumiem pret otru dalībnieku, tajā skaitā zaudējumu atlīdzībai.

Juridisko seku ziņā var būt atšķirības gadījumos, kad līguma puses ir ne tikai dalībnieki, bet arī pati sabiedrība.

Ja sabiedrība ir līguma puse, tad tā ir uzņēmusies noteiktas saistības un tai ir pienākums ievērot uz to attiecināmos dalībnieku līguma noteikumus kā jebkura cita privāttiesiska līguma noteikumus. Tomēr sabiedrības pieļaujamie pienākumi, ko tā var uzņemties, savā ziņā ir ierobežoti ar likuma noteikumiem, jo sabiedrības valde nevar uzņemties un izpildīt tādus līguma noteikumus, kas būtu pretrunā ar Komerclikumu, jo pretējā gadījumā valdes locekļiem var iestāties personiska atbildība saskaņā ar Komerclikuma 169. pantu, līdz ar to valdei, parakstot līgumu sabiedrības vārdā, būtu jāvērtē šīs robežas.

Kā privāttiesisks dokuments, kas noslēgts starp konkrētām darījuma pusēm, dalībnieku līgums nevar radīt saistības trešajām personām, kas nav tā puse. Tādējādi, ja sabiedrības daļas iegūst citas personas, dalībnieku līgums nebūs tām automātiski saistošs, bet šīm personām būs līgumam jāpievienojas, izrādot gribu tikt saistītām ar līguma noteikumiem un uzņemties līgumā iekļautās saistības un ievērot tajā noteiktos ierobežojumus. Dalībnieku līgumā iespējams pat uzreiz iekļaut esošo dalībnieku pienākumu savu daļu pārdošanas gadījumā nodrošināt, ka daļu pircējs (jaunais dalībnieks) pievienojas dalībnieku līgumam.

Noslēdzams jebkurā laikā

Dalībnieku līgumu turklāt ir iespējams noslēgt jebkurā brīdī. Ja tas nav noslēgts sabiedrības dibināšanas laikā, nekas vēl nav nokavēts. Ja sabiedrības dalībnieki izlemj, ka tomēr vēlas sakārtot savas attiecības, tad to ir iespējams izdarīt arī pēc sabiedrības dibināšanas, dalībniekiem vienojoties. Dalībniekiem arī nav jāuztraucas, ka šāda vienošanās kļūs publiski pieejama, jo pretstatā sabiedrības statūtiem dalībnieku līgums nav jāiesniedz komercreģistra iestādei, līdz ar to tikai dalībniekiem un tām personām, kurām paši dalībnieki izvēlas atklāt līguma noteikumus, ir zināms to saturs un starp dalībniekiem pastāvošās tiesiskās attiecības.

Secinājumi

• radītu lielāku tiesisko noteiktību starp sadarbības partneriem – vienas kapitālsabiedrības dalībniekiem;
• noteiktu skaidrus un konkrētus rīcības modeļus dažādās situācijās;
• vienotos par jautājumiem, kurus dalībnieki nevēlas iekļaut statūtos, izvairoties no šādu vienošanos publiskošanas;
• veicinātu sadarbību un kapitālsabiedrības sekmīgu funkcionēšanu, izvairoties no potenciāliem dalībnieku strīdiem, kas varētu rasties attiecību regulējuma trūkuma rezultātā;
• iegūtu pamatu zaudējumu atlīdzībai līgumsaistību pārkāpuma gadījumā.

Abonenti var lasīt e-žurnālu arhīvu šeit.