Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk – LDDK) ir iepazinusies ar likumprojektu “Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”” (13/Lp14) (turpmāk – Likumprojekts), un iesniegusi darba devēju izvirzītos priekšlikumus likumprojekta papildināšanai:

LDDK aicināja Komisiju steidzami Likumprojektā iestrādāt pastāvīgu regulējumu attiecībā uz attālinātā darba izdevumu atlīdzināšanu, jau sākot ar 2023.gadu, lai darba devējiem radītu tiesisko paļāvību un darbiniekiem varētu tikt turpināta attālināta darba izdevumu kompensēšana, kā arī šādu izdevumu kompensēšanu varētu plānot ilgtermiņā.

LDDK vērš Komisijas uzmanību uz to, ka ar 2021.gada 1.augustu spēkā stājās izmaiņas Darba likuma 76.panta ceturtajā daļā: “(4) Ja darbinieks un darba devējs vienojas par darba veikšanu attālināti, darbinieka izdevumus, kas saistīti ar attālinātā darba veikšanu, sedz darba devējs, ja darba līgumā vai darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību, nav noteikts citādi un ar šādu darba koplīgumu netiek samazināts darbinieku kopējais aizsardzības līmenis. Attālinātais darbs šā likuma izpratnē ir tāds darba izpildes veids, ka darbs, kuru darbinieks varētu veikt darba devēja uzņēmuma ietvaros, pastāvīgi vai regulāri tiek veikts ārpus uzņēmuma, tai skaitā darbs, ko veic, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Par attālināto darbu šā likuma izpratnē netiek uzskatīts darbs, kas tā rakstura dēļ ir saistīts ar regulāru pārvietošanos.” Attālinātais darbs kā darba organizācijas forma vairs neizzudīs. Darba devēji attālinātu darbu kā vienu no darba organizācijas formām izmanto pastāvīgi, nodibinot darba tiesiskās attiecības. Atsevišķās tautsaimniecības nozarēs pat vairākums darbinieku strādā attālināti.

Vēršam Komisijas uzmanību arī uz to, ka kopš 2021.gada 1.janvāra spēkā ir likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (turpmāk – IIN likums) pārejas noteikumu 159.-161.punktā noteiktais pagaidu regulējums – ar attālinātā darba veikšanu saistītie darbinieka izdevumi, kurus atbilstoši Darba likumam sedz darba devējs, ja to kopējais apmērs mēnesī par pilnas
slodzes darbu nepārsniedz 30 eiro, atbrīvo no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Tāpat vēršam Komisijas uzmanību uz to, ka uzņēmumos darba devēji jau šobrīd ir vienojušies ar darba līguma grozījumiem vai ar darba koplīgumu, kas noslēgts ar arodbiedrību par attālināta darba izdevumu pastāvīgu kompensēšanu. Ja nav spēkā IIN likuma normas par attālināta darba saistītiem izdevumiem, kurus atbrīvo no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, darba devējiem tiek radīta tiesiskā nenoteiktība, jo nav skaidrības par to, ar kādu izdevumu slogu (attālināta darba izdevumu kompensēšanas gadījumā) darba devējiem ir jārēķinās.

Priekšlikumi attālinātā darba izdevumu atlīdzināšanas regulējumam iestrādājot šādus grozījumus IIN likuma 9.pantā “Ar nodokli neapliekamo ienākumu veidi”:

1) papildināt IIN likuma 9.panta pirmo daļu ar jaunu 16. 2 punktu:
“16. 2 Ar attālinātā darba veikšanu saistītie darbinieka izdevumi, kurus atbilstoši
Darba likuma 76.panta ceturtajai daļai sedz darba devējs, ja to kopējais apmērs
mēnesī nepārsniedz 30 euro”;

2) papildināt IIN likuma 9.pantu ar jaunu 7. 1 daļu šādā redakcijā:
“7. 1   Šā panta pirmās daļas 16. 2 punktu piemēro, ja vienošanās par attālināta darba
veikšanu ir noteikta darba līgumā un darba līgumā vai darba koplīgumā, kas
noslēgts ar darbinieku arodbiedrību, ir vienošanās par darbinieka izdevumiem, kas
saistīti ar attālinātā darba veikšanu;

3) papildināt IIN likuma 9.panta otro daļu ar otro teikumu šādā redakcijā:
“2. Ja šā panta pirmās daļas 1., 10., 14., 16., 16.1, 20., 25., 27.punktā, 35.punkta “b”
apakšpunktā, 37., 38., 39. un 40.punktā minētie ienākumi pārsniedz attiecīgās šajos
punktos, kā arī šā panta 3.5 daļā noteiktās summas (normas) lielumu, pārsnieguma
summa tiek aplikta ar nodokli. Ja tiek pārsniegta šī panta pirmās daļas 16. 2 punktā
noteiktā summa, tā jāpamato ar atbilstošiem attaisnojuma dokumentiem”.

4) svītrot IIN likumā iekļauto pārejas noteikumu 159.-161.punktu.

Pamatojums:

IIN likuma Pārejas noteikumu 159.-161.punktā paredzētiem noteikumi par attālinātā darba izdevumu atlīdzināšanu bija spēkā tikai uz pārejas periodu – 2021. un 2022.gadu. Tiesiska regulējuma, kādā veidā darba devējs var atlīdzināt attālinātā darba izdevumus, sākot ar 2023.gadu šobrīd nav vispār. Ja darba devējam uz nenoteiktu laiku tiek paredzēts pienākums segt ar attālinātā darba veikšanu saistītos darbinieka izdevumus, arī atbrīvojumam no aplikšanas ar IIN nav piemērojams termiņa ierobežojums.

Arī šobrīd spēkā esošais regulējums ir nepilnīgs, jo no aplikšanas ar nodokli 2022.taksācijas gadā ir atbrīvoti ar attālinātā darba veikšanu saistītie darbinieka izdevumi, neiesniedzot attaisnojuma dokumentus, ja to kopējais apmērs mēnesī par pilnas slodzes darbu nepārsniedz 30 EUR, vienlaikus paredzot papildus sarežģītu administrēšanu attālinātā darba laika proporcionālā uzskaitē un nepaskaidro, kā rīkoties, ja tiek iesniegti attaisnojuma dokumenti.

Pastāvošais tiesiskais regulējums, kas paredz attālinātā darba izmaksu sasaisti ar darbinieka nostrādāto laiku un citiem nosacījumiem, rada nesamērīgu administratīvo slogu gan darba devējiem, gan darbiniekiem, gan arī Valsts ieņēmumu dienestam. Svarīgi, ka darbinieku attālinātā darba izdevumu apmērs nemainās atkarībā no darbinieka “slodzes” vai attālināti nostrādātā laika. Turklāt ir nepieciešams nepārprotami noteikt, ka attālinātā darba gadījumā darba devējs var segt jebkādus ar attālināto darbu saistītos izdevumus pastāvīgi un ar attālināto darbu saistīto izmaksu segšanu nevar uzskatīt par darbinieka gūto labumu, kam papildus piemērojami vēl darbaspēka nodokļi. LDDK uz šiem tiesiskā regulējuma trūkumiem ir vairākkārt norādījusi jau iepriekš.

Vienlaikus LDDK aicina mazināt birokrātiskos šķēršļus attālinātā darba izdevumu segšanā un dzēst pienākumu noteikt, uzskaitīt un pamatot attālinātā darba apjomu un noteikt attālinātajam darba laikam proporcionālu izdevumu aprēķinu, jo kopējais izdevumu apmērs attālinātajam darbam nemainās pat gadījumā, ja darbinieks īslaicīgi ir ieradies darba vietā. Lai arī normatīvais regulējums to atļauj, bet lai radītu vienotu un nepārprotamu izpratni par ar attālināto darbu saistīto izmaksu segšanu, novērstu darba devēju bažas par atšķirīgu interpretāciju, IIN likumu nepieciešams papildināt, paredzot, ka darba devējs ir tiesīgs atlīdzināt ar attālinātā darba veikšanu saistītos darbinieka izdevumus arī tajos gadījumos, kad izmaksas pārsniedz norādīto kopējo summas apmēru mēnesī, pamatojoties uz darbinieka iesniegtu attaisnojuma dokumentu, kas pamato šādi radušās izmaksas.

Šobrīd ir būtiski pieaugusi attālinātā darba nepieciešamība. Darbam attālināti ir nepieciešams iegādāties atbilstošas viedierīces un biroja tehniku, kā arī izmantot darba pienākumu izpildei interneta pieslēgumu ar pietiekamu interneta ātrumu, kas nodrošina iespēju piedalīties tiešsaistes sanāksmēs, operatīvi nosūtīt un saņemt datus, piekļūt informācijas sistēmām. Tādējādi darbiniekiem objektīvi rodas papildus izdevumi, salīdzinot ar līdzšinējo situāciju, kad attālinātais darbs tika piemērots salīdzinoši retos gadījumos un mazāku laika periodu (piemēram, darbinieki retos gadījumos var izmantot viedtālruni vai planšeti, bet regulāram attālinātajam darbam ir nepieciešams portatīvais dators; darbinieki izņēmuma gadījumos var piedalīties sanāksmēs MS Teams, izmantojot viedtālruni, bet dokumentu analīzei sanāksmēs ērtāks ir portatīvais dators; darbinieki, kuriem mājās ir lēns interneta ātrums sanāksmi attālināti atsevišķos gadījumos var aizstāt ar telefona zvanu, bet regulāram attālinātajam darbam ir nepieciešams portatīvais dators, kas nodrošina piedalīšanās iespēju sanāksmēs MS Teams utt.). Būtiski, ka izdevumu apjoms darbiniekiem var būtiski atšķirties.

LDDK aicina Komisiju ņemt vērā izklāstītos priekšlikumus par darba devēja kompensāciju darbiniekam saistībā ar attālinātā darba veikšanu un IIN likumā noteikt pastāvīgu regulējumu, sākot ar 2023.gada 1.janvāri.

Ņemot vērā būtisku energoresursu cenu sadārdzinājumu un esošo inflāciju, lai darba devēji varētu kompensēt darba ņēmējiem ienākumu samazināšanos, LDDK ierosina IIN likuma normas papildināt ar nosacījumu, ka no maksātāja ienākumiem, par kuriem maksā algas nodokli, izslēdz darba devēja apmaksāto kompensāciju darbiniekam par energoresursu cenu sadārdzinājumu, ja netiek pārsniegti 1800 eiro gadā (vidēji 150 eiro mēnesī). Līdzvērtīgi kā tas šobrīd ir noteikts par ēdināšanas izdevumiem, ārstniecības izdevumiem un attālināta darba izdevumu kompensēšanu.

Šādas kompensācijas noteikšanu LDDK ierosina noteikt terminētu laiku (spēkā uz vienu gadu), jo daudziem energoresursu lietotājiem ir paredzēti izlīdzinātie maksājumi par energoresursu patērēšanu. Tāpat paredzēt arī to, ka kompensācijas izmaksas laikā, darbinieku atalgojums nevar tikt samazināts no darba devēju puses.

LDDK aicina Komisiju ņemt vērā izklāstīto priekšlikumu par darba devēja kompensāciju darbiniekam saistībā ar energoresursu cenu sadārdzinājumu un IIN likumā paredzēt šādu regulējumu, kas būtu kā papildus instruments energoresursu krīzes pārvarēšanā.