Latvijas Brīvo Arodbiedrību savienības darba tiesību speciālists Kaspars Rācenājs konferencē skāra jautājumus, kas saistīti ar jaunajiem darba tiesību izaicinājumiem, kas radušies Covid-19 ērā.

Viens no šādiem izaicinājumiem ir darba laika uzskaite. “No likuma viedokļa izriet, ka darba devējam ir jāuzskaita darbinieka nostrādātās stundas, un tas nav atkarīgs no tā, vai darbs notiek darba devēja telpās vai attālināti. Rodas jautājums, kādus kontroles pasākumus darba devējs drīkst piemērot, lai pārbaudītu, cik stundas darbinieks reāli ir nostrādājis. Šajā ziņā jāievēro Vispārīgajā datu aizsardzības regulā noteiktie datu apstrādes principi - likumība, pārredzamība, godprātība - un jāizvēlas iespējami minimāla darbinieku datu apstrāde. Nevar izvirzīt nesamērīgas prasības - piemēram, nemitīgi ieslēgta tīmekļa kamera, tāpat jābūt uzmanīgiem ar programmatūru, kas kontrolē katru peles kustību, katru ievadīto tekstu, e-pastu skenēšanu, apmeklēto mājaslapu uzraudzību, utt.,” norāda K. Rācenājs. Savukārt darba laika uzskaites trūkums var novest pie strīda starp darbinieku un darba devēju par to, cik stundas ticis strādāts. Eiropas Savienības Tiesa noteikusi, ka gadījumā, ja uzskaite nav tikusi veikta, darbiniekam savu nostrādāto stundu pierādīšanai ir iespējams izmantot jebkurus citus līdzekļus, tajā skaitā tādus audio vai video ierakstus, kas iegūti bez darba devēja vai to pārstāvju piekrišanas.

Tāpat darba devējam jāievēro darbinieka tiesības būt bezsaistē. Eiropas Parlaments (EP) 2021. gada 21. janvārī pieņēmis rezolūciju (un aicinājis pieņemt direktīvu), kurā atzina, ka tiesības būt bezsaistē ir uzskatāmas par pamattiesībām, kas ir vērtējamas kā jaunā digitālā laikmeta novatorisko darba paņēmienu neatņemama daļa un tās ir īpaši svarīgas visneaizsargātākajiem darba ņēmējiem un tiem, kuriem ir aprūpes pienākumi. Tiesības būt bezsaistē ir tiesības ārpus darba laika būt nesasniedzamam - neatbildēt uz telefona zvaniem, e-pastiem, utt.

Izaicinājumus darba tiesībās radījusi arī sertifikāta nepieciešamība ārkārtējās situācijas laikā, turklāt šīs prasības turpināsies arī pēc tās beigām, kā paredz Ministru kabineta noteikumos Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai“ iestrādātie punkti. Darbinieku, kuram nav vakcinācijas sertifikāta, darba devējs drīkst atstādināt (līdz 3 mēnešiem, pēc šī perioda darba devējam rodas tiesības atbrīvot darbinieku no darba) vai noteikt dīkstāvi (tai nav noteikts termiņa ierobežojums). Atlaišanas gadījumā izmaksā darbiniekam atlaišanas pabalstu viena mēneša darba algas (mēnešalgas) apmērā, bet, ja darbiniekam noteikta akorda alga, - viena mēneša vidējās izpeļņas apmērā. K. Rācenājs atzina, ka, viņaprāt, ļoti nesamērīga ir obligāta prasība pēc vakcinācijas sertifikāta valsts/pašvaldības sektora darbiniekam, kurš strādā attālināti. “Personām, kas vēlas šo regulējumu apstrīdēt, ir iespēja vērsties administratīvajā tiesā un to darīt,” sacīja K. Rācenājs.