Ņemot vērā, ka Latvijā ir ne mazums grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzēju, kuri par savu veikumu atbild klientu - trešo personu – priekšā, rodas situācijas, kad neskaidrs kļūst jautājums, kā likuma priekšā samērot valdes locekļu un ārpakalpojuma sniedzēju atbildību.

Lai  novērstu iespējamos riskus, kas saistās ar dažādu iespējamo kļūdu un paviršību pieļaušanu grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzošo uzņēmumu darbā, piemēram, finansiāliem zaudējumiem, kas varētu rasties nodokļu uzrēķinu gadījumā,  jau pirms vairākiem gadiem radās priekšlikumi par grāmatvežu obligātu civiltiesiskās atbildības (OCTA) apdrošināšanu. Līdzīgi kā, piemēram, ir noteikts zvērinātu revidentu komercsabiedrības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas minimālais atbildības limits. Attiecīgi arī raisījās karstas diskusija nozares pārstāvju vidū – apsverot visus apdrošināšanas „par” un „pret”. Šāda obligātā civiltiesiskā atbildības apdrošināšana nepastāv ne Lietuvā, ne Igaunijā, taču tāda, piemēram, ir ieviesta Polijā.

Finanšu ministrija, kas savulaik  bija viena no apdrošināšanas idejas atbalstītājām, patlaban ir atgriezusies pie grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzēju obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas jautājuma, gatavojot priekšlikumus grozījumiem likumā „Par grāmatvedību”.  Likumprojekta aizmetņi tiek apspriesti ar nozares profesionāļu pārstāvjiem - Latvijas Republikas Grāmatvežu asociāciju (LRGA), kurai pirms kāda laika konsolidācijas procesā ir pievienojusies arī Latvijas Grāmatvedības ārpakalpojumu asociācija. Lai saskaņotu viedokļus un apzinātu kritērijus, pēc kādiem varētu notikt šāda veida apdrošināšana, LRGA augusta vidū uz sarunu bija aicinājusi gan grāmatvedības uzņēmumu, gan vairāku apdrošināšanas kompāniju pārstāvjus, kā arī Latvijas apdrošināšanas asociācijas (LAA) vadību.

LRGA valdes priekšsēdētājs Andrejs Ponomarjovs norādīja, ka Starptautiskās grāmatvežu federācijas (IFAC) ētikas kodekss arī pieprasa, lai grāmatvedis būtu atbildīgs par sagatavoto pārskatu informācijas ticamību, un šis kodekss ir saistošs tiem grāmatvežiem, kas ir LRGA biedri un sniedz grāmatvedības ārpakalpojumus. Tomēr nevar noliegt, ka pakalpojumu sniegšanas procesā pastāv riski, kurus būtu svarīgi apzināt arī kā apdrošināšanas vērtus gadījumus. A. Ponomarjovs uzsvēra, ka termins „grāmatvedības ārpakalpojums” ir visai plašs, jo bez grāmatvedības kārtošanas pakalpojuma tiek sniegti vēl arī citi pakalpojumi, piemēram, nodokļu konsultācijas, padomi biznesa vadības jomā, un nereti šie pakalpojumi ir tik cieši saistīti, ka tos grūti atdalīt vienu no otra. Riski, kas savukārt rodas šo pakalpojumu sniegšanas procesā, var būt ļoti dažādi. Tāpēc, ja grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzējs apdrošina savus pakalpojumus, tad svarīgi saprast, kādi pakalpojumi un kādi riski tiek apdrošināti, kas notiek ar saistīto pakalpojumu riskiem. Jautājumi rodas arī par to, ko uzskatīt par apdrošināšanas gadījumu un kādos gadījumos var pieteikties apdrošināšanas atlīdzības saņemšanai. LRGA izvirza saviem biedriem – grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzējiem - noteiktas prasības, piemēram, noteiktu kvalifikāciju un pieredzi, grāmatvedim jābūt sertificētam, tāpat tiek prasīts rūpēties par tālākizglītību, ieviest firmā pakalpojuma sniegšanas kvalitātes nodrošināšanas sistēmu. Jau patlaban LRGA saviem biedriem - ārpakalpojumu sniedzējiem - pieprasa apdrošināt grāmatvedības pakalpojumus.

Tomēr, paraugoties uz nozari kopumā, lielākā daļa grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzēju ir nelieli uzņēmumi, kuri nav apvienojušies profesionālās asociācijās vai iekļāvušies starptautiskos grāmatvedības pakalpojumu sniedzēju tīklos. LRGA apvienojušies ap 60 uzņēmumu, taču Latvijā ir vismaz astoņi tūkstoši ārpakalpojumu sniedzēju grāmatvedības jomā.

Grāmatvedības firmas NUMERI vadītāja un partnere Lilita Bērziņa, kura LRGA pārstāv ārpakalpojumu sniedzēju sekciju, dalījās pieredzē, kad cilvēciskas kļūdas – Exel tabulā nepareizi ierakstītu ciparu dēļ – bija iestājies apdrošināšanas gadījums un apdrošināšanas kompānija segusi nodokļu administrācijas veiktos uzrēķinus vairāku desmitu tūkstošu apmērā.

Viņa norādīja, ka var gadīties arī situācijas, kad bez grāmatvedības pakalpojuma klientam tiek sniegta nodokļu konsultācija, kuru tas ņēmis vērā, taču audita veicēji grāmatvedības firmas ieteikumus neatzīst un veic uzrēķinu. Kā apdrošinātāji vērtētu šādu gadījumu? Tāpat sarežģītākas situācijas veidotos tad, ja klienta bizness ir komplicēts, kas prasa ārpakalpojumu sniedzējam iesaistīties finanšu plānošanā, kur arī iespējams pieļaut kļūdas. Apdrošinātājiem būtu jāvērtē ārpakalpojuma sniedzēju klientu finanšu portfelis, lai varētu noteikt apdrošināmā riska lielumu.

Viens no Finanšu ministrijas priekšlikumiem, kas sākotnēji izskanējis – apdrošinājuma minimālo summu noteikt 3000 eiro, diezin vai spētu nosegt grāmatvedības pakalpojumu patiesos riskus. Turklāt jāņem vērā, ka šī minimālā summa attiektos uz uzņēmumu kā juridisku personu, ne grāmatvedi kā fizisku personu.  Bet ārpakalpojumu firmā var tikt nodarbināti vairāki grāmatveži, un viņu katra darbs attiecīgi saistās ar zināmu risku.

Apdrošināšanas sabiedrības BTA pārstāvis Raivis Štrauss piekrita, ka 3000 eiro apdrošinātājam nešķiet vērā ņemams apdrošināšanas risku segums. Viņš arī skaidroja, ka ne jau par katru nodokļa uzrēķinu apdrošinātāji izsniegtu kompensācijas, vispirms būtu jāvērtē, vai ir iestājies apdrošināšanas gadījums. Ja profesionālā civiltiesiskās atbildības iestāšanās nav pierādāma, tad arī apdrošinājuma summa netiks izmaksāta.

Diskusijā izskanēja arī viedoklis, ka apdrošinātāji parasti nesedz zaudējumus, ja tie izdarīti, pārkāpjot likumu, taču grāmatvedību regulējošo normatīvo aktu sarežģītība nereti ir par pamatu tam, ka pieļautas kļūmes. R. Štrauss kliedēja šaubas, ka apdrošinātāji nekompensē zaudējumus, kas radušies tīšu un sistemātisku likuma pārkāpumu dēļ, taču neapzinātu vai nejaušu pārkāpums var tikt izskatīts kā apdrošināšanas gadījums. Katru gadījumu apdrošinātāji izvērtē individuāli. 

Latvijas Apdrošināšanas asociācijas prezidents Jānis Abāšins, uzklausot diskusijas gaitā radušos jautājumus, rosināja, ka obligātā profesionālā civiltiesiskā apdrošināšana likuma „Par grāmatvedību” izpratnē sākotnēji būtu ieviešama tikai uz grāmatvedības pamatpakalpojumu. Pārējos pakalpojumus, kā konsultācijas, finanšu plānošana u.tml., ikviens var apdrošināt brīvprātīgi pēc pašu uzņēmumu ieskatiem.

Andrejs Ponomarjovs norādīja, ka arī grāmatvedības pakalpojumu klāsts ir ļoti dažāds – var rēķināt tāmes, gatavot nodokļu pārskatus, var strādāt ar grāmatvedības datorprogrammām, sniegt konsultācijas mutiski, telefoniski, rakstiski u.tml. Svarīgi, lai apdrošinātājs saprastu šīs nianses, kam ir būtiska nozīme tad, kad nodarīti zaudējumi un tiks analizēti riski.

Apdrošināšanas kompāniju pārstāvji tomēr uzsvēra, ka gandrīz 90 procentos gadījumu riski ir saistīti ar nodokļu nepareizu aprēķināšanu un nesamaksāšanu. Diemžēl mutisku vai telefonisku konsultāciju rezultātā radušies zaudējumi diezin vai būs tādi, ko varēs pierādīt. Tāpat jābūt piesardzīgiem, vai Finanšu ministrija, vēloties ieviest ārpakalpojumu sniedzēju obligāto civiltiesisko apdrošināšanu, nedomā, ka tā varēs papildināt valsts budžetu, jo līdz šim daudzi uzņēmumi pēc veiktajiem nodokļu uzrēķiniem bijuši spiesti apturēt savu darbību vai pat beigt pastāvēt. Apdrošināšanas sabiedrības ar apdrošinājuma izmaksām ārpakalpojumu grāmatvežiem nespēs segt uzrēķinus par nenomaksātiem nodokļiem uzņēmumu vietā, jo tad apdrošināšanas prēmijām būtu jābūt tik lielām, ka mazie ārpakalpojumu sniedzēji tās nespētu samaksāt.

Abāšins arī brīdināja, ka nevajadzētu topošo likuma grozījumu izskatīšanas rezultātā ieviest finanšu garantiju prasīšanu, jo tad grāmatvedības ārpakalpojumu tirgus tiks sašaurināts līdz dažiem lieliem spēlētājiem. Viņaprāt, minimālā apdrošinājuma summa varētu būt, sākot no 5000 eiro. Tāpat būtu nepieciešams vienoties par konkrētiem atlīdzības izmaksāšanas priekšnosacījumiem.

Štrauss atgādināja, ka apdrošinātāji praksē parasti atlīdzina konkrētu kaitējumu klientam, kas ir iekļauti apdrošināšanas noteikumos, kuri savukārt saskaņoti ar likumā noteikto atbildību un pienākumiem. Tāpēc, strādājot pie likuma grozījumiem, būtiski koncentrēties ne uz atsevišķiem gadījumiem, bet definēt, par ko apdrošinātājam būtu jāmaksā šis minimālais segums.

Apdrošināšanas kompāniju pārstāvji arī skaidroja, ka apdrošināšanas prēmijas nosacījumi katram konkrētam uzņēmumam  var būt atkarīgi gan no to atbildības līmeņa, gan pašriska, gan klientu skaita u.c. kritērijiem. Praksē visbiežāk apdrošinājuma summas ir 10 000 – 20 000 eiro. No tās atkarīgs arī apdrošināšanas prēmijas lielums, taču tas nav „nepaceļams”, kā sākotnēji varbūt daudziem šķiet, – tie var būt, piemēram, 50 - 70 eiro gadā.

Sarunas noslēgumā A. Ponomarjovs norādīja, ka jaunais Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likums paredz, ka turpmāk gada pārskats kopā ar uzņēmuma vadību būs jāparaksta arī grāmatvedim, līdz ar to rodas jautājums, kāda ir tieši grāmatveža atbildība. Šo atbildību noteic Starptautiskais grāmatvedības standarts, kuram ir izstrādātas vadlīnijas un kurās detalizēti skaidrots, par ko tieši grāmatvedis ir atbildīgs. Šīs vadlīnijas varētu sniegt arī apdrošinātājiem vienotu izpratni, pēc kādiem principiem strādā grāmatveži visā pasaulē, turklāt šīs prasības nav tikai rekomendējošas, bet saistošas arī LRGA  biedriem.

Sarunas ar Finanšu ministriju turpinās, taču redakcija saņēmusi arī šādu viedokli par ārpakalpojumu sniedzēju civiltiesisko apdrošināšanu:

„Sniedzu grāmatvedības ārpakalpojumus vidēji 40 maziem uzņēmumiem 10,5 gadus. Šajā laikā maniem klientiem nav bijis NEVIENS uzrēķins vai administratīvās soda sankcijas! Uzskatu, ka būs netaisnīgi, ja ieviesīs obligāto apdrošināšanu. Mani klienti būs spiesti maksāt par tiem, kas kļūdās. Lauku reģionos jau tā ir ārkārtīgi maza maksātspēja. Domāju, ka tad apsvēršu iespēju strādāt kā algots grāmatvedis.

Jau tā ārpakalpojumu sniedzējiem ir vairākkārt lielāks administratīvais slogs nekā algotam grāmatvedim, piemēram, pienākumu pakete pret Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestu. Tagad obligātā civiltiesiskā apdrošināšana. Pēc tam - obligātā sertifikācija, par ko arī jau vairākus gadus asociācija cīnās.

Uzskatu, ka apdrošināšana jāatstāj brīvprātīgi katra indivīda ziņā. Nevar uzlikt vienlīdzīgu slogu man, kas ir zema riska vai bezriska pakalpojumu sniedzējs ar mazu apgrozījumu, un lielam uzņēmumam, kur ir desmitkārt lielāks apgrozījums un lielāki riski.”

Un kāds ir lasītāju viedoklis? Operatīvi to var paust, rakstot: [email protected].