Labklājības ministrijas rīkotajā diskusija "Sociālās apdrošināšanas sistēmas izaicinājumi", kuru 24.maijā atklāja labklājības ministrs Jānis Reirs, bija veltītas Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmas izaicinājumu izzināšanai, pievēršoties arī tādiem jautājumiem kā jaunas darba formas, mikrouzņēmumi, demogrāfiskā attīstība, kā arī sabiedrības gaidām saistībā sociālās apdrošināšanas sistēmu un gatavībai par to maksāt.

Kopumā no sistēmiskā viedokļa Latvijas pensiju sistēma tiek vērtēta kā ilgtspējīga, kas tika atzīts arī diskusijā. Tomēr būtisks izaicinājums ir pensiju adekvātums, jo 30 procenti sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji tās maksā no minimālās vai pat zemākas algas, savukārt 13,6 procenti atvieglotā režīmā. Papildus ietekmi uz sociālo apdrošināšanu atstāj arī ēnu ekonomika. Tāpat parādās jaunas darba formas, kas nākotnē arvien vairāk ietekmēs sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību, jo vairs tik skaidri nebūs nodalāmas darba devēja un darbinieka attiecības.

Runātāji arī konstatēja, ka mikrouzņēmumu nodokļu režīms noteiktā apmērā ir veicinājis jaunu darba vietu rašanos, īpaši šī režīma ieviešamas sākumperiodā, kā arī stimulējis uzņēmēju iznākšanu no ēnu ekonomikas. Taču tas tomēr ir radījis daudzus sociālās drošības riskus, kā arī nelabvēlīgu ietekmi uz tautsaimniecības produktivitāti.

Starptautiskās organizācijas (OECD, Eiropas Komisija, Pasaules Banka) ir uzsvērušas nepieciešamību mazināt darbaspēka nodokļus zemo algu saņēmējiem un padarīt nodokļu sistēmu progresīvāku, kas noteikti varētu stiprināt arī sociālās apdrošināšanas sistēmu. Visādā ziņā, ko diskusijā norādīja sociologi, sabiedrības gaidas attiecībā uz pensijām un sociālajiem pakalpojumiem Latvijā ir augstas.

Tomēr mūsu valsts iedzīvotāju gatavība piedalīties sociālās apdrošināšanas sistēmas uzlabošanā ar saviem nodokļiem ir kritiski zema.

Joprojām ļoti liela sabiedrības daļa uzskata, ka nodokļu nemaksāšana ir attaisnojama, ko eksperti daļēji skaidro ar neuzticēšanos varai un uztveri, ka no soda var pietiekami viegli izvairīties.

Vienlaikus sabiedrība ir atvērta savstarpējam atbalstam, palīdzībai un solidaritātei. Tomēr lielā mērā šo gatavību dalīties ietekmē vidēji zemais ienākumu līmenis un tas, ka lielai daļai sabiedrības ir sarežģīti segt pamatizdevumus. Tieši atalgojuma apmēru iedzīvotāji atzīst par svarīgu darba vietas kvalitātes faktoru, tomēr mazāk to saista ar sociālajām garantijām. Līdz ar to daudzi neapzinās nepietiekama sociālā nodrošinājuma sekas ilgtermiņā. Gatavība pensijai sabiedrībā ir dažāda, drīzāk dominē īstermiņa uztvere, tomēr daudzi gatavojas turpināt strādāt arī pensijas vecumā un ir liela paļaušanās uz ģimeni kā finansiālā atbalsta avotu vecumdienās.