Žurnāla Bilance iepriekšējos sešos numuros varējāt lasīt intervijas ar dažādu nozaru uzņēmējiem par viņu pieredzi, saskaroties ar energoresursu un vispārējo inflāciju, ar karu Ukrainā saistītajiem sarežģījumiem, kā arī citiem strukturāliem Latvijas ekonomikas izaicinājumiem. Publikāciju cikla noslēguma daļā vēlējāmies saņemt atbildes no Finanšu ministrijas, jautājot par ministrijas atbildības lokā ietilpstošajiem risinājumiem uzņēmumu izvirzītajām problēmām, kas saistītas ar nodokļu politiku un finanšu sistēmas jautājumiem. Tomēr Finanšu ministrija interviju atteica, pamatojot ar to, ka diskusijas par nodokļu politikas pārmaiņām esot tikai sākušās.
Tāpēc uz sarunu aicinājām Saeimā jaunievēlētās opozīcijas partijas Progresīvie pārstāvi, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas locekli, ekonomikas antropologu un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju Andri Šuvajevu, kurš aktīvi publiski analizējis valdības virzīto valsts budžetu.

Izvēles, kuras veicām pēc neatkarības atjaunošanas deviņdesmitajos gados, ilgtermiņā nebija pareizākās. Ekonomiski orientēties uz finanšu sektora attīstību un tranzītu izrādījās tuvredzīgi. Bija cerība, ka Latvija kļūs par finanšu centru, bet vienlaikus kapitālu, kas tolaik plūda uz Latviju, mēs nepiesaistījām vietējās tautsaimniecības attīstībai. Arī tas, ka patlaban Latvijas ekonomika netiek pietiekami kreditēta, ir inerce un sekas tam, kas tika darīts deviņdesmitajos gados. Tāpat arī sapnis par Latviju kā tranzīta tiltu starp Rietumiem un Austrumiem nenesa cerētos augļus. Otrs faktors ir 2008.–2009. gada krīze. Taupības politikas izvēle tā vietā, lai devalvētu valūtu vai vismaz pieļautu kādu elastību attiecībā uz valūtas kursu, noveda pie liela cilvēku skaita zuduma, tautsaimniecības kapacitātes samazinājuma, cieta arī visas svarīgākās sociālās nozares — veselība, izglītība, labklājība. Tas viss izraisīja neizbēgamas sekas ekonomikas attīstībā.

Eksports ir izaugsmes modelis, uz ko ļoti ceram, taču arī šajā ziņā aizvien nav noteiktas stratēģiskās prioritātes. Esam maza valsts, nevaram specializēties pilnīgi visās jomās. Pieeja «Eksportēsim visu, ko vien varam!» mums neļaus izkļūt no zemas un vidējas pievienotās vērtības ekonomikas slazda. Jāveic noteiktas izvēles, taču politiski to ir grūti izdarīt.

Tas, protams, nav izsmeļošs saraksts, bet drīzāk daži piemēri, lai ilustrētu virzienu, kurā mums jādomā. Tās ir mūsdienu augstās tehnoloģijas, kas saistītas ar mākslīgo intelektu, biotehnoloģijām — nozares, kuras nākotnē cilvēkiem pavisam noteikti būs nepieciešamas. Vienlaikus nebūtu jāaizmirst arī par mūsu tradicionāli spēcīgajām nozarēm, piemēram, kokrūpniecību, kuru arī joprojām varam attīstīt un eksportēt arvien vairāk augstas pievienotās vērtības produktus — no mēbelēm līdz ļoti kvalitatīviem koksnes produktiem.

Jā, teorija ir skaidra, bet jautājums ir par instrumentiem, kurus izvēlamies, lai palīdzētu uzņēmumiem attīstīt produktivitāti un tikt uz nākamo pakāpi pievienotās vērtības skalā. Manuprāt, līdz šim esam pārāk ierobežoti skatījušies uz valsts iespējām to ietekmēt. Arī Rietumeiropas valstis — Vācija, Francija un citas — izmanto publiskās institūcijas, nacionālās attīstības bankas (kā mūsu gadījumā — Altum), lai šādā veidā stimulētu finansējuma, kreditēšanas pieejamību biznesam. Diemžēl Latvijas valdošajā politiskajā ideoloģijā noteikti jautājumi ir pasludināti par tabu. Arī strādājot ar budžeta jautājumiem Saeimā, jūtu, ka reizēm atduros kā pret sienu. Man nav skaidrs, kāpēc tas tā ir.

Pati budžeta koncepcija. Labs piemērs ir veselības aprūpes sektors. Mums ir objektīvi fakti un dati, kas rāda, ka veselības aprūpes sistēmai trūkst finansējuma. Es saprotu arī argumentu, ka nepieciešamas reformas, efektivizācija, taču ir skaidrs, ka neatkarīgi no jebkādām reformām šādā veidā trūkstošos 300 miljonus eiro neatradīsim. Ir nepieciešams papildu finansējums. Atbilde ir mazliet elastīgāk raudzīties uz valsts budžeta iespējām, domājot par lielāku deficītu, lielāku aizņemšanos. Ja mēs skaidri zinām ļoti svarīgas vajadzības, piemēram, onkoloģijā — konkrētus medikamentus, konkrētus pakalpojumus, kurus budžets pašreiz nesedz, ir skaidrs, ka tā nav abstrakta aizņemšanās, bet mērķēti pasākumi, kas uzlabos cilvēku dzīves kvalitāti, glābs dzīvības. Par spīti šiem argumentiem, valdošajai koalīcijai, jo īpaši Jaunajai Vienotībai, budžeta deficīta palielināšana ir tabu. Manuprāt, tas ir dogmatisms, kas jau apdraud mūsu valsts nākotni. Es nevēlos sacīt, ka mums vispār nebūtu jāuztraucas par fiskālo disciplīnu, kredītreitingu aģentūru vērtējumiem, taču pašreizējā ekonomiskajā kontekstā mazliet lielāks elastīgums būtu tikai pašsaprotams. Interesanti, ka Eiropas Savienības (ES) līmenī fiskālās disciplīnas normatīvi ir atcelti jau kopš pandēmijas laika, bet vienlaikus nacionālajā līmenī tie ir saglabāti. Skaidrs, ka te ir telpa politiskām izvēlēm.

Budžetā jau līdz šim ir vairākas finansējuma kategorijas, kas vispār tikušas izdalītas ārpus fiskālās disciplīnas konteksta, — Covid–19 krīzes atbalsta pasākumi, energoresursu cenu kompensāciju atbalsta pasākumi, tagad arī iekšējās un ārējās drošības pasākumi.

Nevis tāpēc, ka šiem izdevumiem būtu kāda cita ekonomiska realitāte, bet tāpēc, ka ir pieņemts politisks lēmums tos vienkārši izņemt ārā no fiskālās disciplīnas attiecināmajiem izdevumiem. Tāpēc mēs iesniedzām budžetā priekšlikumu — izņemam arī veselības aprūpi ārpus šī fiskālās disciplīnas rāmja! Protams, tas netiks atbalstīts.

Varu tikai piekrist. Galvenā problēma, manuprāt, ir pats budžeta veidošanas process, kas bija visu iepriekšējo budžeta pieņemšanas procesu atkārtojums. Šis process, manuprāt, ir ļoti primitīvs. Arī atrunāšanās ar to, ka nepietika laika, nav nopietna. Pat ja starp partijām pastāv vienošanās atlikt kādu kritiski svarīgu jautājumu risināšanu līdz nākamajam budžetam, manuprāt, tas ir bezatbildīgi.

Teorijā «kreisa» politika nodokļu sistēmā nozīmē vairumam mazākus, bet visaugstāk atalgotajiem — lielākus (citiem vārdiem, progresīvākus) darbaspēka nodokļus, savukārt īpašumu un zemes nodokļiem, tāpat arī nodokļiem luksusa patēriņa precēm jābūt lielākiem. Taču pārnest šo teoriju Latvijas praksē ne vienmēr ir vienkārši, jo Latvijas situācija noteiktos aspektos ir atšķirīga no Skandināvijas vai Rietumeiropas valstu pieredzes, kur pastāv «kreisas» nodokļu sistēmas. Piemēram, ja runājam par nekustamā īpašuma nodokļiem, nedrīkstam aizmirst, ka Latvijā deviņdesmitajos gados notika masveida privatizācija, kā rezultātā par mājokļu īpašniekiem kļuva ļoti daudzi cilvēki. Latvijā 80% cilvēku pieder savs mājoklis vai ir paņemts hipotekārais kredīts. Tas ir ļoti liels apjoms, ja salīdzinām ar Rietumeiropu, kur mājokļu īpašnieku skaits ir daudz mazāks un krietni lielāku īpatsvaru ieņem īres tirgus.

Šo uzņēmēju perspektīvu var saprast un var tai piekrist. Darbaspēka nodokļu struktūra, kas Latvijā tika ieviesta deviņdesmitajos gados, tiešām kavēja attīstību.

Jautājums, vai nodokļu sloga mazināšana uzreiz ļaus uzņēmumiem būt konkurētspējīgākiem Baltijā un pasaulē, gan ir diskutabls. Produktivitātes celšanai ir svarīgi arī investēt procesu optimizācijā, automatizācijā. Jautājums: kāpēc tas līdz šim nav noticis?

Latvija šajā jomā jau ilglaicīgi atpaliek. Drīzumā no ES fondiem būs pieejami lieli līdzekļi, lai investētu inovācijās, produktivitātes paaugstināšanā. Jājautā, kāpēc uzņēmējiem šķiet svarīgāk un politiski tālredzīgāk likt uzsvaru uz darbaspēka nodokļu samazinājumu, nevis domāt par produktivitātes veicināšanu. Mūsuprāt, darbaspēka nodokļu samazinājums ir svarīgāks darba ņēmējiem, tas nozīmēs cilvēkiem vairāk līdzekļu un veicinās arī vietējās tautsaimniecības attīstību.

Darba devēji sacīs, ka tas veicinās tendenci lielāku algu saņēmējiem neizvēlēties Latviju kā vietu, kur maksāt nodokļus. Vai tā tiešām notiktu, es nezinu. Diskusijās šis jautājums nereti tiek vienkāršots, pieņemot, ka tas, kas izšķir augsti kvalificētu speciālistu izvēli, ir tikai un vienīgi nodokļu slogs. Vai tiešām šādu augsti atalgotu speciālistu primārais dzīvesvietas un darbavietas izvēles faktors ir tikai nodokļu sistēma? Manuprāt, vismaz tikpat svarīgi ir faktori, kas saistīti ar dažādiem sociālajiem labumiem — mājokļiem, infrastruktūras kvalitāti, skolām, veselības aprūpi un citiem.

Jā, taču noteikti būtu jālabo situācija, kad par dažāda veida ienākumiem tiek piemērotas atšķirīgas nodokļu likmes. Kamēr darbiniekiem ienākuma nodoklis variē skalā no 20 līdz 31 procentam, par dividendēm jāmaksā tikai 20 procenti. Man nav saprotams, kāpēc no šī ienākuma ir jāmaksā mazāks nodoklis nekā no cita veida ienākumiem. Citās valstīs nodokļu sistēmas paredz to, ko Latvijā dēvētu par tā saukto dubulto nodokli — nodoklis vispirms tiek samaksāts tad, kad naudu izņem ārā no uzņēmuma, un otrreiz — kad šo naudu saņem kā privātpersona. Latvija un Igaunija ir vienīgās valstis Eiropas Savienībā (ES), kur tas tā nav.

Nezinu, vai vajadzētu īpašu atvieglotu režīmu, taču obligāto minimālo sociālo iemaksu sistēmu gan vajadzētu labot, jo ir absurdi, ka pašnodarbinātajiem katru ceturksni jāiesniedz prognozes par saviem ienākumiem, bet darba devējiem reizēm jānomaksā papildus sociālās iemaksas, būtībā maksājot nodokli par neiegūtiem ienākumiem.

Intuitīvi man tā šķiet pareiza doma. Neapliekamā minimuma diferencēšana paņem ļoti lielus resursus arī no Valsts ieņēmumu dienesta (VID), ko tas varētu veltīt ēnu ekonomikas apkarošanai.

Šis aizvien ir neatbildēts jautājums — kam domātas valsts kapitālsabiedrības? Ja tās domātas tikai peļņai, tad tiešām rodas situācija, kad šī peļņas vajadzība konfliktē ar tautsaimniecības interesēm. Protams, tarifiem vajadzētu būt tādiem, kas palīdz privātajam sektoram konkurēt. Tarifi potenciāli varētu būt mazāki arī tad, ja tiktu izvēlēts pareizais balanss starp tirgus struktūru, kas ietver pārvadi, sadali un pakalpojumu sniegšanu. Pakalpojumu sniegšana ir tarifa daļa, kur var veidot lielāku konkurenci un potenciāli samazināt cenu. Valsts kapitālsabiedrībai noteikti būtu jādomā par nefinanšu mērķiem. Protams, noteiktā apmērā peļņa ir nepieciešama, lai būtu iespējams attīstīties, bet jāatrod pareizais līdzsvars.

Šī izvēle nav tik viennozīmīgi vērtējama. Ekonomikas ministrijai līdz pagājušā gada 31. decembrim bija jāsniedz ziņojums par to, kā šī solidaritātes iemaksa tiks veikta. Šādu ziņojumu vēl neesmu redzējis. Esmu arī zvanījis Ekonomikas ministrijai, lūdzot skaidrojumu, taču neesmu saņēmis atbildi. Regula it kā vairāk ir mērķēta uz fosilo resursu ražotājiem. Latvijā šie fosilie resursi vairāk izpaužas piegādes un tirdzniecības segmentā, tomēr viens no Latvijas gāzes īpašniekiem ir uzņēmums, kas ražo fosilo enerģiju. Manuprāt, nodoklis būtu jāpiemēro. Regulā noteiktie parametri ir pietiekami izslēdzoši un godīgi — pēdējo četru gadu vidējā peļņa plus divdesmit procenti, līdz ar to ir iespējams fiksēt to peļņas daļu, kas veidojusies ne tāpēc, ka uzņēmums būtu aktīvāk investējis un attīstījies, bet tikai tāpēc, ka bijusi vispārēja inflācija. Būtu tikai godīgi šādu peļņas daļu aplikt ar papildu, iespējams, tikai vienreizēju nodokli, lai sniegtu lielāku atbalstu iedzīvotājiem, kas ir šīs regulas mērķis.

Protams, iespējams. Ir divi galvenie skaidrojumi tam, kāpēc kreditēšana nenotiek tik aktīvi. Viens — trūkst konkurences banku tirgū. Mums ir dažas lielas bankas, starp kurām ir pārāk maza konkurence, līdz ar to nav lielas dinamikas izsniegto kredītu skaita ziņā. Bankas savukārt pastāv uz to, ka iemesls ir uzņēmumu kopējais finansiālās veselības, kredītspējas stāvoklis, kā arī Latvijas tautsaimniecības vide, kas dažādu iemeslu dēļ ir ar palielinātu risku, kā rezultātā bankas kredītiem vēlas piemērot lielākas procentu likmes, kas savukārt uzņēmumiem vairs nav interesantas. Tieši valsts būtu tā, kas varētu šo konfliktu risināt. Piemēram, jau minētais Altum var būt kā pirmais konkurenci veicinošais faktors, pirmās tautsaimniecībai nepieciešamās kredītu devas izsniedzējs, kas tālāk var uzlabot tos pašus uzņēmumu veselības rādītājus, padarīt tos interesantākus komercbankām un tā tālāk. Citiem vārdiem, iegriezt šo apburto loku augšupejošā spirālē.

Finanšu ministrija min arī kapitāla tirgus izveidi, un mēs neraksturīgi «kreisajiem» piekrītam, ka tas varētu būt papildu finansēšanas avots, jo Latvija krietni atpaliek no Lietuvas un Igaunijas arī šajā aspektā.

Vispārīgi atbildot, mēs to redzam Latvijai kā lielu iespēju, nevis risku. Primārais, protams, ir energoneatkarības jautājums — rast bāzes jaudas no atjaunīgajiem energoresursiem ir nacionālās drošības jautājums un efektīvākais veids, kā atteikties no jebkādas gazificētas infrastruktūras. Otrkārt, tā ir iespēja attīstīt rūpniecību. Atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas un tām nepieciešamie minerāli mēdz būt importa intensīvi, tāpēc būtu jādomā par to, kā aizvietot šo importu. Latvija var būt vieta, kas ražo atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju daļas un komponentes. Tas ir virziens, kurā devās Dānija, kas pati ir ne tikai pietiekami «zaļa», bet arī industriāli attīstīta šajā jomā. Šis var būt pakāpiens, lai kļūtu par augstākas pievienotās vērtības ekonomiku. Zaļais kurss ir tik skaidra atbilde, ka skaidrāk nevar būt. Te ir gan viss nepieciešams kapitāls ES līmenī, gan viss nepieciešamais politiskais atbalsts. Tas vienkārši jāliek lietā. Protams, jautājums, kā tas ietekmēs esošās lauksaimnieku intereses, pašreizējo lauksaimniecības politiku. Jebkuras pārmaiņas saskaras ar materiālām interesēm, kurām svarīgāks ir īstermiņa redzējums.

Politikas uzdevums ir atrast balansu starp esošajām interešu grupām, kuras redz apdraudējumu, jo viņu biznesa modelis mainās, ar plašākām sabiedrības ilgtermiņa interesēm.

Situācijā, kad valsts nepietiekami finansē veselības aprūpi, tas ir tieši tas, kas notiek. Cilvēks, redzot, ka valsts veselības pakalpojumi kļūst aizvien mazāk pieejami un arvien vairāk jāizmanto privātie pakalpojumi, nesaprot, kāda jēga maksāt nodokļus. Arī tāpēc valstij ir jāfinansē šie pakalpojumi, pat ja tas īstermiņā nozīmē lielākas parādsaistības. Vēl viena būtiska problēma, kas veicina ēnu ekonomiku, ir iedzīvotāju parādi. Ja cilvēks nokļūst maksātnespējas situācijā, viņš vēlēsies saņemt algu aploksnē, lai kreditori tai nevarētu piekļūt. To es dzirdu gan no pašvaldību sociālajiem dienestiem, gan no uzņēmumiem, gan pašiem darbiniekiem. Valstij jādomā arī par to, kā rast iespēju cilvēkiem atbrīvoties no parādiem, kas nav objektīvi samaksājami.

Komisijā mums bija izvērsta diskusija par šo jautājumu, un gala lēmums aizvien nav pieņemts. Uzņēmumi nav vienādi. Daļa uzņēmēju šo risinājumu pilnībā atbalsta, savukārt citiem ir pretēja nostāja. Jautājumus rada reģionālās atšķirības, jo uzņēmumi, kuri strādā, piemēram, Latgalē, nonāks aizdomu zonā, pat ja neko nelegālu nedara. Vēl viena nianse — pirms šādu grozījumu pieņemšanas būtu nepieciešams atjaunot profesiju klasifikatoru, jo tur ne vienmēr ir pietiekami skaidri definēti amati. Tomēr idejiski virziens, kad VID mēģina domāt sistēmiski un fiksēt neregularitātes tautsaimniecībā, ir pareizs.

Projektu «Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Dogmatisms, kas apdraud Latvijas nākotni» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2022

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada marta (495.) numurā.