Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2017.gada 4.maijā pasludināja spriedumu lietā Osipkovs un citi pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka nav noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1.protokola 1.panta (tiesības uz īpašumu) pārkāpums.

Savā 2007.gada 13.jūlija pieteikumā Tiesā, atsaucoties uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu, iesniedzēji (četras privātpersonas un divas juridiskās personas) sūdzējās, ka viņiem atņemts nekustamais īpašums, proti, 30 ha mežu Jūrmalas pilsētas teritorijā, nepiešķirot kompensāciju. Viens no iesniedzējiem daļu no strīdus īpašumiem bija ieguvis pēc tam, kad 1999.gadā Rīgas apgabaltiesa bija taisījusi spriedumu par īpašuma tiesību atzīšanu iesniedzējam un vēl divām personām, savukārt pārējie iesniedzēji īpašumus bija ieguvuši uz pirkuma līguma pamata. Iesniedzēji īpašuma tiesības zaudēja pēc tam, kad Augstākā tiesa pēc Senāta priekšsēdētāja protesta atcēla Rīgas apgabaltiesas 1999. gada spriedumu, jo konstatēja, ka nebija īpašuma tiesību apstiprinošu dokumentu uz augšminētajiem 30 ha Jūrmalā.

Vērtējot Aleksandra Osipkova un Mārtiņa Ādmiņa sūdzības pēc būtības, Tiesa konstatēja, ka abu iesniedzēju īpašumtiesības bija ierakstītas Zemesgrāmatā, tādēļ bija uzskatāms, ka viņiem bija “īpašuma tiesības” Konvencijas 1. protokola 1. panta izpratnē. Ņemot vērā, ka nacionālās tiesvedības rezultātā iesniedzējiem nekustamais īpašums tika atsavināts, dzēšot attiecīgos Zemesgrāmatas ierakstus, Tiesa secināja, ka ir notikusi iejaukšanās viņu tiesībās uz īpašumu. Atbilstoši Tiesas judikatūrā iedibinātajiem principiem, lai konstatētu, vai valsts iejaukšanās personas tiesībās uz īpašumu atbilst Konvencijas 1. protokola 1. panta prasībām, ir jāizvērtē, vai iejaukšanās ir notikusi saskaņā ar likumu, vai tai ir bijis leģitīms mērķis un vai tā ir bijusi samērīga.

Tiesa visupirms atzina, ka iejaukšanās likumiskais pamats bija Civillikuma normas un ka iejaukšanās notika nolūkā labot iestāžu pieļauto kļūdu, kas atbilda vispārējām sabiedrības interesēm.

Tiesa konstatēja, ka valsts iestādes bija pieļāvušas vairākas nepilnības īpašumtiesību atjaunošanas procesā, taču tās bija savlaicīgi centušās novērst prettiesisko īpašumtiesību atjaunošanu, lai gan nevarēja novērst strīdus īpašuma pārdošanu iesniedzējiem. Vērtējot pašu iesniedzēju rīcību, Tiesa piekrita nacionālo tiesu secinājumam, ka viņi nebija rīkojušies labticīgi, jo Aleksandrs Osipkovs un Mārtiņš Ādminis iegādājās īpašumu jau pēc tam, kad bija atcelts 1999. gada spriedums, kas atjaunoja īpašumtiesības, turklāt Aleksandrs Osipkovs nevarēja apgalvot, ka nebija informēts par īpašumtiesību strīdu, jo iepriekš šajā procesā bija piedalījies kā cita iesniedzēja pārstāvis.

Visbeidzot, vērtējot, vai iesniedzējiem nacionālajā līmeni bija pieejami jebkādi kompensējošie mehānismi, Tiesa norādīja, ka, pat ja nacionālās tiesas neuzskatīja, ka iesniedzēji bija rīkojušies labticīgi, šis secinājums nekādi neietekmēja starp iesniedzējiem un iepriekšējiem īpašniekiem noslēgto pirkuma līgumu tiesiskumu. Atsaucoties uz pirkuma līgumu nosacījumiem un Civillikuma normām par zaudējumu atlīdzību, iesniedzējiem bija iespējams prasīt zaudējumu atlīdzību no personām, kuras viņiem pārdeva strīdus īpašumu. Tomēr iesniedzēji šo iespēju nebija izmantojuši, kā arī nebija nekādā veidā mēģinājuši apstrīdēt šī mehānisma efektivitāti.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Tiesa secināja, ka iejaukšanās iesniedzēju tiesībās ir bijusi samērīga, un Konvencijas 1. protokola 1. pants nav pārkāpts.

Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas puses to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.

Kā izriet no 2006.gada 22.jūnija Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas sprieduma un lietas materiāliem, Vano Razmadze, L.R. un La.R. bez likumīga pamata bija ieguvuši Jūrmalas pilsētas kompensācijas zemju fonda zemes, kuras nekavējoties tika atsavinātas SIA „Bulduru muiža”, kurā Vano Razmadze bija gan dalībnieks, gan direktors. Pēc tam gada laikā īpašumi tika vairākkārt atsavināti tālāk, neskatoties uz to, ka tajā laikā tiesā jau bija iesniegta Ģenerālprokuratūras prasība, un ar Senāta 2003. gada 17. decembra spriedumu bija atcelts Rīgas apgabaltiesas 1999.gada 7.maija spriedums. Pie šādiem apstākļiem atbildētāji nebija atzīstami par labticīgiem strīdus zemes ieguvējiem, un viņu īpašuma tiesības zemesgrāmatā bija dzēšamas.

Ar 2007.gada 17.janvāra Augstākās tiesas Senāta spriedumu 2006.gada 22.jūnija spriedums tika atstāts negrozīts.