Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST) 2022. gada beigās un 2023. gada sākumā ir izskatītas tiesību normu piemērotājiem noderīgas lietas, kas saistītas ar darba un nodarbinātības tiesībām. Arī šajā rakstā aplūkotās lietas EST tika skatītas atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 267. pantam, t.i., sniedzot prejudiciālo nolēmumu.

1 Sk. žurnāla 2023. gada februāra numura rakstu „Eiropas Savienības Tiesas aktualitātes fizisku personu datu apstrādes lietās”.

Kā jau minēts iepriekšējos apskatos¹, LESD 267. pants (bijušais EKL 234. pants) paredz, ka EST kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus. 

Attiecībā uz EST tiesas pienākumu izskatīt lietu un pieņemt prejudiciālo nolēmumu judikatūrā ir secināts: „Atteikties lemt par valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir redzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz minētajiem jautājumiem. (..) pat pieņemot, ka tas ir tā, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ietver šādus jautājumus, tomēr nekļūst nepieņemams (EST 2022. gada 24. februāri spriedums lietā Viva Telecom Bulgaria, C257/20, EU:C:2022:125, 42. punkts, un tajā minētā judikatūra; arī 41. punkts un tajā minētā judikatūra; EST 2022. gada 22. decembra spriedums lietā C392/21 TJ pret Inspectoratul General pentru Imigrări 25.–26. punkts).

Tādējādi nacionālajām tiesām katru reizi, kad lietas izskatīšana skar Eiropas Savienības (ES) tiesības, vajadzētu izvērtēt, vai lietā nav nepieciešama ES tiesību normas interpretācija, kuru ir tiesīga veikt tikai EST. Ja nacionālā tiesa nonāk pie secinājuma, ka šāda interpretācija ir nepieciešama, tad nacionālajai tiesai ir jāvēršas ar lūgumu EST sniegt prejudiciālo nolēmumu.

Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība

EST 2022. gada 22. decembra spriedums lietā C392/21 TJ pret Inspectoratul General pentru Imigrări

Lietā skatīts jautājums par darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, darba devēja pienākumu atlīdzināt darbinieka izdevumus, kas radušies, darbiniekam iegādājoties speciālos koriģējošos līdzekļus acu un redzes aizsardzībai. 

Fiziskā persona strādāja Rumānijas Imigrācijas dienesta ģenerālinspekcijā, darba izpildi veicot ar displeja ierīcēm. Persona vērsās pie darba devēja, lūdzot, lai darba devējs atlīdzina darbiniekam izdevumus par koriģējošo briļļu iegādes vērtību, t.i., briļļu lēcu, ietvara un darba izmaksas, kopā aptuveni 530 eiro apmērā. Kā pamatojumu darbinieks norādīja, ka darbu izpilda pie ekrāna, kur ir „intermitējoša redzamā” gaisma, darba vietā nav dabiskā apgaismojuma, ir neiropsihiska pārslodze. Visi iepriekšminētie darba vides faktori ir izraisījuši redzes stipru pasliktināšanos, kā rezultātā, saskaņā ar ārsta speciālista ieteikumu bijis jānomaina koriģējošās brilles, panākot redzes asuma samazināšanās korekciju.

2 Padomes Direktīva (1990. gada 29. maijs) par minimālajām prasībām attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā ar displeju ierīcēm (piektā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punktu nozīmē) (90/270/EEK). 

Darba devējs darbinieka lūgumu par izdevumu kompensāciju noraidīja. Darbinieks vērsās nacionālajā tiesā ar prasību piedzīt no darba devēja darbiniekam radušos izdevumus. Pirmās instances tiesa prasību noraidīja, bet apelācijas instances tiesa uzskatīja, ka lietā ir jāinterpretē Direktīvas 90/270² 9. panta 3. punktā ietvertais jēdziens „speciāli koriģējoši līdzekļi”, kas direktīvā nav definēts. 

Tāpat nacionālā tiesa vēlējās noskaidrot, vai Direktīvas 90/270 9. panta 3. punktā minētie speciālie koriģējošie līdzekļi norāda uz līdzekļiem, ko izmanto vienīgi darba vietā, vai arī tie tāpat var norādīt uz līdzekļiem, kas var tikt izmantoti ārpus darba vietas. 

Nacionālā tiesa arī konstatēja, ka Direktīvā 90/270 ir tieša atsauce tikai uz to, ka darba devējam ir jānodrošina ar šādiem līdzekļiem. Tomēr nacionālās tiesas ieskatā līdzīgs rezultāts tiktu sasniegts, ja darba devējs atlīdzinātu darbiniekam šādas ierīces pirkuma izmaksas. 

Izskatot lietu, EST noteica, ka Direktīvas 90/270 9. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētajos „speciālajos koriģējošajos līdzekļos” ir iekļautas koriģējošās brilles, kuru konkrētais mērķis ir tādu redzes grūtību korekcija un novēršana, kas saistītas ar darbu, kurš ietver displeja ierīci. Turklāt pie šiem „speciālajiem koriģējošajiem līdzekļiem” pieder ne tikai līdzekļi, ko izmanto vienīgi profesionālā kontekstā” (sprieduma 49. punkts). 

Šajā sakarā tiesa spriedumā konkretizēja: 

• „(..) prasītājam pamatlietā viņa redzes stiprās pasliktināšanās dēļ tika veikta oftalmoloģiska izmeklēšana, kuru īstenoja ārsts speciālists un kura šķietami atbilst Direktīvas 90/270 9. panta 1. un 2. punktā minētajām pārbaudēm” (sprieduma 46. punkts);
• „(..) ārsts speciālists prasītājam pamatlietā ieteica nomainīt koriģējošās brilles un, konkrētāk, koriģējošās briļļu lēcas, lai veiktu viņa [darbinieka] redzes stiprās pasliktināšanās korekciju, šķietami norāda arī, ka viņa agrākās koriģējošās briļļu lēcas nevarēja tikt izmantotas, lai veiktu pienākumus, strādājot ar displeja ierīcēm, konkrēti ieinteresētajai personai diagnosticēto ar redzes asumu saistīto grūtību dēļ. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgo koriģējošo briļļu uzdevums patiešām ir veikt ar viņa darbu saistītu redzes grūtību, nevis drīzāk tādu vispārēju redzes grūtību korekciju, kam nav noteikti jābūt saistītām ar darba apstākļiem” (sprieduma 47. punkts).

Attiecībā uz jautājumu, kas skar pienākumu iegādāties aizsardzības līdzekli darba devējam vai atlīdzināt tā iegādes izdevumus darbiniekam, EST secināja: „Direktīvas 90/270 9. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais darba devēja pienākums attiecīgos darba ņēmējus nodrošināt ar speciālu koriģējošu līdzekli var tikt izpildīts, vai nu darba devējam tieši nodrošinot darba ņēmēju ar minēto līdzekli vai arī atlīdzinot viņam radušos nepieciešamos izdevumus, nevis izmaksājot darba ņēmējam vispārēju algas piemaksu” (sprieduma 60. punkts).

Pret šajā lietā aplūkoto vispārēju algas izmaksu saistībā ar apgrūtinošu darba apstākļu esamību kā darbinieka radušos izdevumu kompensācijas veidu, EST iebilda, jo tiesai nešķita, ka tā ir paredzēta tam, lai segtu izdevumus, kas attiecīgajam darba ņēmējam ir radušies saistībā ar korekcijas līdzekļu iegādi. 

Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā, pieejas pašnodarbinātībai nosacījumi

EST 2023. gada 12. janvāra spriedums lietā C356/21 J. K. pret TP S.A.

3 Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju.

Lietā tiek izskatīts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā kontekstā ar pašnodarbinātās personas līguma nepagarināšanu ir jāinterpretē Direktīvas 2000/78/EK,³ ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 3. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu. Minētā tiesību norma noteic:

Fiziskā persona nebija darba tiesiskajās attiecībās, bet no 2010. līdz 2017. gadam saistībā ar savu saimniecisko darbību noslēdza virkni secīgu īstermiņa uzņēmuma līgumu ar sabiedrību, kura pārvalda sabiedriskās televīzijas kanālu Polijas valsts mērogā un kuras vienīgais akcionārs ir Valsts kase (turpmāk – TP). Fiziskā persona uz uzņēmuma līgumu pamata sniedza pakalpojumu TP 1. kanāla Režijas un reklāmas redakcijā nedēļu garās dežūrās, kuru laikā sagatavoja audiovizuālo materiālu montāžu, reklāmas rullīšus vai klipus TP pašreklāmas raidījumiem. 

2017. gada 20. novembrī starp prasītāju un TP tika noslēgts jauns uzņēmuma līgums uz vienu mēnesi. Prasītājs arī saņēma darba laika grafiku 2017. gada decembrim, kurā bija paredzētas divas nedēļu garas dežūras, kam attiecīgi jāsākas 2017. gada 7. un 21. decembrī. 

2017. gada 4. decembrī fiziskā persona kopā ar savu dzīvesbiedru YouTube kanālā publicēja Ziemassvētku mūzikas videoierakstu. 2017. gada 6. decembrī un 2017. gada 20. decembrī tika saņemtas elektroniskā pasta vēstules, kurās prasītājs tika informēts, ka viņa dežūras ir atceltas vai nav paredzētas. Tādējādi 2017. gada decembrī nebija nevienas dežūras, un pēc tam starp fizisko personu un TP netika noslēgts jauns uzņēmuma līgums.

Fiziskā persona cēla prasību tiesā pret sadarbības partneri, lūdzot piespriest TP izmaksāt viņam summu 47 924,92 Polijas zloti (PLN) (aptuveni 10 130 EUR), kurai pieskaitīti likumiskie nokavējuma procenti, kā atlīdzību par zaudējumiem un morālo kaitējumu, kas izriet no vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma saistībā ar tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ attiecībā uz nosacījumiem par saimnieciskās darbības sākšanu un veikšanu, pamatojoties uz civiltiesisku līgumu.

Nacionālajai tiesai radās šaubas par nacionālā likuma saderību ar Savienības tiesībām, proti, Direktīvu 2000/78. Nacionālā tiesa vēlējās noskaidrot, vai pamatlietā aplūkotā situācija ietilpst Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkta piemērošanas jomā, kas nodrošina aizsardzību pret diskrimināciju, tostarp seksuālās orientācijas dēļ, saistībā ar nosacījumiem darba, pašnodarbinātības vai profesijas iegūšanai, to skaitā atlases kritērijiem un darbā pieņemšanas nosacījumiem, kā arī nodarbinātības un darba nosacījumiem. 

Izskatot lietu, EST nolēma: „Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kura dēļ, pamatojoties uz līgumslēdzējas puses brīvu izvēli, no aizsardzības pret diskrimināciju, kas jāpiešķir saskaņā ar šo direktīvu, ir izslēgts atteikums personas seksuālās orientācijas dēļ noslēgt ar viņu vai pagarināt līgumu par noteiktiem pakalpojumiem, ko minētā persona sniedz pašnodarbinātības ietvaros” (sprieduma 79. punkts).

EST, pirmkārt, ir norādījusi, ka attiecībā uz pašnodarbinātas personas darbību līguma noslēgšana ir būtisks elements: „(..), lai tāda persona kā prasītājs varētu efektīvi veikt savu profesionālo darbību, uzņēmuma līguma noslēgšana ir apstāklis, kura pastāvēšana var būt obligāta. Tāpēc jēdziens „nosacījumi [pašnodarbinātības] iegūšanai” Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē var ietvert tāda līguma kā pamatlietā aplūkotais noslēgšanu. No iepriekš minētā izriet, ka atteikums noslēgt uzņēmuma līgumu ar līgumslēdzēju pusi, kura veic neatkarīgu saimniecisko darbību, tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar minētās līgumslēdzējas puses seksuālo orientāciju, ietilpst šīs tiesību normas un tādējādi šīs direktīvas piemērošanas jomā” (sprieduma 50.–51. punkts).

Otrkārt, tiesa norādīja, ka Direktīvas 2000/78 mērķis nav formāla darba tiesisko attiecību aizsardzība, bet „(..) tās mērķis ir sociālo un publisko interešu dēļ novērst visus uz diskriminējošiem iemesliem balstītos šķēršļus piekļuvei iztikas līdzekļiem un iespējai sniegt ieguldījumu sabiedrības labā, veicot darbu, neatkarīgi no juridiskās formas, atbilstoši kurai šis darbs tiek veikts” (sprieduma 54. punkts).

Treškārt, tiesa deva savu vērtējumu apstāklim, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punkts paredz iespēju piemērot izņēmumus. Tomēr tiesa secināja: „Ja tiktu atzīts, ka līgumu slēgšanas brīvība ļauj atteikties noslēgt līgumu ar personu šīs personas seksuālās orientācijas dēļ, Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) apakšpunktam tiktu atņemta lietderīgā iedarbība, jo ar minēto tiesību normu ir tieši aizliegta jebkāda diskriminācija šāda iemesla dēļ saistībā ar pieeju pašnodarbinātībai” (sprieduma 76. punkts).

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada marta (117.) numurā.