Ir īstais brīdis Latvijā radīt konkurētspējīgu uzņēmējdarbības vidi, veicinot produktivitāti un eksportu, jo īpaši šai laikā, kad citas valstis rada dažādus instrumentus, lai atbalstītu esošo uzņēmumu spēju eksportēt un konkurēt, kļūt pievilcīgākiem investoriem. “Kad tad, ja ne tagad Latvijā īstenot konkurētspējīgu nodokļu politiku?” tā žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI septembra numura intervijā retoriski vaicā Elīna Rītiņa, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) viceprezidente. Viņasprāt, darbaspēka nodokļi un ar tiem saistītās izmaksas ir viens no būtiskākajiem faktoriem, lai sekmīgi celtu valsts konkurētu pasaules tirgos.
Tā kā patlaban atkal ir aktuāls jautājums par nodokļu politikas turpmāko virzību, publicējam intervijas fragmentus.
Kādas kļūdas ir pašreizējā nodokļu politikā? Kas uzņēmējus neapmierina un būtu jāmaina?
Būtiskākā – darbaspēka nodokļi un darbaspēka izmaksas. Kāpēc? Bieži izskan mīts, ka Latvijā ir zems nodokļu slogs. Pat tiek pretnostatīti viedokļi – Latvijā ir augsts nodokļu slogs, sevišķi darbaspēka nodokļu ziņā, vai Latvijā ir viens no zemākajiem nodokļu slogiem. Tādēļ vispirms ir jāvienojas par definīciju, kas ir nodokļu slogs.
Par nodokļu slogu bieži sauc nodokļu apjomu, kas iekasēts pret iekšzemes kopproduktu (IKP) – tas tiešām Latvijā ir salīdzinoši zems. Tā ir zema nodokļu iekasējamība pret kopējo IKP apjomu, un tas nav saistīts ar nodokļu konkurētspēju. Turpretī tas, kas ietekmē konkurētspēju un skar uzņēmējus, ir nodokļu slogs jeb nodokļu izmaksas, kas rodas, veicot nodokļu nomaksu, uzņēmējam aprēķinot nodokļu izmaksas uz katru nopelnīto vai katru darbiniekam izmaksāto eiro. Šajā ziņā Latvija negatīvi izceļas ar augstāko, nekonkurētspējīgāko nodokļu izmaksu slogu ne tikai Baltijas līmenī.
Pēc OECD datiem, Latvijā jau patlaban darbaspēka nodokļu slogs ir pat augstāks nekā Somijā, Norvēģijā, Dānijā un līdzvērtīgs kā Zviedrijā.
Pēc LTRK aprēķiniem, darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir arī augstāks nekā pārējās Baltijas valstīs. Kamēr Latvijā darbiniekam viens izmaksātais eiro uzņēmumam izmaksā 1,74 eiro, tikmēr Lietuvā 1,62 eiro un Igaunijā 1,56 eiro.
Tās ir izmaksas tikai uz katru izmaksāto eiro darbiniekam. Brīdī, kad to salīdzina, piemēram, uz 1000 eiro algu, pārrēķina 12 mēnešu griezumā un attiecībā uz 50 vai 100, vai vairāk darbiniekiem, kopsummā atšķirības veido ļoti būtiskus apjomu – tā rezultātā kaimiņvalstu uzņēmējiem atliek vairāk līdzekļu, ko investēt produktivitātē, inovācijās, darbiniekos. Un šīs atšķirības piemērojas arī attiecībā uz papildu darbaspēka izmaksām, tām lietām, kuras Latvijā uzskata par papildu labumu darbiniekam, kas pielīdzināmas algai, piemēram, darba devējam, apmaksājot darbinieka augstāko izglītību, papildus ir jāsamaksā 74 procenti darbaspēka nodokļos.
Ne tikai darbaspēka nodokļu slogs, bet arī darbaspēka netiešās izmaksas – virsstundu apmaksa, darba nespējas lapu apmaksa u.c. – rada ievērojamu konkurētspējas plaisu starp Latviju un tuvējām kaimiņvalstīm.
Ir nozares, kur virsstundu izmaksas ir nozīmīga sadaļa. Latvija ir vienīgā valsts reģionā, kur par katru virsstundu darbiniekam ir jāmaksā dubulta alga, bet pārējās valstīs – pusotras algas. Piemēram, ja ražotnē ir pasūtījums, kas jāpaveic ierobežotā laikā un par virsstundām ar darbinieku ir panākta vienošanās, kopējais stundu apjoms mēnesī tiek ievērots, arī šajā pozīcijā kļūstam dārgāki un saražotais produkts šī iemesla dēļ izmaksās dārgāk nekā Lietuvā un Igaunijā.
Vēl arī darba nespējas lapas – būtisks papildu izmaksu slogs, kas uzņēmējiem ir augstāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Kā rodas atšķirības? Salīdzinot, cik darba dienu uzņēmējam ir jāmaksā par darbinieka prombūtni slimības laikā un cik lielu daļu sedz valsts. Lietuvā darba devējs no saviem līdzekļiem apmaksā tikai divas pirmās slimības dienas 80% apmērā no algas. Igaunijā darba devējs apmaksā 70% no algas no ceturtās līdz astotajai darbinieka slimības dienai. Latvijā uzņēmums maksā algu darbiniekam 75% – 80% apmērā no otrās līdz desmitajai slimības dienai jeb kopā deviņas dienas, tikai pēc tam maksā valsts.
Salīdzinām – Latvijā darba devējs apmaksā deviņas darbnespējas dienas, Lietuvā – divas, Igaunijā – piecas.
Papildus tam vēl rodas izmaksas par slimojošā darbinieka aizvietošanu. Ja ir daudz darbinieku, Latvijā uzņēmējam darbinieku slimošanas izmaksas ir būtiski augstākas. Tas atsaucas uz to, cik izmaksās gala produkts.
Kas ir pamats zemai nodokļu iekasējamībai, salīdzinot pret IKP? Vai pie vainas ir ēnu ekonomika, aplokšņu algas?
Vispirms tā ir nodokļu maksāšanas kultūra un nodokļu sistēma kopumā. Ne velti sākotnēji minēju sešus pīlārus, kas veicinātu izaugsmi un secīgi – arī nodokļu iekasējamību. Tā ir savstarpēja uzticība starp uzņēmēju, sabiedrību un valsti.
Otrkārt – no kā tiek iekasēti nodokļi, vai piesaistām jaunus nodokļu maksātājus un vai nodokļu sistēma pieļauj iespēju izvairīties no iekasēšanas. Vienkāršāk ir iekasēt nodokļus un kontrolēt tos, kas ir redzami un jau godprātīgi maksā nodokļus, grūtāk ir noķert vispār nereģistrētos nodokļu maksātājus un tos, kas slēpjas ēnā. Sarežģītāk ir piesaistīt jaunus nodokļu maksātājus, ar nodokļu sistēmu radīt instrumentus, kas ilgākā periodā veicina izaugsmi un attiecīgi audzē nodokļu ieņēmumus, veicina brīvprātīgu nodokļu nomaksu.
Viena no partijām aicina celt minimālo algu līdz 500 eiro (patlaban 430 eiro). Vai to konceptuāli atbalstāt?
Saprotam, ka ir jāceļ minimālā alga, tā ir zema. Konceptuāli pret šo soli – nākamgad paaugstināt minimālo algu līdz 500 eiro – nav iebildumu, taču uzņēmēji saka: vispirms iesaistām visus nodokļu maksātājus. Jo minimālās algas celšana skars tikai tos, kas jau maksā nodokļus.
Pēc Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datiem, 2019. gadā gandrīz trešajai daļai no visiem nodarbinātajiem jeb 269 000 strādājošo valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas nav bijušas veiktas pat minimālās algas līmenī. No tiem 180 000 cilvēku bija nodarbināti tieši vispārējā, pilnajā nodokļu režīmā. Ja šiem darbiniekiem jau tagad netiek maksāta pat minimālā alga, vai, paceļot minimālo algas apmēru, šīs personas tiks iesaistītas nodokļu nomaksā vai – tieši pretēji – būs vēl lielāks personu loks, kurš vispārējā režīmā būs zem minimālās algas?
Šie dati arī pierāda, ka tas ir mīts, ka galvenā problēma ir mazie nodokļu režīmi.
Var piekrist, ka mazie režīmi ir jāsakārto, bet VID dati parāda, ka lielākā problēma slēpjas vispārējā nodokļu režīmā.
Vispirms ir jāiesaista vismaz minimālās algas maksāšanā tie, kuri to nedara. Nesaku, ka tā visa ir ēnu ekonomika, jo noteikti ir pamatoti izņēmuma gadījumi. Attiecīgi lielai daļai no tiem, kas nav iesaistīti nodokļu nomaksā, būtu jāiesaista un paralēli jāmazina darbaspēka nodokļu izmaksas tiem, kas godprātīgi maksā nodokļus, tādējādi veicinot kopējo ienākuma līmeņa un vidējās algas pieaugumu.
Latvijas Banka (LB) iesaka noteikt minimālās sociālās iemaksas katram strādājošajam.
Ja tiktu ieviestas šādas minimālās sociālās iemaksas, to ieviešana jāvērtē attiecībā uz visiem nodokļu režīmiem. Atšķirībā no LB paustā tas ir mīts, ka minimālās sociālās iemaksas jāievieš tamdēļ, ka pati galvenā problēma ir strādājošie mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) režīmā. Tādu, kuriem nesanāk minimālās sociālās iemaksas šajā nodokļu režīmā, ir tikai ap 35 000. Pārējiem MUN režīmā strādājošiem sociālās iemaksas ir virs minimālās algas.
Uzņēmēji iesaka: ja tiek ieviestas minimālās sociālās iemaksas, būtiski ir tās summēt no visām darbavietām, kur cilvēks strādā, piemaksu līdz minimālajam iemaksu apmēram veicot tikai par starpību. Svarīgi, lai minimālās sociālās iemaksas tiktu attiecinātas uz visiem režīmiem un šo starpību segtu persona pati, nevis uzņēmums. Svarīgi, ka šādas sistēmas ieviešana ir iespējama vien vienotā komplektā ar pārējām izmaiņām – darbaspēka nodokļu mazināšanu.
Otra lieta – cik lielām būtu jābūt sociālām iemaksām, lai tās tiešām maksātu un ar izmaksu slogu neaizskrietu priekšā, piemēram, Austrijai, kur pašnodarbinātās personas maksā ap 170 eiro mēnesī, ja ienākumi nepārsniedz 11 000 eiro gadā.
Aprēķināts, ka no pašreizējās minimālās algas minimālās sociālās iemaksas būtu ap 150 eiro.
Jā, bet no 500 eiro minimālās algas būtu virs 180 eiro mēnesī. Ir ļoti būtiski laikus detalizēti un pārdomāti izstrādāt sistēmu, kā tā tiktu ieviesta – sākot no VSAOI summēšanas pa visām darbavietām, iespēju personai tam sekot līdzi, gūstot skaidrību, kā un kad šādas piemaksas līdz trūkstošajam apmēram ir jāveic. Noteikti ir nepieciešams laiks minimālās sociālās iemaksas ieviešanai, informēšanai, iespējām katram pašam sekot līdzi plānotajam papildu maksājumam.
Noteikti nedrīkst radīt kaut mazāko papildu nodokļu vai administratīvo slogu tiem, kas maksā godprātīgi nodokļus. Viņi ir arī atbildīgi un saprot, ka minimālo algu vajag celt un cilvēkiem tā ir jāmaksā. Bet patlaban uzņēmēji saka: ja tiek celta minimālā alga, iesaistiet arī visus pārējos! Nepieveriet acis uz tiem, kas neiesaistās nodokļu nomaksā un ir ēnā! Samazinām darbaspēka nodokļus un iesaistām jaunus nodokļu maksātājus un tos, kas nepiedalās nodokļu nomaksā pilnvērtīgi.
Visu interviju abonenti var lasīt drukātajā žurnālā vai tā elektroniskajā versijā. Iespējams iegādāties arī piekļuvi atsevišķa žurnāla E-versijai.
