EST atziņas, ja par grūtniecību uzzināts pēc atlaišanas no darba

Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 27. jūnija spriedumā lietā C–284/23 TC pret Firma Haus Jacobus Alten– und Altenpflegeheim gGmbH apskatīts jautājums par Padomes Direktīvā 92/85/EEK¹ nostiprināto aizliegumu atlaist no darba sievieti, kas par savu grūtniecību uzzināja pēc tam, kad bija beidzies termiņš prasības celšanai par viņas atlaišanu. 

1 Padomes Direktīva 92/85/EEK (1992. gada 19. oktobris) par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) 

Izskatāmās lietas ietvaros darbiniece par savu grūtniecību uzzināja jau pēc atlaišanas no darba. Minētais apstāklis bija par pamatu, lai nacionālā tiesa uzdotu prejudiciālo jautājumu Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST). 

Atbilstoši Vācijas tiesībām (Atlaišanas aizsardzības likuma, vāc. val. – Kündigungsschutz­gesetz (KSchG) 4. panta pirmajam teikumam) prasība, kuras mērķis ir apstrīdēt atlaišanu, jāceļ trīs nedēļu laikā no rakstveida paziņojuma par atlaišanu. Ja strādājoša grūtniece par savu grūtniecību ir uzzinājusi tikai pēc prasības celšanai atvēlētā triju nedēļu termiņa beigām, tad, saskaņā ar Vācijas tiesībām (KSchG 5. pantu), prasība, ko strādājoša grūtniece ceļ pēc šī termiņa, vienalga var tikt pieņemta, ja pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu ir iesniegts divu nedēļu laikā kopš novērsts šķērslis prasības celšanai.

Lietas apstākļi: no 2022. gada 1. augusta prasītāja bija nodarbināta kā slimnieku kopēja Vācijā uzņēmumā Haus Jacobus. Prasītājas darba līgums tika noslēgts uz noteiktu laiku (uz vienu gadu no 2022. gada 1. augusta). Darba devējs (Haus Jacobus) prasītāju atlaida no darba 2022. gada 21. oktobrī, paziņojot par atlaišanu ar 2022. gada 6. oktobra vēstuli.

Tikai 2022. gada 9. novembrī prasītājai medicīniski tika konstatēta grūtniecība (septītā grūtniecības nedēļa), par ko prasītāja 2022. gada 10. novembrī informēja bijušo darba devēju.

2022. gada 13. decembrī prasītāja Maincas Darba lietu tiesā (Vācija) cēla prasību par atlaišanas atzīšanu par spēkā neesošu, prasības pamatā norādot, ka atlaišanas dienā viņa bijusi grūtniecības stāvoklī.

Tomēr, kā redzams no lietas faktiskajiem apstākļiem, darba ņēmēja objektīvu iemeslu dēļ triju nedēļu laikā no rakstveida paziņojuma par atlaišanu nav cēlusi prasību tiesā, kā arī divu nedēļu laikā nav iesniegusi pieteikumu par novēlotas prasības pieļaušanu. Tādējādi darba ņēmējas prasība tiesai būtu jānoraida, izņemot, ja pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums būtu pretrunā efektivitātes principam.

Vācijā ir izveidojusies Federālā darba lietu tiesas judikatūra, saskaņa ar kuru tiek paredzēts, ka prasītājas pieteikums, atbilstoši Vācijas tiesību normām, būtu jānoraida, jo divu nedēļu laikā, kopš novērsts šķērslis prasības celšanai, tiesā nav iesniegts pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu un prasība. Tomēr iesniedzējtiesai radās šaubas par Vācijas tiesību atbilstību Savienības tiesībām, it īpaši, ņemot vērā 2009. gada 29. oktobra spriedumu Pontin (C63/08, turpmāk tekstā – „spriedums Pontin”, EU:C:2009:666), kurā EST ir atzinusi, ka grūtniecei pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi jānosaka tiesiskajā regulējumā, kas atbilst efektivitātes principam.

Nacionālā tiesa Maincas Darba lietu tiesas personā vēlējās noskaidrot, vai Vācijas tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru arī sievietei, kurai kā grūtniecei tiek piemērota īpaša aizsardzība atlaišanas gadījumā, ir obligāti jāiesniedz pieteikums likumā noteiktajos termiņos, atbilst Direktīvai 92/85.

EST lietas ietvaros sagatavoja prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 92/85/EEK 10. un 12. pantu.

Direktīvas 92/85/EEK 10. pantā noteikts, ka „atlaišanas aizliegums” paredzēts: „Lai garantētu, ka darbinieces, kas definētas 2. pantā, var izmantot savas tiesības attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību, kā atzīts saskaņā ar šo pantu:

1. dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai aizliegtu 2. pantā definēto darbinieču atlaišanu laikposmā no viņu grūtniecības sākuma līdz 8. panta 1. punktā minētā grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma beigām, izņemot ārkārtējus gadījumus, kas nav saistīti ar viņu stāvokli un kuros ir atļauta atlaišana saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, un, attiecīgā gadījumā, ja kompetentā iestāde ir tam piekritusi;
2. ja 2. pantā definēto darbinieci atlaiž no darba 1. punktā minētajā laikposmā, darba devējam jāsniedz pienācīgs rakstisks pamatojums;
3. dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai 2. pantā definētās darbinieces aizsargātu no tādas atlaišanas sekām, kas saskaņā ar 1. punktu ir nelikumīga.”

Turklāt Direktīvas 92/85/EEK 12. pantā noteikts, ka: „Dalībvalstis savās tiesību sistēmās ievieš vajadzīgos pasākumus, lai visas darbinieces, kas uzskata, ka viņu tiesības ir aizskartas, jo nav izpildītas šīs direktīvas prasības, varētu celt prasību tiesā un/vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi izmantot citu kompetentu iestāžu palīdzību.”

EST lietā C–284/23 noteica, ka Direktīvas 92/85/EEK 10. un 12. pants jāinterpretē tādējādi, ka: „tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru strādājošai grūtniecei – kas par savu grūtniecību ir uzzinājusi tikai pēc tam, kad beidzies termiņš, kurš paredzēts prasības celšanai par viņas atlaišanu –, lai viņa varētu celt šādu prasību, divu nedēļu laikā jāiesniedz pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu, ar nosacījumu, ka ar šo pieteikumu par pieļaušanu saistītie procesuālie noteikumi, ciktāl ar tiem tiek radītas neērtības, kas var pārmērīgi apgrūtināt to tiesību īstenošanu, kuras strādājošajām grūtniecēm izriet no šīs direktīvas 10. panta, neatbilst efektivitātes principa prasībām.”

EST, sagatavojot prejudiciālo nolēmumu, noteica, ka strādājošu grūtnieču aizsardzība pret atlaišanu, kāda garantēta Direktīvas 92/85 10. pantā, ir svarīgs parametrs, kas dalībvalstīm jāņem vērā. Apsverot risku, ko iespējama atlaišana var radīt strādājošas grūtnieces fiziskajam un psihiskajam stāvoklim, Savienības likumdevējs saskaņā ar Direktīvas 92/85 10. pantu ir paredzējis īpašu sievietes aizsardzību, nosakot šo atlaišanas aizliegumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 22. februāris, Porras Guisado, C103/16, EU:C:2018:99, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

Pieteikums par novēlotas prasības pieļaušanu jāiesniedz divu nedēļu laikā, kopš novērsts šķērslis prasības celšanai, bet tas EST ieskatā ir īpaši īss termiņš, it sevišķi, ņemot vērā situāciju, kādā atrodas sieviete grūtniecības sākumā (sk. spriedumu Pontin 62. punktu).

Turklāt, KSchG 5. panta 3. punktā minētā divu nedēļu termiņa sākums, proti, brīdis, kad „novērsts šķērslis [prasības celšanai]”, šķietami nav pilnīgi viennozīmīgs, bet tas var apgrūtināt Direktīvā 92/85 garantēto tiesību īstenošanu.

EST akcentēja, ka divu nedēļu termiņš ir īsāks nekā KSchG 4. panta pirmajā teikumā paredzētais parastais triju nedēļu termiņš, lai celtu prasību par atlaišanu. Tādējādi, tādas strādājošas grūtnieces rīcībā, kura atlaišanas brīdī ir zinājusi par savu grūtniecību, šādas prasības celšanai ir triju nedēļu termiņš. Toties darba ņēmējai, kas nav zinājusi par savu grūtniecību pirms šī termiņa beigām, turklāt tāda iemesla dēļ, kurā viņa nav vainojama, lai lūgtu, ka tiek pieļauta šādas prasības celšana, ir tikai divas nedēļas. Tas nozīmē, ka ir būtiski samazināts termiņš lietderīgas konsultācijas saņemšanai un attiecīgā gadījumā ne tikai šī pieteikuma par novēlotas prasības pieļaušanu sagatavošanai un iesniegšanai, bet arī pašas prasības celšanai. 

EST norādīja, ka „(..) KSchG 5. pantā paredzētais divu nedēļu termiņš, (..), šķietami rada procesuālas neērtības, kuras var izraisīt efektivitātes principa un līdz ar to tiesību subjektiem ar Direktīvu 92/85 piešķirto tiesību efektīvas aizsardzības tiesā principa neievērošanu. Šis termiņš, kas ir ievērojami īsāks nekā parastais šī likuma 4. pantā paredzētais termiņš, ņemot vērā situāciju, kādā ir sieviete grūtniecības sākumā, šķietami ir īpaši īss un strādājošajai grūtniecei var ļoti apgrūtināt lietderīgas konsultācijas saņemšanu un attiecīgā gadījumā pieteikuma par novēlotas prasības pieļaušanu sagatavošanu un iesniegšanu, kā arī pašas prasības celšanu, jo sevišķi tāpēc, ka nav izslēdzamas neskaidrības attiecībā uz minētā divu nedēļu termiņa sākumu un to pienākumu kumulāciju, kuri jāizpilda gan attiecībā uz darba devēju, gan tiesu un kuriem katram ir atšķirīgi termiņi.”

Jāpiemin, ka Latvijas tiesībās atrodama Darba likuma 123. panta pirmā, otrā un trešā daļa, kas noteic līdzīgu kārtību kā lietā C–284/23 citētajās Vācijas tiesībās, proti, nokavēta prasības termiņa atjaunošanu. Latvijas Republikas tiesa var atjaunot nokavētu prasības termiņu, ja tiek iesniegts darbinieka pieteikums, kurā norādāmi iemesli, kas bijuši pamatā prasības termiņa nokavējumam, un pieteikumam pievienojami attiecīgie pierādījumi. Vienlaikus ar šā pieteikuma iesniegšanu darbiniekam ir pienākums celt tiesā arī Darba likuma 122. pantā noteikto prasību par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu. Šādu pieteikumu kopā ar prasības pieteikumu tiesā jāiesniedz ne vēlāk kā divu nedēļu laikā no dienas, kad zudis prasības termiņa nokavējuma pamats. Tādējādi, EST lietā C–284/23 izteiktās atziņas ir attiecināmas arī uz Darba likuma 123. panta pirmās, otrās un trešās daļas piemērošanu attiecībā pret strādājošu grūtnieci, kura par savu grūtniecību ir uzzinājusi pēc uzteikuma saņemšanas vai atlaišanas no darba.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada septembra (135.) numurā.

• EST atziņas par norīkošanu darbam citā dalībvalstī, ja uzturēšanās ilgums pārsniedz 90 dienas 180 dienu posmā
• Eiropas Savienības Tiesas atziņas lietās, kas saistītas ar patērētāju tiesībām

BJP NUMURU E-ARHĪVS