Eiropas Savienības Tiesa (EST) 17. novembrī izskatījusi lietu "SIA „Rodl & Partner” pret Valsts ieņēmumu dienestu" (lieta C-562/20, ECLI:EU:C:2022:883) par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību darbību (LESD) 267. pantam, ko Administratīvā rajona tiesa iesniegusi ar 2020. gada 12. oktobra lēmumu un kas EST reģistrēts 2020. gada 28. oktobrī.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV 2015, L 141, 73. lpp.), 13. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktu, 14. panta 5. punktu, 18. pantu, 60. panta 1. un 2. punktu un III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu, kā arī par šīs direktīvas 14. panta 5. punkta un 18. panta 1. un 3. punkta spēkā esamību.

Lietas būtība

Laikposmā no 2019. gada 3. aprīļa līdz 6. jūnijam Valsts ieņēmumu dienests (VID) veica “Rodl & Partner” pārbaudi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā, par ko 2019. gada 3. aprīlī tika sagatavots sākotnējais pārbaudes akts un pēc tam – 2019. gada 6. jūnijā – galīgais pārbaudes akts. 2019. gada 3. aprīļa pārbaudes aktā tika konstatēts, pirmkārt, ka “Rodl & Partner” iekšējās kontroles sistēmā, ko tā ir ieviesusi, lai ievērotu Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā (turpmāk - Novēršanas likums) noteiktās prasības, pastāv dažas nepilnības un, otrkārt, ka “Rodl & Partner” kā Novēršanas likuma subjekts nav veicis un dokumentējis savas saimnieciskās darbības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējumu atbilstoši Novēršanas likuma 6. panta pirmajai daļai attiecībā uz diviem saviem klientiem. Proti, VID uzskatīja, ka šie divi klienti rada augstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku un ka tādējādi “Rodl & Partner” attiecībā uz tiem bija jāveic pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumi.

Tā attiecībā uz pirmo klientu - nodibinājumu “IT Izglītības fonds” - VID norādīja, pirmkārt, ka tā ir nevalstiska organizācija (NVO), kas tādēļ ir īpaši neaizsargāta pret risku, ka varētu tikt ļaunprātīgi izmantota terorisma finansēšanas nolūkos, kā tas izriet no Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Latvija) publicētā ziņojuma; otrkārt, ka šī nodibinājuma vadītājs – algots darbinieks, kurš 2017. gada 7. martā bija parakstījis nodibinājuma kā klienta identifikācijas karti, ir Krievijas Federācijas pilsonis un tā ir trešā valsts ar augstu korupcijas risku; un, treškārt, ka minētais nodibinājums kā patieso labuma guvēju norādījis visu Latvijas sabiedrību un tas neatbilst spēkā esošajam valsts tiesiskajam regulējumam.

Attiecībā uz otro klientu - “RBA Consulting” - VID konstatēja, ka tā ir veikusi finanšu darījumus ar sabiedrību, kuras pamatkapitāla daļu vairākums pieder Krievijas Federācijā reģistrētai sabiedrībai. Turklāt, lai gan VID bija lūdzis “Rodl & Partner” iesniegt šo darījumu pamatā esošā līguma kopiju, Novēršanas likuma subjekts šo lūgumu neapmierināja, bet tikai paskaidroja, ka ar minētā līguma oriģinālu tas esot iepazinies “RBA Consulting” birojā.

Ar 2019. gada 11. jūlija lēmumu VID Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pārvaldes direktors nolēma piemērot “Rodl & Partner” soda naudu 3000 EUR apmērā par Novēršanas likuma pārkāpumiem, kas pieļauti tās darījumu attiecībās ar nodibinājumu “IT Izglītības fonds” un “RBA Consulting”. Savukārt, tā kā 2019. gada 6. jūnija galīgajā pārbaudes aktā tika konstatēts, ka nepilnības iekšējās kontroles sistēmā ir novērstas, šajā ziņā pārkāpumi netika konstatēti. 2019. gada 11. augustā VID savā tīmekļa vietnē publicēja informāciju par “Rodl & Partner” izdarītajiem pārkāpumiem, kuri ir konstatēti šajā lēmumā.

“Rodl & Partner” vērsās Administratīvajā rajona tiesā (iesniedzējtiesā) ar pieteikumu par VID lēmuma atcelšanu un pienākuma uzlikšanu izņemt VID tīmekļa vietnē publicēto informāciju par piemēroto sankciju.

Prejudiciālie jautājumi EST

Administratīvā rajona tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot EST šādus prejudiciālus jautājumus:

• Vai Direktīvas Nr. 2015/849 18. panta [1. un 3. punkts], kopsakarā ar III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu, ir iztulkojams tādējādi, ka (i) tas automātiski prasa ārštata grāmatvedības pakalpojumu sniedzējam veikt pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus tādēļ, ka klients ir nevalstiska organizācija un ka klienta pilnvarotā persona un darba attiecībās esošā persona ir augsta korupcijas riska trešās valsts, tostarp Krievijas Federācijas, pilsonis ar uzturēšanās atļauju Latvijā, kā arī (ii) automātiski prasa noteikt šādam klientam augstāku riska pakāpi?
• Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai šāds Direktīvas Nr. 2015/849 18. panta [1. un 3. punkts] iztulkojums ir atzīstams par samērīgu un līdz ar to atbilstošu LESD 5. panta [4. punkta pirmajai daļai]?
• Vai Direktīvas Nr. 2015/849 18. pants kopsakarā ar III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu ir iztulkojams tādējādi, ka tas paredz automātisku pienākumu veikt pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus visos gadījumos, kad klienta sadarbības partneris, bet ne pats klients, ir jebkādā veidā saistīts ar augsta korupcijas riska trešo valsti, tostarp Krievijas Federāciju?
• Vai Direktīvas Nr. 2015/849 13. panta [1. punkta c) un d) apakšpunkts] ir iztulkojami tādējādi, ka tie paredz atbildīgā subjekta pienākumu, veicot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, iegūt no klienta kopiju šī klienta un trešās personas noslēgtajam līgumam, šī līguma izskatīšanu uz vietas tādējādi atzīstot par nepietiekamu?
• Vai Direktīvas Nr. 2015/849 14. panta [5. punkts] ir iztulkojams tādējādi, ka atbildīgajam subjektam ir pienākums piemērot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus jau esošiem sadarbības klientiem arī brīžos, kad nav konstatējamas būtiskas klienta apstākļu izmaiņas, kā arī, kad vēl nav pagājis termiņš, kuru dalībvalstu kompetentā iestāde noteikusi atkārtotu pārbaudes pasākumu veikšanai, un vai tāds pienākums ir tikai attiecībā uz klientiem, kuriem ir noteikts augsts klienta risks?
• Vai Direktīvas Nr. 2015/849 60. panta [1. un 2. punkts] ir iztulkojams tādējādi, ka, publicējot informāciju par lēmumu, ar ko piemēro administratīvu sodu vai pasākumu par tādu valsts noteikumu pārkāpumiem, ar kuriem transponē šo direktīvu, kompetentajai iestādei ir pienākums nodrošināt publicētās informācijas precīzu atbilstību lēmumā konstatētajai informācijai?”

EST spriedumā rodamā atbilde

1. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK, 18. panta 1. un 3. punkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas 5. pantu un III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

• tie neuzliek atbildīgajam subjektam pienākumu automātiski noteikt klientam augstu riska pakāpi un līdz ar to piemērot šim klientam pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumus tikai tādēļ, ka šis klients ir nevalstiska organizācija, ka kāds no minētā klienta darbiniekiem ir tādas trešās valsts pilsonis, kurā pastāv augsts korupcijas risks, vai ka šī klienta sadarbības partneris, bet ne pats klients, ir saistīts ar šādu trešo valsti. Tomēr dalībvalsts valsts tiesībās var identificēt šādus apstākļus kā faktorus, kas norāda uz potenciāli augstāku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku, kuri atbildīgajiem subjektiem ir jāņem vērā, veicot risku novērtējumu, kas tiem ir jāīsteno attiecībā uz saviem klientiem, ja vien šie faktori ir atbilstīgi Savienības tiesībām un it īpaši samērīguma un diskriminācijas aizlieguma principiem.

2. Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punkta c) un d) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas 8. panta 2. punktu, 13. panta 4. punktu un 40. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

• tie neuzliek atbildīgajam subjektam pienākumu, kad tas veic klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, iegūt no konkrētā klienta starp šo klientu un trešo personu noslēgta līguma kopiju, ja vien šis subjekts var iesniegt kompetentajai valsts iestādei citus atbilstošus dokumentus, kas pierāda, pirmkārt, ka tas ir analizējis starp šo klientu un šo trešo personu noslēgto darījumu un nodibinātās komerciālās attiecības un, otrkārt, ka tas ir pienācīgi ņēmis vērā šo darījumu un šīs komerciālās attiecības, lai veiktu nepieciešamos uzticamības pārbaudes pasākumus saistībā ar identificētajiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riskiem.

3. Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 8. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

• atbildīgajiem subjektiem, pamatojoties uz atjauninātu risku novērtējumu, ir pienākums piemērot klienta uzticamības pārbaudes, kurai vajadzības gadījumā ir pastiprināts raksturs, pasākumus attiecībā uz esošo klientu, ja tas šķiet piemēroti, it īpaši tad, ja ir mainījušies būtiski šī klienta apstākļi, un tas nav atkarīgs no tā, ka valsts tiesību aktos noteiktais maksimālais termiņš jauna riska novērtējuma attiecībā uz šo klientu veikšanai vēl nav beidzies. Šis pienākums attiecas ne tikai uz tiem klientiem, kuri rada augstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku.

4. Direktīvas 2015/849 60. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

• publicējot lēmumu, ar kuru ir piemērots sods par tādu valsts tiesību normu pārkāpumu, ar kurām ir transponēta šī direktīva, kompetentajai valsts iestādei ir jānodrošina precīza publicētās informācijas atbilstība šajā lēmumā ietvertajai informācijai.