Ministru kabinets (MK) 9. jūlijā pieņēma Finanšu ministrijas sagatavoto noteikumu projektu "Grozījumi Ministru kabineta 2017.gada 14.novembra noteikumos Nr.677 "Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi"".  Ar tiem Latvijā tiek ieviestas atvieglotas prasības transfertcenu noteikšanai zemas pievienotās vērtības pakalpojumiem, tādējādi samazinot administratīvo slogu uzņēmumiem, uz kuriem attiecas transfertcenu regulējums - galvenokārt uz komercsabiedrībām, kuras ietilpst starptautiskajā uzņēmumu grupā un veic darījumus ar to grupā esošajām saistītajām ārvalstu komercsabiedrībām.

Transfertcenu regulējums uzliek par pienākumu uzņēmumiem, veicot darījumus ar saistītiem ārvalstu uzņēmumiem, noteikt tirgus cenai atbilstošu darījuma cenu. Tādējādi valsts budžets tiek aizsargāts no situācijas, kad starptautiskās uzņēmumu grupas, manipulējot ar darījumu cenu, peļņu novirza uz valstīm vai teritorijām, kurās ir mazāks uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) slogs.

Nodokļu maksātājiem, veicot darījumus ar saistītiem ārvalstu uzņēmumiem, darījumu cena jānosaka atbilstoši normatīvajos aktos paredzētajai metodoloģijai, tajā skaitā veicot funkcionālo analīzi, piemērojot transfertcenu metodi un salīdzinot attiecīgo gadījumu ar salīdzināmiem darījumiem, kādus savā starpā veic neatkarīgi uzņēmumi. Turklāt noteiktajos gadījumos transfertcenu noteikšanas process ir jādokumentē un attiecīgā darījumu cenu noteikšanu pamatojoša informācija ir jāsniedz Valsts ieņēmumu dienestam.

Tā kā zemas pievienotās vērtības pakalpojumi rada zemu transfertcenu risku (maza varbūtība, ka ar šiem pakalpojumiem uzņēmumu nodokļa bāze tiks novirzīta uz citu valsti), MK paredzēja iespēju zemas pievienotās vērtības pakalpojumiem noteikt transfertcenu vienkāršotā veidā.

Noteikumos ir ietvertas pazīmes, kas raksturo zemas pievienotās vērtības pakalpojumus, kā arī aprakstīta šādu darījumu cenu noteikšanas metodoloģija.

Turklāt nodokļu maksātājiem, ja tie izvēlas piemērot jaunos MK noteikumus, būs iespēja sagatavot vienkāršoto transfertcenu dokumentāciju.

Līdzīgs regulējums pastāv arī vairākās citās valstīs, un tas atbilst ieteikumiem, kādi ietverti Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) transfertcenu vadlīnijās.

Kā norādīts noteikumu projekta anotācijā, galvenie kritēriji (pazīmes), kuri raksturo zemas pievienotās vērtības pakalpojumus, ir:

• pakalpojumiem ir atbalsta funkcijas raksturs, tas ir, tie neveido daļu no starptautiskās uzņēmumu grupas pamatdarbības. Minētais neizslēdz gadījumu, ka pakalpojums veido pamatdarbību vienai starptautiskas uzņēmumu grupas komercsabiedrībai, kura attiecīgo atbalsta funkciju izpilda (sniedz pakalpojumu) citām saistītajām starptautiskās uzņēmumu grupas komercsabiedrībām;
• pakalpojumu nodrošināšanai nav nepieciešams izmantot unikālu un vērtīgu nemateriālo īpašumu, kā arī šāds nemateriālais īpašums nerodas pakalpojumu sniegšanas rezultātā. Šāda veida pakalpojumi parasti ir ar augstu pievienoto vērtību, kā arī var radīt salīdzinoši augstu transfertcenu risku;
• nodokļu maksātājs, kurš sniedz pakalpojumu, saistībā ar pakalpojumu neuzņemas un nekontrolē būtiskus riskus, turklāt šo pakalpojumu sniegšanas rezultātā minētajam nodokļu maksātājam šādi riski nerodas. Būtisku risku uzņemšanās un kontrole parasti saistīta ar augstu pievienoto vērtību.

• • zemas pievienotās vērtības pakalpojumi dod nodokļu maksātājam, kurš tos saņem, ekonomisko vai komerciālo labumu, uzlabojot minētā pakalpojuma saņēmēja komerciālās pozīcijas;
  • zemas pievienotās vērtības pakalpojumu vienkāršotās transfertcenu noteikšanas kārtības konsekventa piemērošana visas starptautiskās grupas (cik to pieļauj normatīvie akti) ietvaros;
  • nodokļu normatīvajos aktos paredzētās vienkāršotās transfertcenu dokumentācijas sagatavošana;
  • salīdzināmo datu neesamība no iekšējiem salīdzināmajiem darījumiem (komercsabiedrība sniedz zemas pievienotās vērtības pakalpojumus ne tikai saistītai komercsabiedrībai, bet arī neatkarīgai komercsabiedrībai).
  • ar nodokli apliekamā objekta noteikšanas kārtību zemas pievienotās vērtības pakalpojumiem;