Grāmatvedim jāmācās visa mūža garumā

Aizvadītā gada nogalē žurnāla Bilance un Bilances Akadēmijas rīkotajā konferencē balvu «Par mūža ieguldījumu» grāmatvedības nozarē saņēma Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes vadošā pētniece, Ekonomikas un finanšu institūta profesore Dr. oec. Inguna Leibus. Viņas darba lauks ir plašs — lekcijas studentiem, dažādi semināri par grāmatvedību un nodokļiem, ik pa laikam top kāda grāmata, kā arī raksti mūsu žurnālam. «Grāmatvedim ir jāmācās visa mūža garumā, nevienā brīdī nevar apstāties,» spriež I. Leibus. «Nepārtraukti ir jāseko likumu un noteikumu izmaiņām nodokļu un grāmatvedības jomā, tehnoloģiju attīstībai. Nedrīkst ieslīgt rutīnā, jābūt mūžīgi jauniem savā domāšanā!»

Jā, sveicēji ar humoru teica, ka bija noskaņojušies redzēt kundzi gados, bet kundze vēl nebūt nav tik sirma. Tāpēc darbs turpinās — mācu studentus, lasu lekcijas, skaidroju semināros dažādus ar grāmatvedību un nodokļiem saistītus jautājumus, rakstu grāmatas.

Mana specializācija nav tieši grāmatvedība, bet nodokļi. Ar interesi pētu nodokļu sistēmu citās valstīs, arī Latvijai kaimiņos. Lai ieraudzītu, kas noderīgs mūsu valstij.

Darbs turpinās pie grāmatu rakstīšanas. Klajā ir nākušas vairākas grāmatas, kas joprojām tiek aktualizētas un izdotas no jauna. Visām jau ir vairāki izdevumi. Patlaban tiek gatavots grāmatas «Grāmatvedības pamati» atkārtots izdevums.

Vēl man ir doma uzrakstīt grāmatu tieši lauksaimniekiem — par šīs nozares uzņēmumu tiesiskajiem aspektiem, grāmatvedību un nodokļiem. To nedarītu viena — man ir domubiedri. Pagaidām šajā jomā ir daudz nesakārtota, bet, lai rakstītu grāmatu, nodokļu likumdošanai būtu jānostabilizējas. Attiecībā uz lauksaimniecības uzņēmumu nodokļiem varētu būt izmaiņas, līdz ar to ir tikai grāmatas iecere, varbūt nākotnē tā realizēsies.

Toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā nemācījos par grāmatvedi, mācījos par ekonomisti. kļūt par grāmatvedi piespieda dzīve. Arī daudzi mani kursabiedri strādā par grāmatvežiem. Bija periods, kad ekonomisti īsti nebija pieprasīti, vairāk vajadzēja grāmatvežus.

Savulaik biju galvenā grāmatvede būvniecības uzņēmumā. Pēc kāda laika izlēmu mācīties maģistrantūrā, un mana maģistra darba vadītāja, grāmatvežu vidū labi pazīstama nozares profesionāle Gaida Kalniņa, aicināja nākt par pasniedzēju augstskolā. Pēc maģistrantūras beigšanas uzsāku pasniedzējas darbu, kā arī doktorantūras studijas — rakstīju promocijas darbu par individuālo uzņēmēju grāmatvedības un nodokļu problemātiskiem aspektiem.

Kopš skolas gadiem man ir izteikta loģiskā un analītiskā domāšana. Gribētu uzsvērt, ka grāmatvedībā, finansēs ir ļoti svarīgs analītiskais prāts un loģiskā domāšana. Visam ir jāseko līdzi ar dziļāku izpratni, nevis tikai paļaujoties uz kādu vienu normu — jāizprot ikviena darījuma ekonomiskā būtība un kā tas tālāk atsauksies uz uzņēmuma finansēm un finanšu rezultātiem.

Kad sāku strādāt universitātē, sapratu, ka šīs tēmas ir brīva niša. Bija studiju kursi, kuros mācīja grāmatvedību lieliem uzņēmumiem un budžeta iestādēm, bet nebija kursi, kuros mācītu pašnodarbināto un specifiski lauksaimniecības uzņēmumu grāmatvedības kārtošanu. Es šīm tēmām pievērsos. Šajā jomā nebija arī mācību grāmatas. Sāku rakstīt brošūriņas par vienkāršā ieraksta grāmatvedību, kamēr beigās tapa jau nopietnākas grāmatas par nodokļu jautājumiem pašnodarbinātiem un citiem mazajiem uzņēmējiem.

Patlaban katrā grāmatā cenšos aptvert dažādu nozaru uzņēmējiem noderīgas zināšanas par grāmatvedību un nodokļiem. Tomēr, ņemot vērā, ka lauksaimniecība ir specifiska joma, piemēram ar to, ka tur jāuzskaita bioloģiskie aktīvi, jāveic ļoti lieli ieguldījumi, turklāt šajā jomā uzņēmumi visbiežāk netiek veidoti no jauna, bet tiek pārņemti mantojumā no vecākiem un vecvecākiem, tas viss rada nepieciešamību pēc atsevišķas, tieši lauksaimniekiem rakstītas grāmatas. Turklāt šajā jomā neskaidrības ir ne tik daudz grāmatvedības, cik tiesiskajā aspektā.

Ļoti daudzi lauksaimniecības uzņēmumi radās 90. gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Taču šī paaudze lēnām aiziet, un rodas jautājumi gan par īpašuma pārņemšanu, gan par uzņēmuma likvidāciju, gan par zemnieku saimniecības reorganizāciju.

Šie jautājumi ietekmē arī grāmatvedības un nodokļu jautājumus lauksaimniecības uzņēmumos. Tie ir aktuāli un tos «piespēlē» dzīve, tāpēc prasās tos apkopot un aprakstīt.

Gribētu paslavēt VID, jo pēdējos gados ir ļoti daudz informācijas, metodisko materiālu par vienkāršā ieraksta grāmatvedību. Vēlētos paslavēt ari Uzņēmuma reģistra tīmekļvietni, kurā ir labi aprakstīta zemnieku saimniecības un citu uzņēmumu reģistrēšanas, reorganizācijas, likvidācijas kārtība.

Taču praktiķim dažkārt ir apjukums pat no tā, ka ir pārāk daudz informācijas. Viņš nesaprot, kas uz viņu attiecas, kas neattiecas. Tāpēc būtu vajadzīgs sistemātiskums, kur būtu viss aprakstīs no A līdz Z.

Turklāt, manuprāt, nodokļu un īpaši nodokļu atlaižu normas lauksaimniekiem vēl nepieciešams pilnveidot, un ceru, ka ar laiku būs lielāka stabilitāte šai jomā, tāpēc mazliet pagaidu.

Padomus prasa, tajā skaitā arī kolēģi universitātē. Ir informācija, kā reģistrēt sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA), kā kļūt par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāju, bet nereti cilvēki aizmirst, ka visu var darīt vienkāršāk,sākumā kļūt par pašnodarbināto un uzreiz nav jāreģistrējas par PVN maksātāju.

Vienkāršo ceļu ne vienmēr atpazīst, nesaprot atšķirības starp dažādām saimniekošanas formām. Ja skatās VID statistiku, tad arvien vairāk fiziskās personas izlemj reģistrēt VID saimniecisko darbību, nevis veidot SIA. Kāpēc? Tāpēc, ka bieži saimnieciskā darbība ir kā papildu ienākumu avots.

SIA ir tad, ja veido uzņēmumu ar domu augt un attīstīties. Turklāt SIA vajag apmaksāt grāmatveža darbu, jo grāmatvedība ir jāveic divkāršā ieraksta sistēmā. Ja SIA veidotājam nav zināšanu, viņš pats netiks galā — tātad ir papildu izmaksas.

Bet ir pietiekami daudz cilvēku, kuri īsti nezina, vai no SIA saimnieciskās darbības kaut kas iznāks, vai būs rezultāts. Un tad ir vienkāršāk reģistrēties kā fiziskajai personai — saimnieciskās darbības veicējam. Ir jāmaksā tikai nodokļi, grāmatvedību var sakārtot pats, — tas nav tik sarežģīti, lai netiktu galā. Ja neizdodas, tikpat viegli var pārtraukt saimniecisko darbību.

Pilnīgi piekrītu. Atceros savu mammu, viņai bija algots darbs, bet vienmēr bija kādi papildu ienākumi, visbiežāk no pašas izaudzētā.

Var būt dažādi risinājumi — citam saimnieciskā darbība ir hobijs, citam — nepieciešamība pēc papildu ienākumiem. Cilvēki reģistrē saimniecisko darbību un sniedz vai nu pakalpojumu, piemēram, svinību fotografēšana, vai kaut ko audzē vai nodarbojas ar amatniecību.

Es pati arī — esmu profesore universitātē, man ir algots darbs. Paralēli man VID ir reģistrēta saimnieciskā darbība, vadu dažādus apmācību seminārus un kursus.

Lai attīstītu hobiju, ne vienmēr ir nepieciešams dibināt SIA. Pilnīgi pietiek, ka ir reģistrēta saimnieciskā darbība.

Gribētu uzslavēt dažas lietas. Pirmā — samazinātā patentmaksa. Savulaik jutos ārkārtīgi slikti un pat izjutu kaunu, kad pensijas vecuma cilvēkiem, kas nodarbojās ar amatniecību, bija jāmāca visas sarežģītās prasības, kādas ir pašnodarbinātajam. Šie cilvēki adīja zeķes, greba karotes utt., lai mazliet piepelnītos pie pensijas. Viņu ienākumi bija ļoti mazi, bet grāmatvedības un nodokļu prasības nesamērīgi sarežģītas.

Tagad pensijas vecumā ir ļoti vienkārši samaksāt samazināto patentmaksu, kas ir 17 eiro gadā vai 9 eiro pusgadā, un var pārdot savus izstrādājumus vai sniegt likumā noteiktos pakalpojumus, nesatraucoties par grāmatvedību un nodokļiem.

Otra lieta, kas man šķiet uzslavas vērta, ir mikrouzņēmumu nodoklis, jo tas ir ceļš uz vienkāršošanu. Kas nepatika? Sākumā šo normu pieņēma neapdomīgi, nodokļa likme bija par mazu (šo nodokli ieviesa finanšu krīzes laikā, sākotnēji mikrouzņēmuma īpašniekiem bija jāmaksā 9% nodoklis no apgrozījuma — red.). Turklāt šis jau tā mazais maksājums tika pārdalīts līdz pat piecu nodarbināto sociālajai apdrošināšanai, kas radīja risku ne tikai šo cilvēku sociālajam nodrošinājumam, bet ļoti būtiski izkropļoja konkurenci uzņēmējdarbībā. Par to man bija vairāki raksti žurnālā Bilance. Priecājos, ka pamazām normas ir sakārtotas.

Šāds risinājums ir optimāls, jo ļoti vienkāršo nodokļa piemērošanu. Turklāt, ja gūst papildu ienākumus un maksā mikrouzņēmumu nodokli, no šī gada vairs nav liegts pamatdarbā iesniegt nodokļu grāmatiņu un saņemt gan neapliekamo minimumu, gan atvieglojumus par apgādājamiem un invaliditāti.

Mikrouzņēmumu nodokļa režīms ir piemērots, ja tiek sniegti pakalpojumi, tas ir ērts visiem autoratlīdzību saņēmējiem — māksliniekiem, radošiem cilvēkiem. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka grāmatvedībai un nodokļiem šādos gadījumos jābūt pēc iespējas vienkāršākiem, lai samazinātu laiku, kas nepieciešams šo prasību izpildei, lai vairāk laika un enerģijas varētu veltīt savai profesionālajai darbībai un tās attīstīšanai.

Slikti ir tas, ka ne visiem mikrouzņēmumu nodokļa režīms ir piemērots. Tas ir piemērots tad, ja saimnieciskajai darbībai ir nelieli izdevumi, ja izdevumi nepārsniedz aptuveni 20–30% no ieņēmumiem. Ja izdevumi ir lielāki, piemēram, jāpērk dārgi materiāli vai jāveic lieli ieguldījumi, tas nav piemērots.

Vienmēr esmu iestājusies par to, ka nodokļiem ir jābūt pietiekami vienkāršiem un saprotamiem. Tas veicina nodokļu nomaksu. Jo sarežģītāki nodokļi, jo lielāka nevēlēšanās izprast un maksāt nodokļus.

Cik zinu, darba grupa nonāca līdz līdzīgiem secinājumiem, ka lauksaimniecībā nodokļu aplikšana ir jāmaina attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Taču pagaidām nedzirdu, ka runātu arī par uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) izmaiņām. Šajā jomā attiecībā uz lauksaimniekiem nav gluži taisnīga situācija.

Patlaban IIN un it sevišķi UIN sistēma veicina pieaugošu nevienlīdzību lauksaimnieku aplikšanā ar nodokļiem, jo atlaides ir sasaistītas ar atbalsta maksājumiem lauksaimniecībai un lauku attīstībai jeb subsīdijām. Bet tās var būt ļoti atšķirīgas summas — mazajam zemniekam 1000 eiro, bet lielajam — pusmiljons un vēl vairāk. Ja peļņu atbrīvo no nodokļa atbilstoši subsīdiju apjomam, tad labi saprotam, ka mazais zemnieks no šādas atlaides neiegūst gandrīz neko, bet lielajam ir liela peļņas masa, kuru vispār neapliek ar ienākuma nodokli. Vai tas ir taisnīgi no lauksaimniecības nozares viedokļa, un vai tas ir taisnīgi attiecībā pret citiem uzņēmējiem? Manuprāt, vajadzētu ievērot taisnīguma principu.

Tas, ka lauksaimniekiem ir jābūt atlaidēm, tam piekrītu, bet pašlaik zemniekiem atlaides ir ļoti daudz, gandrīz katrā nodoklī. Vai ir pareizi neaplikt ar nodokli peļņu subsīdiju apjomā? Manuprāt, tas nav pareizais risinājums. Kāpēc? Par subsīdiju naudu pērk tehniku, būvē saimniecības ēkas un šie izdevumi tiek atzīti, par tiem samazina ar nodokli apliekamo ienākumu, bet subsīdiju ieņēmumi netiek aplikti ar nodokli.

Ja atzīst izdevumus, arī ieņēmumi būtu jāatzīst, un jārēķina peļņa — visi ieņēmumi mīnus izdevumi. Ja peļņa nesanāk, tad arī nodokļi nav jāmaksā — kā jebkuram uzņēmējam. Bet, ja ieņēmumi mīnuss izdevumi iznāk peļņa, un to izmanto personīgām vajadzībām nevis saimnieciskajai darbībai, tad par šo summu būtu jāmaksā ienākuma nodoklis.

Noteikti atbalstu neapliekamo ienākumu no lauksaimniecības un lauku tūrisma saglabāšanu. Pašlaik iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem tie ir 3000 eiro gadā. Šī summa ir pārāk maza, nav mainīta jau ilgstoši.

Manuprāt, taisnīgāks risinājums būtu subsīdiju iekļaušana ar nodokli apliekamajā objektā, un būtiska neapliekamās summas palielināšana ienākumiem no lauksaimniecības un lauku tūrisma. Summa vismaz jādubulto, vai to varētu sasaistīt ar IIN neapliekamā minimuma summu gadā. Pirms pāris gadiem tā izdarīja igauņi. Tas būtu atbalsts cilvēkiem laukos, bet neveicinātu ienākumu nevienlīdzības palielināšanos, kas ir tik raksturīga Latvijai.

Savukārt UIN maksātāji jau patlaban nemaksā ienākuma nodokli par visu gūto peļņu, bet gan tikai par sadalīto peļņu. Lauksaimniekiem tas ir ļoti piemēroti, jo viss, kas ieguldīts attīstībā, ar nodokli netiek aplikts, piemēram, zemes gabalu iegādes izdevumi. Kā zināms, tiem nolietojumu nerēķina, tātad izmaksās neuzrāda, faktiski zemes gabalus pērk no uzkrātās peļņas, bet nodoklis par šo peļņu nav. Un atkal jāpiemin igauņi, mūsu UIN sistēmas ir līdzīgas, bet atšķirībā no mums Igaunijā zemniekiem nav īpašu UIN atlaižu.

Ja saka: subsīdijas tiks apliktas ar nodokli, tad cilvēki uzreiz to uztver sakāpināti. Ārprāts, daļa no subsīdijām būs jāmaksā nodokļos! Bet tā jau nav, subsīdijas nekad nav nodokļu objekts. Nodokļu objekts ir peļņa. Piemēram, saņem subsīdijas 40 000 eiro, lai nopirktu traktoru, kas maksā 100 000 eiro. Šos 100 000 eiro zemnieks liek izdevumos, aprēķinot nolietojumu, bet 40 000 eiro, ko saņēma subsīdijās, ar nodokli apliekamos ieņēmumos neliek. Iznāk: izdevumus palielina, bet ieņēmumus nerāda. Nav gluži taisnīgi. Turklāt tas atsaucas arī uz zemnieku sociālo apdrošināšanu, jo, aprēķinot pašnodarbinātā sociālās iemaksas, subsīdijas neieskaita ieņēmumos. Līdz ar to neveidojas peļņa jeb iemaksu objekts, nav veiktas iemaksas, un rezultātā ļoti daudziem lauksaimniekiem nepietiekams apdrošināšanas stāžs un niecīgas pensijas.

Esmu par to daudz runājusi ar mazajiem un vidējiem zemniekiem, kuri ne vienmēr izprot šo situāciju. Zemniekiem kopumā neiet viegli, jāiegulda liels darbs un enerģija, lai sasniegtu labus rezultātus. Turklāt nozare ir ļoti atkarīga no dabas untumiem, pagājušajā vasarā bija nopietni vētras un krusas pārbaudījumi. Manuprāt, zemniekam nav laika iedziļināties visās nodokļu niansēs, katrs vairāk domā par to, kā labāk tikt galā ar savu saimniecību.

Uzskatu, ka ir jāmāca ne tikai grāmatveži, bet arī plašāks sabiedrības loks — uzņēmēji, projektu vadītāji. Lai ietu biznesā, ir jāzina grāmatvedības pamati. Obligātas ir vismaz bilances zināšanas, jāsaprot, kā aprēķina peļņu, ka ir jārēķinās arī ar nodokļu izmaksām.

Pirmkārt, vadītājiem ir jābūt pamazināšanām grāmatvedībā, otrkārt ir jāstrādā roku rokā ar profesionālu grāmatvedi, kuram var uzticēties. Svarīga ir veiksmīga sadarbība ar grāmatvedi, nevis nolikt viņu fakta priekšā. Ja saimnieciskajā darbībā gaidāmas būtiskas izmaiņas, ieteiktu ar grāmatvedi apspriest nākotnes plānus, pakonsultēties, kā tas atspoguļosies uzņēmuma finansēs un nodokļos.

Grāmatvedis arvien mazāk saistās ar darbinieku, kurš tikai ievada datus, ir uzskaitvedis. Arvien vairāk grāmatvedim ir jāstrādā analītisks darbs, kā arī jābūt kā uzņēmuma vadības konsultantam.

Jaunā paaudze nāk ar daudz spēcīgākām un plašākām zināšanām digitalizācijas, dažādu programmu, mākslīgā intelekta izmantošanas jomā. To arī redzu nākotnē — grāmatvedim ir jābūt zināšanām jaunākajās tehnoloģijās. Arvien mazāk būs rutīnas darba.

Vēl kāds aspekts, par ko esmu daudz domājusi — grāmatvedis ir tas cilvēks, kas var ietekmēt nelegālo nodarbinātību, pelēko ekonomiku. Visbiežāk tā atsaucas tieši uz darbinieku sociālo apdrošināšanu — grāmatvedis to redz un saprot. Tomēr, no otras puses, — viens uzņēmums nevar būt pilnīgi godīgs, ja viņa konkurenti tādi nav. Tad nav iespējams pastāvēt, īpaši mazam uzņēmumam.

Pozitīvi vērtēju to, ka VID publisko uzņēmumu reitingu. Uzņēmumi centīsies pēc augstāka novērtējuma. Tad ir gan pozitīvāka VID attieksme, gan grāmatvedis labāk redz, kādā vērtējumā ir uzņēmums. Piemēram, mana meita, kas ir ārpakalpojuma grāmatvede, saka, ka par klientiem izvēlēsies tikai labākos. Protams, ka patīkamāk ir sadarboties ar to uzņēmumu, kuram ir augstāks reitings.

Kopumā reitingu publiskošana ir viens no stimuliem visiem kļūt godīgākiem un labākiem. Pamazām visi kopā ejam prom no ēnu ekonomikas.

To jau neviens vairs neatceras, bet tad, kad 90. gados sāku strādāt par grāmatvedi, veikalos neviens nedeva čekus. Bija ar roku rakstītas kvītis, lai būvniecības uzņēmumā, kurā tolaik strādāju, varētu norakstīt izdevumus par iegādātajiem materiāliem.

Esam ļoti strauji attīstījušies, un attīstība turpinās nepārtraukti. Ļoti lielas iespējas piedāvā mākslīgā intelekta izmantošana, tikai jābūt pietiekoši zinošiem, lai to mācētu korekti izmantot.

Ārpakalpojuma grāmatvedībā licencēšana bija nepieciešama. Tas cels profesijas prestižu. Bija periods, kad daudzi, zaudējot darbu, pēc īsiem kursiem ātri kļuva par grāmatvežiem. Ik pa laikam dzirdu, ka nozarē ārpakalpojumu sniedz arī ne pārāk profesionāli grāmatveži. Šī ir iespēja sakārtot profesiju, mazliet iespringt, lai izpildītu prasības. Turklāt pārejas periods bija pietiekami garš, lai sagatavotos licencēšanai. Vēl arī pozitīvi ir tas, ka pirmspensijas grāmatvežiem ir pārejas periodos — ja ir pieredze, var turpināt sniegt grāmatvedības pakalpojumu.

Pirms dažiem gadiem izskanēja no amatpersonām, valdības puses, ka grāmatveži būs pirmie, kas zaudēs darbu, jo viņus vairs nevajadzēs, viņu darbu padarīs mākslīgais intelekts. Manuprāt, tā nav taisnība. Uzņēmumiem vajadzēs profesionālu grāmatvedības pakalpojumu. Arvien biežāk grāmatvedis nestrādās pašā uzņēmumā, bet sniegs ārpakalpojumu, taču profesija kā tāda noteikti nepazudīs.

Vienmēr studentiem saku: jo būsiet profesionālāki, gatavi nepārtraukti mācīties un apgūt jaunās tehnoloģijas, jo būsiet pieprasītāki, nebūs jāsūdzas ne par darba, ne atalgojuma trūkumu. Ikvienam, kas izvēlas šo profesiju, ir jāsaprot, ka būs jāmācās visa mūža garumā, nevienā brīdī nevarēs apstāties.

Pieprasījums pēc grāmatvežiem ir ļoti liels, uzņēmumi nepārtraukti vaicā par iespējām nodarbināt praktikantus. Nespējam apmierināt pieprasījumu. Labs atspēriena punkts ir studentam vispirms pastrādāt ārpakalpojuma grāmatvedības firmā, bet pēc tam veidot pašam savu uzņēmumu.

Ja ir tikai teorētiskas studijas, jaunietis nav gatavs darba dzīvei. Noteikti ir nepieciešama arī prakse. Mūsu universitātē studentiem tās ir astoņas nedēļas, kas nav pietiekami. Parasti studentiem otrajā vai trešajā kursā iesaku paralēli studijām sākt nepilna laika darbu profesijā. Tad, strādājot un mācoties, studiju laikā var saprast, kas vēl ir jāapgūst, lai kļūtu par profesionālu grāmatvedi.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada maija (509.) numurā.

Jums arī varētu interesēt:

• GADA GRĀMATVEDE 2023: Būt atbildīgai un strādāt sabiedrības labā
• Sabiedrība no VID sagaida straujākas pārmaiņas
• • Žurnāla “Bilance” konferencē noskaidroti titula “Gada grāmatvedis 2023” un balvas “Par mūža ieguldījumu” laureāti