Satversmes tiesa 16. maijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-17-03 “Par Rīgas domes 2006. gada 7. februāra saistošo noteikumu Nr. 38 “Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” 459. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam”.

Lieta ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas (pieteikuma iesniedzēja) pieteikuma. Administratīvās rajona tiesā bija vērsusies azartspēļu organizētāja – sabiedrība ar ierobežotu atbildību “ALFOR”, pārsūdzot tam adresēto Rīgas domes lēmumu, ar kuru atcelta iepriekš izsniegtā atļauja atvērt spēļu zāli un organizēt azartspēles Rīgā, Brīvības ielā 48/50 – Rīgas vēsturiskā centra teritorijā. Lēmums citstarp pamatots ar apstrīdēto normu.

Pēc pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam, jo tā liedz azartspēļu organizētājiem veikt savu komercdarbību. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Rīgas dome nav pienācīgi izvērtējusi ierobežojuma nepieciešamību un tas nav samērīgs.

Pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesa saņēmusi Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas lēmumus par tiesvedības apturēšanu vēl 28 lietās par Rīgas domes lēmumiem atcelt komersantiem izsniegtās atļaujas spēļu zāļu atvēršanai Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijā.

Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros pašvaldībai ir noteikta rīcības brīvība teritorijas plānošanas jomā, tostarp tiesības paredzēt tās teritorijas plānojumā īpašuma tiesību aprobežojumus. Satversmes tiesa atzina: tā kā apstrīdētā norma attiecas uz Rīgas vēsturisko centru un ietverta Rīgas vēsturiskā centra plānojumā, šo normu vērtējot, jāņem vērā Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības tiesiskais regulējums.

Apstrīdētā norma nosaka ierobežojumus azartspēļu organizētājiem, tāpēc, izvērtējot šo normu, vērā ņemams arī azartspēļu organizēšanas tiesiskais regulējums.

Satversmes tiesa secināja, ka praksē pastāv divi veidi, kādos pašvaldība var savā teritorijā ierobežot azartspēļu organizēšanas vietu izplatību: pašvaldība var, pirmkārt, noteikt attiecīgus teritorijas izmantošanas aprobežojumus teritorijas plānojumā un, otrkārt, atbilstoši Azartspēļu un izložu likuma 42. panta trešajai vai sestajai daļai pieņemt individuālu lēmumu neizsniegt atļauju vai atcelt jau izsniegtu atļauju azartspēļu organizēšanas vietas atvēršanai.

Satversmes tiesa, interpretējot tiesisko regulējumu, secināja, ka azartspēļu organizēšanas ierobežojumu noteikšana pašvaldības teritorijas plānojumā un individuālu lēmumu pieņemšana attiecībā uz konkrētām azartspēļu organizēšanas vietām ir tādi risinājumi, kas viens otru nevis izslēdz, bet gan papildina. Abi šie tiesiskie risinājumi mūsdienu situācijā var darboties līdztekus un nodrošināt jēgpilnāko azartspēļu organizēšanas vietu izplatības kontroles sistēmu.

Vērtējot azartspēļu tiesisko regulējumu, ir jāņem vērā Rīgas vēsturiskā centra īpašais aizsardzības statuss un tam pakārtotais Rīgas vēsturiskā centra plānojums. Konkrētajā situācijā ar spēļu zāļu ierīkošanas ierobežojumu noteikšanu apstrīdētajā Rīgas vēsturiskā centra plānojuma normā un individuālu lēmumu pieņemšanu atbilstoši Azartspēļu un izložu likuma 42. panta sestajai daļai iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko, kā arī tiesību sistēmai atbilstošāko rezultātu.

Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Azartspēļu un izložu likumu.

Pilsētvidē, īpaši pilsētu vēsturiskajos centros ar teritorijas plānošanas palīdzību jānodrošina tas, ka tiek cienītas tajos atrodošās kultūrvēsturiskās vērtības un līdzsvarotas sabiedrības dažādās intereses un vajadzības, padarot šīs teritorijas pēc iespējas piemērotākas (draudzīgākas) sabiedrībai. Likumdevējs ir apzinājies, ka azartspēļu nozares piedāvātie pakalpojumi ietver paaugstinātu risku indivīdam un sabiedrībai kopumā, tāpēc normatīvajos aktos noteikti dažāda veida ierobežojumi, kā arī stingri tiek reglamentēta azartspēļu organizētāju un azartspēļu organizēšanas vietu licencēšanas kārtība.

Apstrīdētajā normā komersantiem noteiktais pamattiesību ierobežojums nav absolūts. Tie var turpināt nodarboties ar azartspēļu organizēšanu Rīgā ārpus vēsturiskā centra teritorijas un citur Latvijā. Apstrīdētajā normā paredzētais izņēmums, proti, tas, ka spēļu zāles ir atļauts ierīkot Rīgas vēsturiskā centra teritorijā četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, nenostāda šajās viesnīcās darbojošās spēļu zāles priviliģētā situācijā, bet norāda uz to, ka pašvaldība ir vērtējusi ierobežojumu un atzinusi, ka pieļaujams izņēmums no tā.

Izskatāmajā lietā salīdzināmas komersanta – azartspēļu organizatora – tiesības veikt komercdarbību un gūt no tās labumu, no vienas puses, un apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajos mērķos ietvertās tiesības un intereses, no otras puses. Ņemot vērā azartspēļu iespējamās nelabvēlīgās sekas, kas skar indivīdu un visu sabiedrību, valstij šīs nozares regulēšanā ir dota lielāka rīcības brīvība nekā citu nozaru regulēšanā.

Rīgas dome ir veikusi salīdzināmo interešu izvērtēšanu un līdzsvarošanu gan izstrādājot un apstiprinot Rīgas vēsturiskā centra plānojumu, gan arī iepriekš – izstrādājot saistošos noteikumus Nr. 97 “Par azartspēļu organizēšanas aizliegumu Rīgā”.

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktais personas pamattiesību ierobežojums ierīkot spēļu zāli Rīgas vēsturiskajā centrā ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs.

Satversmes tiesa nosprieda atzīt Rīgas domes 2006. gada 7. februāra saistošo noteikumu Nr. 38 “Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” 459. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.