Ceļu satiksmes likuma 14.¹ panta otrā daļa, ciktāl tā noteic, ka informācija par pārkāpumu ceļu satiksmē uzskaites punktiem ir vispārpieejama informācija, atzīta par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam un ir spēkā neesoša no spēkā stāšanās dienas, paredz Satversmes tiesa 2021. gada 13. novembra spriedums lietā Nr. 2018‑01‑01 “Par Ceļu satiksmes likuma 14.¹ panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”.

Spriedumā Satversmes tiesa norādījusi, ka Satversmes 96. pants aizsargā personas datus. Turklāt izskatāmajā lietā Satversmes tiesai, konkretizējot Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ir jānodrošina harmonija ar citstarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartas  8. pantā atspoguļotajām personas tiesībām uz savu datu aizsardzību kā Eiropas Savienības vispārēju tiesību principu. Šajā ziņā Satversmes tiesai jo īpaši jāņem vērā personas datu apstrādes principi, kuri ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 6. un 7. pantā un Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5. un 6. pantā un kuru ievērošana ietilpst Satversmes 96. pantā garantēto tiesību tvērumā.

Apstrīdētajā normā paredzētā informācijas par soda punktiem izpaušana ir daļa no soda punktu sistēmu veidojošo pasākumu kopuma, kas atvieglo sabiedrībai piekļuvi šai informācijai, tādējādi atsevišķos gadījumos preventīvi mazina personas, kas regulāri pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, iespējas piedalīties ceļu satiksmē. Tādā veidā tiek sekmēta ceļu satiksmes noteikumu ievērošana un ceļu satiksmes drošības uzlabošana. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzībai.

Tomēr Satversmes tiesa secināja, ka, apstrīdētajā normā paredzot informācijas par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušanu jebkuram šādas informācijas pieprasītājam, tiek pieļauts tas, ka šo informāciju saņem arī tādas personas, kurām tā nav nepieciešama saistībā ar ceļu satiksmes drošības nodrošināšanu un veicināšanu. Personas, kam informācija par konkrētai personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem patiešām ir vajadzīga, varētu šo informāciju iegūt arī tad, ja tai būtu ierobežotas pieejamības informācijas statuss, un tādējādi tiktu nodrošinātas atbilstošas garantijas datu subjekta tiesībām un brīvībām. Ievērojot minēto, Satversmes tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā pastāv tādi personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. Proti, apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilst samērīguma principam.

Arī ar Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑439/19 “Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité)” pēc būtības atzīts, ka apstrīdētā norma ir pretrunā Vispārīgajai datu aizsardzības regulai, jo informācijas par personas soda punktiem izpaušana neatbilst datu minimizēšanas principam un ir pārmērīga.