0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

ARHĪVSE-LIKUMIIzdevumu klasifikācija un to pamatojošie dokumenti

Izdevumu klasifikācija un to pamatojošie dokumenti

Diāna Kļuškina, sertificēta nodokļu konsultante ZAB BDO Zelmenis&Liberte vecākā nodokļu menedžere Strādājot nodokļu konsultāciju sfērā, kopš likums „Par uzņēmumu ienākuma nodokli”(UIN likums) pieņemts, visai bieži nākas saskarties ar jautājumiem, kuri saistīti ar salīdzinoši nelielu nodokļu risku, bet pastāvīgi rada raizes grāmatvežiem, vismaz tiem, kuri ir  iesācēji šajā jomā. Daži no tiem: 1. Kuros gadījumos izdevumus var uzskatīt par reklāmu, un kuros tie ir reprezentācija? 2. Kādi dokumenti jānoformē, lai izdevumus varētu uzskatīt par reprezentācijas izdevumiem? 3. Kā šie izdevumi ietekmē UIN? Liels preču iegādes darījums, atspoguļojot to grāmatvedībā, ja vien darījumā nav iesaistīts kāds „sliktais PVN nemaksātājs”, neradīs problēmas, kādas…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

12 € / mēnesī *

Pirmās 30 dienas tikai par 1€

ABONĒT

* Atjaunojas automātiski, vari pārtraukt jebkurā brīdī!

 Jau ir BilancePLZ abonements?
Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Diāna Kļuškina, sertificēta nodokļu konsultante ZAB BDO Zelmenis&Liberte vecākā nodokļu menedžere Strādājot nodokļu konsultāciju sfērā, kopš likums „Par uzņēmumu ienākuma nodokli”(UIN likums) pieņemts, visai bieži nākas saskarties ar jautājumiem, kuri saistīti ar salīdzinoši nelielu nodokļu risku, bet pastāvīgi rada raizes grāmatvežiem, vismaz tiem, kuri ir  iesācēji šajā jomā. Daži no tiem: 1. Kuros gadījumos izdevumus var uzskatīt par reklāmu, un kuros tie ir reprezentācija? 2. Kādi dokumenti jānoformē, lai izdevumus varētu uzskatīt par reprezentācijas izdevumiem? 3. Kā šie izdevumi ietekmē UIN? Liels preču iegādes darījums, atspoguļojot to grāmatvedībā, ja vien darījumā nav iesaistīts kāds „sliktais PVN nemaksātājs”, neradīs problēmas, kādas sagādā, piemēram, vadītāja biznesa pusdienu čeks. UIN likuma 6. panta pirmās daļas 5. punkts nosaka, ka apliekamais ienākums jāpalielina par 60 procentiem no reprezentācijas izdevumiem izmantotās summas. Atbilstoši UIN likumā definētajam reprezentācijas izdevumi ir uzņēmuma izdevumi tā prestiža veidošanai un uzturēšanai sabiedrībā pieņemto standartu līmenī. Pie tādiem pieskaitāmi izdevumi publisku konferenču, uzņemšanu un maltīšu rīkošanai, kā arī izdevumi nodokļa maksātāju reprezentējošu priekšmetu izgatavošanai. Attiecīgi iepriekš minētie biznesa pusdienu izdevumi būtu jākvalificē kā reprezentācijas izdevumi, un jāpalielina ar nodokli apliekamais ienākums par 60% no minētajiem izdevumiem. Šādā gadījumā nevajadzētu pastāvēt jautājumam par kāda labuma gūšanu un ar algas nodokli apliekamā ienākuma palielināšanu darbiniekam, kurš piedalījies biznesa pusdienās. Pēc ekonomiskās būtības reprezentācijas izdevumiem nevajadzētu nonākt arī ar saimniecisko darbību nesaistītu izdevumu kategorijā, it sevišķi, ka, šādā kategorijā nonākot, ar UIN apliekamā ienākuma korekcija ir jāveic, piemērojot koeficientu 1,5. Tomēr tikai ar kvalifikāciju atbilstoši ekonomiskajai būtībai vien nepietiek, svarīga ir dokumentācija. Nodokļu normatīvajos aktos nav noteikta speciāla kārtība, kādā dokumentāri noformējami reprezentācijas izdevumi, lai nošķirtu šos izdevumus no reklāmas izdevumiem, kā arī no izdevumiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību. Ieteicams komercsabiedrībā noteikt kārtību (grāmatvedības procedūru), ar kuru noteikt, kā noformēt iekšējos dokumentus un kontrolēt grāmatvedības uzskaites kārtošanu un organizēšanu, ņemot vērā nodokļu likumdošanu un citus normatīvos aktus. Attiecīgi kā iekšējie dokumenti var kalpot izdevumu klasifikācijas un uzskaites politikas, reklāmas akciju nolikumi, apraksti un rīkojumi, kas saistīti ar šīm akcijām, apstiprināti budžeti, akti u.tml. Dokumentārajam pamatojumam jābūt pietiekamam, lai nodokļu audita gadījumā būtu iespējams pamatot, ka konkrētie izdevumi pieder pie reklāmas, reprezentācijas vai kādiem citiem izdevumiem. Tomēr pats galvenais ir izdevumus pamatojošais attaisnojuma dokuments, jo ar UIN apliekamais ienākums ir saskaņā ar Gada pārskatu likuma 11. un 12. pantu (vai attiecīgi citu likumu) sastādītā maksātāja gada pārskata peļņas vai zaudējumu aprēķinā uzrādītais peļņas vai zaudējumu apjoms pirms uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas, kas ir attiecīgi koriģēts atbilstoši UIN likuma prasībām. Savukārt likuma “Par grāmatvedību” 7. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka grāmatvedības reģistros izdara ierakstus, kas pamatoti ar attaisnojuma dokumentu. Attaisnojuma dokuments ir dokuments, kurš apliecina uzņēmuma saimnieciskā darījuma esamību un kurā ietverti vismaz šādi dokumenta rekvizīti un informācija par saimniecisko darījumu: – dokumenta autora nosaukums (firma); ja dokumenta autors ir fiziskā persona – vārds un uzvārds; – dokumenta autora reģistrācijas numurs (ja dokumenta autors saskaņā ar likumu jāreģistrē); ja dokumenta autors ir fiziskā persona – personas kods (ja personai tāds piešķirts); – ārējam attaisnojuma dokumentam – arī juridiskā adrese (ja dokumenta autors saskaņā ar likumu jāreģistrē) vai adrese (ja dokumenta autors saskaņā ar likumu nav jāreģistrē); ja dokumenta autors ir fiziskā persona – arī personas norādītā adrese vai, ja tāda nav norādīta, deklarētās dzīvesvietas adrese; – dokumenta veida nosaukums; – dokumenta datums; – dokumenta reģistrācijas numurs; – paraksts (izņemot šā likuma 7.1pantā minētos gadījumus); – atsevišķiem attaisnojuma dokumentu veidiem – arī citi tiesību aktos noteiktie obligātie dokumenta rekvizīti; – saimnieciskā darījuma dalībnieki, norādot katra saimnieciskā darījuma dalībnieka nosaukumu (firmu), reģistrācijas numuru (ja saimnieciskā darījuma dalībnieks saskaņā ar likumu jāreģistrē), juridisko adresi (ja saimnieciskā darījuma dalībnieks saskaņā ar likumu jāreģistrē) vai adresi (ja saimnieciskā darījuma dalībnieks saskaņā ar likumu nav jāreģistrē); ja saimnieciskā darījuma dalībnieks ir fiziskā persona – norādot vārdu un uzvārdu, personas kodu (ja personai tāds piešķirts), personas norādīto adresi vai, ja tāda nav norādīta, deklarētās dzīvesvietas adresi; – saimnieciskā darījuma apraksts, pamatojums un mērītāji (daudzumi, summas); tiesību aktos noteiktajos gadījumos – arī cita informācija par saimniecisko darījumu. Tātad ierakstus grāmatvedības reģistros drīkst izdarīt tikai ar tādu grāmatvedības attaisnojuma dokumentu, kas atbilst likuma “Par grāmatvedību” prasībām. Ja piemērā minētajā biznesa pusdienu čekā trūkst kāda no iepriekš minētajiem rekvizītiem, piemēram, informācijas par pakalpojuma saņēmēju, tad šis kases čeks nav izmantojams ierakstu veikšanai grāmatvedības reģistros. Rezultātā uzņēmumu ienākuma nodokļa vajadzībām šādi izdevumi vispār netiek ņemti vērā. Vēl jo vairāk, kā rāda prakse, neskatoties pat uz to, ka saskaņā ar likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 8. panta astoto daļu čeku var uzskatīt par nodokļa rēķinu, ja tajā nav ietverta likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 8. panta sestās daļas 2. punktā minētā informācija (preču vai pakalpojumu saņēmēja nosaukums (fiziskajai personai – vārds, uzvārds), juridiskā adrese (fiziskajai personai – deklarētā dzīvesvieta), kā arī Valsts ieņēmumu dienesta piešķirtais ar pievienotās vērtības nodokli apliekamās personas reģistrācijas numurs), bet darījumu vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa ir mazāka par 20 latiem, šādā kases čekā norādīto pievienotās vērtības nodokļa summu kā priekšnodokli atskaitīt tiek liegts, jo kases čeks nav izmantojams ierakstu veikšanai grāmatvedības reģistros. Šādai problēmai risinājums rasts veicot grozījumus Ministru kabineta noteikumos  Nr.585 Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju. Ar šā gada 5.aprīli spēkā stājas grozījumi  (noteikumu 8.2 punkts) kas nosaka, ka par naudas izdevumus apliecinošu dokumentu, citu starpā var izmantot arī: tādu kases čeku, kas izsniegts (saņemts) no kases sistēmas, specializētas ierīces vai iekārtas bez kasiera operatora līdzdalības un kurā nav ietverts preču vai pakalpojumu saņēmēja nosaukums (fiziskajai personai – vārds, uzvārds), juridiskā adrese (fiziskajai personai – deklarētās dzīvesvietas adrese) un reģistrācijas numurs, ja kases čeks izsniegts par darījumu, kura vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa ir mazāka par 20 latiem. Ja ar attaisnojuma dokumentu viss ir kārtībā, tad, vērtējot, kuros gadījumos izdevumus var uzskatīt par reklāmas izdevumiem un kuros tie ir reprezentācijas izdevumi, jāvadās pēc UIN likuma normām un to piemērošanas noteikumiem. Par reprezentācijas izdevumiem uzskatāmi:
  •  izdevumi par reprezentācijas priekšmetiem, kuri satur attiecīgu preču zīmi un tiek izplatīti tieši nesaistīti ar preču vai pakalpojumu ietvaros veiktajām reklāmas kampaņām un reklamējamo preci, lai popularizētu konkrēto komercsabiedrību, piemēram, izdevumu summas dažādu priekšmetu, kas satur uzņēmuma preču zīmi, logo vai citu raksturīgu informāciju (pildspalvas, kalendāri un dažādas oriģinālas mantas);
  • izdevumu summas (izmaksas telpu īrei, dalībnieku uzņemšanai, ēdināšanai u.c.), kuras radušās, rīkojot komercsabiedrības reprezentējoša rakstura konferences un klientu, sadarbības partneru pieņemšanas, kā arī kopējas maltītes ar tiem.
Tomēr arī no iepriekš minētajiem izdevumu veidiem iespējams nošķirt gadījumus, kad tāda paša veida maksājumi ir saistīti ar saimniecisko darbību, piemēram, ja konferences rīkošana ir tieši saistīta ar saimniecisko darbību vai priekšmeti ar logo tiek izmantoti uzņēmumā kā kancelejas preces. Jau 2006. gada 4. jūlijā pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos Nr. 556 „Likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” normu piemērošanas noteikumi” (UIN likuma normu piemērošanas noteikumi) nepārprotami norādīts, ka ne visi izdevumi par priekšmetiem, kas satur komersanta preču zīmi, ir attiecināmi uz reprezentācijas izdevumiem, kas nodokļu vajadzībām tiek atzīti tikai par 40%. Nodokļu maksātāja izdevumus par priekšmetiem, kuri satur komersanta preču zīmi, attiecina uz reklāmas izdevumiem, ja nodokļu maksātājs, reklamējot kādu konkrētu preci, reklāmas kampaņas ietvaros reklamējamai precei pievieno kādu piemērotu priekšmetu ar attiecīgo preču zīmi, lai veicinātu tās pieprasījumu. Ja reklamējamās preces vērtība ir līdz 50 latiem, tad reklāmas priekšmeta (ar attiecīgo preču zīmi) vērtība nedrīkst pārsniegt reklamē­jamās preces vērtību. Ja reklamējamās preces vērtība pārsniedz 50 latu, tad, lai uzskatītu pievienoto priekšmetu (ar attiecīgo preču zīmi) par reklāmas priekšmetu, izvērtē tā vērtības samērīgumu pret reklamējamo preci un ekonomisko labumu no priekšmeta (ar attiecīgo preču zīmi) pievienošanas precei reklāmas kampaņas ietvaros. Par nodokļu maksātāja reprezentācijas izdevumiem uzskata nodokļu maksātāja izdevumus par mazvērtīgiem reprezentācijas priekšmetiem, kuri satur komersanta preču zīmi un tiek izplatīti tieši nesaistīti ar konkrētas preces reklā­mas kampaņu un reklamējamo preci, lai popularizētu komersantu un tā preču zīmi.