Gandrīz ikvienā sarunā par to, kā Latvijai kļūt bagātai un labklājīgai valstij, neizbēgami tiek piesaukts eksports. Eksports, inovācijas, augstas pievienotās vērtības ražošana, pozitīva ārējās tirdzniecības bilance – tie visi ir svarīgi faktori, kas liecina, uz cik stipriem pamatiem būvēta valsts ekonomika. Kā Latvijai veicies attīstīt šīs jomas un kādu ietekmi uz tām atstājušas pēdējo gadu krīzes? Par to žurnāla BILANCE decembra numurā saruna ar Latvijas Eksportētāju asociācijas The Red Jackets valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Tiknusu.
Pirmajā, paviršajā acu uzmetienā varētu šķist, ka Latvijas eksportējošajiem uzņēmējiem veicas itin labi. Eksporta kopapjoms jau vairākus gadus ir audzis. Tomēr, ieskatoties dziļāk, optimisms diemžēl noplok, jo ātri atklājas, ka eksporta nozarē gandrīz visās svarīgākajās frontēs mēs atkal atpaliekam no saviem vistiešākajiem konkurentiem – igauņiem un lietuviešiem.
Covid-19 laiks Latvijas, tāpat kā arī Baltijas un Austrumeiropas eksportētājiem gan bija labvēlīgs – pandēmijas dēļ bruka globālās piegādes ķēdes un līdz ar to pasūtītāji tepat Rietumeiropā pārorientējās uz tuvākiem piegādātājiem. Arī pret Krieviju un Baltkrieviju vērstās sankcijas pēc Ukrainas kara sākuma pašas par sevi Latvijas eksportu daudz neskāra, jo sankcionēto preču grupās, kas pārsvarā saistītas ar militāro industriju, Latvija nav bijis liels piegādātājs. Cita lieta, ka daļa uzņēmēju, izvērtējot gan reputācijas, gan finanšu pārskaitījumu un citus riskus, paši šogad atteikušies no preču eksporta uz Krieviju, skaidro Mārtiņš Tiknuss.
Taču īstais trieciens Latvijas eksportspējai izrādījies šāgada mežonīgais cenu kāpums. Tas atsedzis un uzrādījis vairākus mūsu ekonomikas vājos punktus. Viens no tiem – vēsturiskā atkarība no Krievijas energoresursiem, kas Baltijas valstīs inflāciju ietekmē vairāk nekā citviet Eiropā. Savukārt pasaulē ir valstis, kuru enerģētikā gāze vispār netiek izmantota un kur energoresursu sadārdzinājuma nav vispār. Lieki teikt, ka tas Latvijas un Baltijas eksportētāju konkurētspēju šobrīd strauji pavājina. Reālais efektīvais valūtas kurss jau 2020. gadā bija nokritis līdz 2009. gada līmenim, bet šodien tas noteikti ir vēl sliktāks, prognozē Mārtiņš Tiknuss.
Arī augstas pievienotās vērtības ražošanas kontekstā Latvija nav pirmrindniekos. Iemesls ir pārāk zemais valsts finansējums zinātnei, inovācijām, jaunu produktu radīšanai, kur atpaliekam no Baltijas kaimiņiem. “Salīdzinoši ar konkurentiem šajās jomās ieguldām vismazāk, taču tieši šeit būtu jāiegulda visvairāk”, secina Mārtiņš Tiknuss. Arī no bankām uzņēmējiem finansējumu iegūt ir grūti – biznesa kreditēšanas politika Latvijā esot ļoti konservatīva un risku nemīloša. Visbeidzot, vēl viena joma, kur konkurencē Latvija zaudējot arī saviem tuvākajiem kaimiņiem, esot augsti kvalificēta darbaspēka piesaiste – birokrātijas process ārvalstnieka darba vīzas nokārtošanai Latvijā ir pārāk lēns.
Lai to labotu, valstij būtu jāievieš īpašs zaļais koridors eksportējošajiem uzņēmumiem, kuri atbilst noteiktiem kritērijiem. Tas attiektos ne tikai uz darbaspēka piesaisti, bet arī citiem svarīgākajiem birokrātiskajiem procesiem – piemēram, būvatļaujas saņemšanai, dažāda veida sertifikācijai, un tamlīdzīgi. Tāpat efektīvāk jāizmanto arī iekšējie darbaspēka resursi, un valstij būtu jābūt savai cilvēkresursu attīstības politikai, kādas Latvijai aizvien nav, norāda Mārtiņš Tiknuss.
Savukārt pašiem eksportētājiem šobrīd būtu svarīgi rūpīgi izvērtēt savu klientu portfeli, lai saprastu, cik reāla ir iespēja, ka pasūtījumi no viena vai otra klienta varētu strauji samazināties. Lai šo potenciālo zudumu kompensētu, jau laikus nepieciešams aktīvi strādāt pie iekļūšanas citu valstu noieta tirgos. “Jo mūsu eksports būs diversificētāks, jo labāk. Jo vairāk jaunus klientus šobrīd piesaistīsim, jo labāk”- tā Mārtiņš Tiknuss.
Projektu «Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Kā attīstās Latvijas eksports?” saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2022
