Pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanas shēmas joprojām ir Latvijas ēnu ekonomikas lielākā sāpe. Negodīgo blēžu dēļ nākas ciest arī labticīgiem uzņēmējiem - ja tie nav spējuši noteikt, ka darījuma partneris ir krāpnieks, var arī nesaņemt PVN atmaksu no valsts budžeta. Ko darīt, lai maksimāli nodrošinātos pret šādu scenāriju - kā pārbaudīt darījuma partneri tā, lai būtu iespējams Valsts ieņēmumu dienestam pierādīt, ka esam darījuši visu iespējamo? Šis ir viens no tematiem, par ko žurnāla "Bilances Juridiskie padomi" jūnija numurā runā zvērinātu advokātu biroja "Sorainen" nodokļu advokāts Jānis Taukačs. Interviju pilnā apmērā iespējams lasīt žurnālā.

Latvijā, lai pēcāk būtu iespējams saņemt PVN atmaksu, no uzņēmuma reizēm tiek prasīts veikt skrupulozas darījuma partnera pārbaudes.. Kā to praktiski paveikt, kādi instrumenti ir uzņēmuma rīcībā?

Nesen salīdzinājām britu kolēģu pieredzi ar savējo - arī viņiem ir nodokļu administrācijas izdoti metodiskie skaidrojumi par to, kā jāpārbauda darījumu partneris. Protams, šīs prasības atšķiras, diemžēl, kaut arī PVN sistēmai jābūt vienotai visā ES telpā. Britu administrācijas ieteikumi ir saprātīgāki, bet mūsu VID, lai vieglāk varētu uzrēķināt, metodikā prasa, lai pircēji veic pārdevēju t.s. due diligence, jeb padziļinātu pārbaudi. No otras puses, Latvijā uzņēmējiem ir jāsaprot, ka tie laiki, kad varēja pārbaudīt tikai to, vai darījumu partnera PVN numurs ir derīgs, ir beigušies, tāpat kā lidostā prasības mainās atkarībā no drošības apdraudējumiem pasaulē. Rūpīgam komersantam būtu nepieciešams vismaz aiziet uz VID mājaslapu, apskatīties, vai uzņēmumam nav nodokļu parādu, nomaksāto nodokļu apjomu, tāpat slēdzot līgumus ar lielākiem piegādātājiem noteikti jāapmeklē Lursoft mājaslapu, kur var aplūkot uzņēmuma gada pārskatu, valdes locekļus, darbinieku skaitu, darbības jomu. Ja ir nesakritības starp viņu mājaslapā un Lursoft atrodamo informāciju, ir pamats aizdomām. Visu šo informāciju jākrāj atsevišķā failiņā. Jāievieš nodokļu risku vadības process un dokumentācija – kurš par ko atbild, kas kuram ko ziņo un kontrolē, utt. Redzēti gadījumi, ka vadība nezināja, ka piegādātājs krāpsies ar PVN, bet kriminālprocesā noskaidrojas, ka iepirkumu menedžeris ir vienojies ar piegādātāju par kreisu darījumu – arī šādā gadījumā tiesu prakse pieļauj, ka atbildēs uzņēmums. No Eiropas Savienības tiesas prakses izriet gan tik viena izteikta pazīme, kad ir jāveic padziļināta darījumu partnera pārbaude - ja tā piedāvātā cena ir būtiski zemāka par tirgus cenu. Tad ir jāsaprot, vai ir pietiekami saprātīgs iemesls, kādēļ šī cena ir tik zema. Ja ir saprātīgs skaidrojums, tad to jādokumentē, jāsaglabā un uz priekšu. 

Darījuma partneris atbildēs: "Mēs efektīvi strādājam, esam optimizējuši izmaksas!" Kā gan pasūtītājam iespējams to pārbaudīt?

Ir dažādas starptautiskas datu bāzes, interneta portāli – jātaisa izdrukas. Šai ziņā ir ārkārtīgi grūti noteikt veselā saprāta robežas – cik daudz es pats pārbaudītu, ja būtu pircēja vietā. Te ir runa par būtiskām novirzēm no tirgus cenas. Es baidītos pirkt no internetveikala lielos apjomos, ja viņi tirgo preces zem pašizmaksas vai pārdod lētāk, kā nopērk. Tā ir daudzu mūsdienu internetveikalu realitāte. Ja neko citu nav iespējams pārbaudīt, tad vismaz šo atbildi nepieciešams saglabāt arhīvā, lai gadījumā, ja kāds prasīs, to varētu parādīt. Protams, ne vienmēr ir iespējams uzzināt visas nianses. Ir gadījumi, kad vispār nav iespējams atšķirt normālu piegādātāju no krāpnieka. Šajā jautājumā tomēr prasās daudz lielāks skaidrošanas darbs no VID puses, ja viņi tiešām vēlas laboties un vairāk strādāt ar prevenciju, nevis uzrēķiniem. Diemžēl ieņēmumu dienests savus uzrēķinus pamato ar ļoti sīkām nesakritībām, nelīdz pat tas, ka uzņēmumi ir uzaicinājuši darījuma partnerus uz tikšanos un to nofilmējuši... Ir pat zināms tāds piemērs, kad par pamatojumu (ne vienīgo, protams) VID izmanto faktu, ka dokumentos sajaukts Brīvības ielas un Brīvības gatves nosaukums.

Vai joprojām likums liedz Valsts ieņēmumu dienestam nākt palīgā godprātīgam pasūtītājam, sniedzot tā rīcībā esošo informāciju darījuma partnera pārbaudes procesā?

Jā, tam nepieciešami likuma grozījumi, taču tos joprojām neviens nevirza.

No VID puses izskanējusi ideja par "luksoforu", kas nesniegtu konkrētu informāciju, bet brīdinātu par konkrētā uzņēmuma uzticamību, ilustrējot to ar zaļo, dzelteno vai sarkano gaismu. Vai tas varētu būt rīks, kas palīdzētu uzņēmējiem darījuma partneru pārbaudē?

Tas būtu vismaz kaut kas. Protams, jāvērtē, cik juridiski korekta būs šāda informācija, jo ir salīdzinoši viegli salikt visiem sarkanās gaismas un tādā veidā panākt, ka kādā nozarē bizness ir būtiski samazinājies. Kā sākotnējā iniciatīva tā būtu atbalstāma, jo uzņēmējiem ļoti vajag vismaz kaut kādu drošību, lai saprastu, ar ko var strādāt, ar ko nevar. Kopumā gan es neredzu, kāpēc būtu jāākstās ar šādām gaismiņām, normāla kārtība būtu sekojoša - ja man ir šaubas par darījuma partneri, es pajautāju Valsts ieņēmumu dienestam, vai viņiem ir kāda informācija par šo uzņēmumu, kas liecina, ka ar to labāk nesadarboties. Citās valstīs tas šādā veidā jau strādā, kāpēc pie mums tā nevarētu būt?