Tas nozīmē, ka darba devējs nedrīkst vienoties ar darbinieku par ikgadējā atvaļinājuma atlīdzināšanu citā veidā, izņemot atpūtu. Kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu izmaksā tikai tādā gadījumā, ja likumā noteiktajā kārtībā tiek pārtrauktas darba tiesiskās attiecības. Otrkārt, ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir viens no Darba likumā noteiktajiem atpūtas veidiem, kā arī viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai nodrošinātu darbinieka tiesības uz taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem. Ikgadējā atvaļinājuma būtība ir dot iespēju darbiniekam atpūsties, neveicot darba līgumā paredzēto darbu, tādējādi ar atpūtu atjaunojot darbspējas darba veikšanai turpmākajam darba periodam.

VDI vērš uzmanību, ka darba devējam ir pienākums nodrošināt darbiniekam iespēju izmantot paredzētās tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, tam piešķirot Darba likumā noteiktās ne mazāk kā 4 kalendārās nedēļas.

Tikai atsevišķos gadījumos darba devējam ir tiesības ar darbinieka rakstveida piekrišanu pārcelt daļu atvaļinājuma uz nākamo gadu (tikai uz vienu gadu), saglabājot darbiniekam tiesības uz divu nepārtrauktu nedēļu garu atvaļinājumu kārtējā gadā.

Gadījumā, ja kādu iemeslu dēļ darbinieks atsakās doties pelnītajā atvaļinājumā, tas neatceļ darba devēja atbildību rūpēties, lai atvaļinājums tiktu piešķirts likumā noteiktajā kārtībā. Tādējādi, lai arī ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma izmantošana ir darbinieka tiesības, tās nevar nodrošināt citādi, kā tikai ar darba devēja līdzdalību.