Vispārēji saskaņā ar Civillikuma 1652. pantu nokavējums ar visām tā sekām iestājas, cita starpā, gadījumā, kad parādnieks palaidis garām termiņu, kas noteikts līgumā vai likumā. Nodaļa par nokavējumu komercdarījumos pēc būtības negroza šo pamatnostādni, tā vienkārši noteic konkrētu maksājuma termiņu gadījumos, kad līdzēji nav vienojušies līgumā par maksājuma termiņu.
Tāpēc saskaņā ar Civillikuma 1668.2 pantu, ja puses nav vienojušās līgumā par konkrētu maksājuma termiņu, tad parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis (pēc noklusējuma) gadījumos, kad parādnieks nav veicis samaksu 30 dienu laikā pēc:
- rēķina vai cita līdzvērtīga maksājuma pieprasījuma saņemšanas dienas;
- preces vai pakalpojuma saņemšanas dienas, ja rēķina vai cita līdzvērtīga maksājuma pieprasījuma saņemšanas laiks nav skaidri noteikts vai ja parādnieks ir saņēmis rēķinu vai citu līdzvērtīgu maksājuma pieprasījumu agrāk nekā preci vai pakalpojumu;
- dienas, kurā veikta ar likumu vai lūgumu paredzēta pieņemšana vai pārbaude (apskate), lai noteiktu preces vai pakalpojuma atbilstību līguma noteikumiem, un parādnieks ir saņēmis rēķinu vai citu līdzvērtīgu maksājuma pieprasījumu.
Līdz ar to pēc Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu Nr. 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos ieviešanas visiem komersantiem ir noteikti vienādi samaksas termiņi gadījumos, kad līdzēji nav vienojušies par samaksas termiņu līgumā. Ja parādnieks neveic rēķina apmaksu 30 dienu laikā, tad iestājas nokavējums ar visām no tā izrietošajām sekām, izņemot gadījumā, ja parādnieks nav atbildīgs par nokavējumu.
Šeit publicēts raksta fragments no žurnālā BILANCES JURIDISKIE PADOMI augusta numurā Kristera Toma Losāna, ZAB Ellex Kļaviņš jaunākā jurista, sagatavotā raksta “Kavēto maksājumu direktīvas ietekme uz komercdarījumiem”.
Abonenti žurnāla rakstus var lasīt elektroniski portālā šeit.
Žurnālu var abonēt šeit.
