Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmumā lietā Nr. SKA-631/2019 secinātais: lai atzītu uzņēmuma pārejas faktu un secinātu, ka ir notikusi uzņēmuma vai uzņēmuma patstāvīgas daļas nodošana, ir būtiski konstatēt, ka ieguvējam ir pārgājis tāds uzņēmuma elementu kopums, kas ir pietiekams patstāvīgas, neatkarīgas saimnieciskās darbības veikšanai. Līdz ar to faktisko apstākļu izvērtējums šajā kontekstā veicams, apsverot, vai ieguvējam ir nodots viss, kas ir nepieciešams pastāvīgai saimnieciskās darbības turpināšanai. Savukārt tas, kāds elementu kopums ir pietiekams, ir atkarīgs no konkrētā saimnieciskās darbības veida.

Lietas apstākļi bija šādi - Valsts ieņēmumu dienests (VID) veica pieteicējas SIA „Investko” pievienotās vērtības nodokļa auditu par 2014.gada maiju un jūniju. Audita rezultātā pieteicējai samazināts no budžeta atmaksājamais pievienotās vērtības nodoklis un aprēķināta soda nauda. Dienests secināja, ka pieteicēja nepamatoti atskaitīja priekšnodokli saskaņā ar SIA ,,Kantoris LV” noformētajiem faktūrrēķiniem par kustamas mantas iegādi, jo darījumi pēc to ekonomiskās un juridiskās būtības ir vērtējami kā uzņēmuma pāreja, kas nav apliekama ar pievienotās vērtības nodokli (PVN).

Nepiekrītot minētajam lēmumam, pieteicēja vērsās tiesā. Ar Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 15.marta spriedumu pieteikums tika noraidīts. Apgabaltiesa savā spriedumā pievienojoties Administratīvās rajona tiesas sprieduma motivācijai, norādot, ka pārjaunojuma līguma noslēgšana liecina par to, ka pieteicēja apzināti vēlas slēpt uzņēmuma pārejas faktu. Tā kā pārjaunojuma līgums iesniegts tikai lietas izskatīšanas laikā un, ņemot vērā tā pretrunīgo dabu, kā pierādījumam tam nav piešķirama ticamība.

Tiesa arī norādīja, ka strīdus darījumi nav noformēti kā uzņēmuma vai tā patstāvīgo daļu pāreja. Tomēr, izvērtējot darījumus pēc to ekonomiskās un juridiskās būtības, tie ir vērtējami kā uzņēmuma pāreja. No lietas apstākļiem izriet, ka konkrētajā gadījumā 2014.gada aprīlī – jūnijā notika uzņēmuma pāreja Komerclikuma 20.panta izpratnē, kā rezultātā ievērojami samazinājās SIA  „Kantoris LV” manta, faktiski tika izbeigta tās saimnieciskā darbība un pasludināts maksātnespējas process, bet pieteicēja pārņemto uzņēmumu varēja izmantot saimnieciskajā darbībā (preču mazumtirdzniecībai nespecializētos veikalos) bez būtiskām izmaiņām.

Kasācijas instance Senāts centās noskaidrot Pievienotās vērtības nodokļa likuma 7.panta otrajā daļā ietvertā regulējuma par uzņēmuma pāreju būtību.

Atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 7.panta otrajai daļai par preču piegādi par atlīdzību neuzskata uzņēmuma pāreju (mantas kopības vai tās daļas pāreju, kas izpaužas kā aktīvu un saistību nodošana) cita saimnieciskās darbības veicēja īpašumā vai lietošanā, ja, nododot aktīvus un saistības par atlīdzību vai bez tās vai ieguldot kapitālsabiedrības pamatkapitālā vai personālsabiedrības ieguldījumā (kapitālā), uzņēmuma ieguvējs kļūst par atdevēja tiesību un saistību pārņēmēju Komerclikuma izpratnē un tiek turpināta saimnieciskā darbība, kas nav saistīta ar uzņēmuma izpārdošanu vai komercsabiedrības likvidēšanu. Atbilstoši minētā panta trešajai daļai, ja šā panta otrajā daļā minētās uzņēmuma pārejas rezultātā uzņēmuma ieguvējs nekļūst par atdevēja tiesību un saistību pārņēmēju Komerclikuma izpratnē un saimnieciskā darbība netiek turpināta, aktīvu un saistību nodošana uzskatāma par atsevišķu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu (iegūtās tiesības un citi nemateriālie aktīvi), kas apliekami ar nodokli šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Analizējot Pievienotās vērtības nodokļa likuma 7.panta otrajā daļā ietverto jēdzienu „uzņēmuma pāreja”, konstatējams, ka normā ir sniegts tā skaidrojums, proti, uzņēmuma pāreja kā mantas kopības vai tās daļas pāreja, kas izpaužas kā aktīvu un saistību nodošana.

Vienlaikus šā jēdziena satura noskaidrošanai ir būtiski ņemt vērā arī Eiropas Savienības tiesību normas, kas ieviestas ar Pievienotās vērtības nodokļa likumu, kā arī Eiropas Savienības Tiesas sniegto normu interpretāciju.

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka jēdzienā „visu aktīvu vai to daļas nodošana” ietilpst komercdarbības nodošana vai autonomas uzņēmuma daļas nodošana, kas ietver materiālas un attiecīgā gadījumā nemateriālas vērtības, kuras kopā veido uzņēmumu vai uzņēmuma daļu, kas var veikt neatkarīgu saimniecisko darbību, bet tajā neietilpst tāda lietu vienkārša nodošana kā preču krājumu pārdošana.

Tāpat, lai atzītu uzņēmuma pārejas faktu un secinātu, ka ir notikusi uzņēmuma vai uzņēmuma patstāvīgas daļas nodošana, ir būtiski konstatēt, ka ieguvējam ir pārgājis tāds uzņēmuma elementu kopums, kas ir pietiekams patstāvīgas, neatkarīgas saimnieciskās darbības veikšanai. Līdz ar to faktisko apstākļu izvērtējums šajā kontekstā veicams, apsverot, vai ieguvējam ir nodots viss, kas ir nepieciešams pastāvīgai saimnieciskās darbības turpināšanai. Savukārt tas, kāds elementu kopums ir pietiekams, ir atkarīgs no konkrētā saimnieciskās darbības veida.

Gadījumā, kad pāriet tikai daļa uzņēmuma, bet ne viss uzņēmums, jāskatās, vai ir pārgājuši būtiskie uzņēmuma elementi, respektīvi, vai ieguvējs var izmantot šo uzņēmumu tā līdzšinējā veidā un profilā bez būtiskām izmaiņām. Ja ieguvējs var pēc būtības turpināt attiecīgo darbību ar uzņēmumu, tad uzskatāms, ka uzņēmums pārgājis, pat ja tā nenozīmīgas daļas palikušas atsavinātājam.

Par uzņēmuma pāreju var liecināt ļoti dažādi apstākļi un, balstoties uz to kopumu, ir nepieciešams izvērtēt veiktos darījumus un to norises apstākļus pēc to būtības, nevis formas. Tā kā Komerclikums nepieļauj situāciju, kad, sadalot uzņēmuma mantu, visi aktīvi tiek nodoti vienam subjektam, bet pasīvi – otram, nav piešķirama izšķiroša nozīme tam, vai starp pusēm pastāv formāla vienošanās par saistību pāreju.

Šajā lietā Senāts nosprieda atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 15.marta spriedumu un kasācijas sūdzības noraidīt.