Turpinām informēt, ka šī gada 1. augustā stājās spēkā 2021. gada 27. maijā pieņemtie grozījumi Darba likumā, kas paredz vairākas izmaiņas darba tiesisko attiecību regulējumā.
Grozījumi Darba likuma 76. pantā noteic, ka “attālinātais darbs Darba likuma izpratnē ir tāds darba izpildes veids, ka darbs, kuru darbinieks varētu veikt darba devēja uzņēmuma ietvaros, pastāvīgi vai regulāri tiek veikts ārpus uzņēmuma, tai skaitā darbs, ko veic, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Par attālināto darbu Darba likuma izpratnē netiek uzskatīts darbs, kas tā rakstura dēļ ir saistīts ar regulāru pārvietošanos”. Pēc būtības šī definīcija ir tāda pati, kā spēkā esošā Darba aizsardzības likuma 1. panta 20. punktā noteiktā attālinātā darba definīcija.
Tāpat grozījumos tiek konkretizēti atsevišķi ar attālināta darba veikšanu saistīti jautājumi, vienlaikus saglabājot vispārīgo Darba likuma 51.pantā noteikto principu, ka
“darba devējs nav tiesīgs pieprasīt no darbinieka, lai darbinieks darbu veic pats ar saviem instrumentiem vai iekārtām, kā arī nav tiesīgs likt darbiniekam pašam iegādāties aprīkojumu darba veikšanai” .
Tas nozīmē, ka darba izpildei nepieciešamā darba galda, krēsla, datora un cita inventāra nodrošināšana arī attālinātā darba gadījumā ir darba devēja pienākums. Tajā pat laikā Darba likuma 76. pants paredz iespēju vienoties, ka darbinieks darba vajadzībām izmantos savu darba aprīkojumu un darba devējs atlīdzinās darbinieka izdevumus, kuri darbiniekam radušies sakarā ar viņam piederoša darba aprīkojuma nolietošanos (amortizāciju).
Kā norādīts grozījumu anotācijā, “lai darbinieks varētu veikt darbu attālināti, vispirms par to atbilstoši Darba likuma 53. panta pirmajai daļai ir jāvienojas ar darba devēju. Vienlaikus abām darba tiesisko attiecību pusēm ir jāvienojas par to, kādus izdevumus, kas rodas un ir nepieciešami darba veikšanai, darba devējs sedz. Tādējādi darba devējam ir pienākums atlīdzināt tikai tos izdevumus, kas ir objektīvi pamatoti un par kuru segšanu ir panākta vienošanās (Darba likuma 76. panta pirmā daļa). Izdevumu pozīcijas un apjomu puses ietver savā vienošanās.”
Praksē ir secināts, ka attālināti strādājot, darbiniekam var rasties izdevumi par interneta ierīkošanu un abonēšu, papildus elektrības izdevumi, sakaru u.c. izdevumi. Tāpēc, lai regulētu šādu papildus izdevumu, kas saistīti ar attālināto darbu segšanas kārtību, Darba likuma 76. pants papildināts ar ceturto daļu.
Ar Darba likuma grozījumiem tiek noteikts skaidrs pamatprincips, ka, gadījumā, “ja darbinieks un darba devējs vienojas par darba veikšanu attālināti, darbinieka izdevumus, kas saistīti ar attālinātā darba veikšanu sedz darba devējs.”
Šāds princips izriet no Eiropas sociālo partneru 2002. gada 16. jūlija Pamatnolīguma par teledarbu (turpmāk – Pamatnolīgums), kurā ir noteikts, ka darba devējs ir atbildīgs par darbam nepieciešamā aprīkojuma nodrošināšanu, uzstādīšanu un uzturēšanu, ja vien darbinieks neizmanto savu aprīkojumu. Tāpat Pamatnolīgumā noteikts, ka darba devējs sedz izdevumus, kas tieši saistīti ar attālinātā darba veikšanu, ja vien abas puses nav vienojušās citādi, tāpēc Darba likumā tiek paredzētas divas iespējas atkāpties no vispārējā izdevumu segšanas principa:
- 1) “darba līgumā vai
- 2) darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību (nevis darbinieku pilnvarotiem pārstāvjiem) un, ja ar šādu darba koplīgumu netiek samazināts darbinieku kopējais aizsardzības līmenis.”
Būtiski ņemt vērā, ka ne ar darba līgumu, ne darba koplīgumu nevar “pārnest uz darbinieka pleciem” ar darba aizsardzību saistītos izdevumus, kurus segšana joprojām ir darba devēja pienākums saskaņā ar Darba aizsardzības likuma 5. panta trešo daļu.
Lasiet arī:
