0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

EKONOMIKAKāpēc Rīga atpaliek no Viļņas un Tallinas? – uzziniet video sižetā!

Kāpēc Rīga atpaliek no Viļņas un Tallinas? – uzziniet video sižetā!

Aplūkojot datus par Baltijas galvaspilsētu reģionu iekšzemes kopproduktu, aina atklājas gandrīz identiska valstu konkurencei. Par Baltijā lielāko pilsētas ekonomiku (gan absolūtajā, gan uz vienu iedzīvotāju rēķinātajā izteiksmē) pēdējos gados ir kļuvusi Viļņa, kurai cieši seko Tallina, trešo vietu ar diezgan lielu atstarpi ieņemot Rīgai. Rīgas atpalicība 2021. gadā bijusi ap 19% (deviņpadsmit procentiem) no Viļņas un gandrīz 30% (trīsdesmit procenti) no Tallinas. Rīga tikai knapi pārspēja krietni mazāko Tartu apriņķi, un arī Kauņas apriņķa rādītāji neatpalika pārāk tālu.

 

Latvijā biežākais publiski izskanējušais arguments par labu nevērīgajai attieksmei pret galvaspilsētas attīstību kopumā bijis tas, ka “ūdensgalvai” Rīgai jau tā esot nesamērīgi liels īpatsvars valsts kopējā ekonomikā – citiem vārdiem, Rīga salīdzinoši uz Latvijas fona ir tik bagāta, ka par tās attīstību īpaši nav jāuztraucas. Taču Lietuvā Viļņas reģions ģenerē vēl krietni lielāku lauvas tiesu no valsts kopējās ekonomikas (ja ieliekam to kontekstā ar iedzīvotāju skaita proporciju). Proti, Viļņas apriņķis 2022. gadā ar tikai 30% valsts iedzīvotāju saražojis 53,5% no kopējā Lietuvas IKP. Latvijā un Igaunijā šīs proporcijas ir mazākas – Tallinas (jeb Harju) apriņķa īpatsvars Igaunijas kopējā ekonomikā aizpērn sasniedzis 61% ar 45% iedzīvotāju, bet Rīgas plānošanas reģiona īpatsvars Latvijas ekonomikā 2021. gadā – 64% ar 45,5% iedzīvotāju.

“Nav korekti Rīgu salīdzināt ar pārējām Latvijas pašvaldībām – jāatceras, ka Rīga konkurē nevis ar citām Latvijas pilsētām, bet gan ar citu valstu galvaspilsētām, un tajās gan ienākumu līmenis, gan dzīves kvalitāte ir krietni augstāka, bet ekonomiskā izaugsme – ātrāka. Ja Rīga turpinās atpalikt, tad kā gan Latvija varēs sasniegt to IKP uz iedzīvotāju, kāds ir Igaunijā un Lietuvā?” – tā žurnālā Bilance retoriski vaicā Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs.

Interesanti, ka deviņdesmitajos gados Viļņā nepavisam neesot bijušas lielākās algas valstī, bet bezdarba līmenis vēl 2000. gadā bijis augstāks nekā Lietuvā vidēji. Taču Lietuvā bijusi politiskā griba attīstīt galvaspilsētu, kas rezultējusies mērķtiecīgā valsts izvēlē, tai skaitā aktīvi ieguldot Eiropas Savienības fondu līdzekļus. Lai gan arī Lietuvā pastāv pašvaldību izlīdzināšanas fonds, kurā Viļņa iemaksā savu tiesu, tomēr Lietuvā pašvaldībām esot mazāk funkciju nekā Latvijā. Šis faktors, kā arī zemākas cenas un, iespējams, arī labāka saimniekošanas efektivitāte, nosaka to, ka Viļņa ar apmēram tāda paša lieluma budžetu kā Rīga tomēr spēj paveikt daudz vairāk.

Pēdējos apmēram desmit gados Lietuvas galvaspilsēta ir veikusi vērienīgu pilsētvides renovāciju, atjaunojot un pārbūvējot parkus un ielas, ierīkojot veloceliņus. “Esam mainījuši attieksmi pret ielas jēdzienu – ja agrāk valdīja ideja, ka iela pamatā ir domāta auto plūsmai, tagad uzskatām, ka iela primāri ir paredzēta gājējiem. Praktiski tas izpaužas, piemēram, apgaismojuma plānojumā – tiek domāts, lai tas, pirmkārt, kalpotu gājējam, ne autovadītājam; gājēju ietvju zonas fiziski nodalām no autosatiksmes zonām ar apstādījumiem, krūmiem un kokiem, uzstādām daudz soliņu, un tam visam izmantojam augstas kvalitātes materiālus. Tas strādā. Mūsu mērķis ir panākt, lai cilvēki pēc iespējas vairāk dodas ielās un pavada laiku tur,” sarunā ar Bilanci atklāja Viļņas vicemērs Andrius Grigonis.

Kā zināms, arī Rīgā vēl nesen bija mēģinājumi pāriet no autoorientētās filozofijas uz mūsdienīgo, eiropeisko izpratni, ka priekšroka dodama gājējiem, velobraucējiem, sabiedriskajam transportam, tomēr tie ātri vien saskārās ar spēcīgu pretestību no autovadītāju puses un… noplaka. Kā Viļņai izdevies apiet šāda veida pretestību? Lietuvas galvaspilsētas stratēģija bijusi pārdomāta – lai gan vecpilsētā un pilsētas centrā autosatiksme tikusi atbīdīta otrajā plānā, un, kā atzīst Andrius Grigonis, savā ziņā pat apzināti padarīta neērta, pārējā pilsētas teritorijā vēl pirms tam tika veikti vērienīgi ieguldījumi autosatiksmes infrastruktūrā – atjaunotas un izbūvētas maģistrāles, kas kalpo kā ātri, efektīvi savienojumi starp dažādiem pilsētas rajoniem. Viļņā panākts tāds kā nerakstīts “sabiedriskais līgums” ar autovadītājiem, kuri zina, kur ir autosatiksmes ērtību teritorija un kur tā beidzas. Citiem vārdiem, tranzīta maģistrāļu attīstīšana pārējā pilsētas daļā ļāvusi centru primāri atvēlēt citiem, cilvēciskāka mēroga pārvietošanās veidiem, un līdz ar to panākt visus pozitīvos efektus uz pilsētvides un dzīves kvalitāti.

Tā tiešām izrādījusies efektīva stratēģija. Atšķirībā no Rīgas, no Viļņas cilvēki nemūk uz ārpilsētas ciematu pļavām. Viļņā ir krietni lielāks to iedzīvotāju īpatsvars, kuri pilsētu novērtē kā piemērotu dzīvesvietu jaunajām ģimenēm un attiecīgi arī lielāks šādu ģimeņu un jaunu cilvēku skaits. Viļņā, tāpat kā Tallinā, iedzīvotāju skaits jau labu laiku atsācis pieaugt, kamēr Rīgā tas aizvien krīt. Sagaidāms, ka jau nākamā gada sākumā Viļņa būs oficiāli kļuvusi par lielāko pilsētu Baltijā, jo šobrīd iedzīvotāju skaita atšķirība ar Rīgu ir vairs tikai septiņi tūkstoši.

Tas viss veidojis labvēlīgu klimatu arī ekonomikas izaugsmei. Darbaspēka pieejamība, augošs tirgus, laba izglītība un angļu valodas prasmes, tāpat arī modernu biroju un dzīvokļu kvartālu aktīva būvniecība bijuši priekšnoteikumi, uz kuriem balstoties, bijis iespējams gan Viļņas domes, gan citu Lietuvas iestāžu sekmīgs darbs investoru piesaistē. Piemēram, Lietuvas Banka izvirzījusi mērķi piesaistīt tik daudz finanšu tehnoloģiju kompāniju, cik vien iespējams, un pieņēmusi normatīvā regulējuma maiņu, kas ļauj šādām kompānijām licenci Lietuvā saņemt ātrāk. Tā Viļņa izveidojusies par vienu no vadošajiem fintech centriem Eiropā. Savukārt, kad 2020. gadā Baltkrievijā sākās masu protesti pret Aleksandru Lukašenko un tiem sekojušās represijas, Lietuvas valdība izvirzījusi mērķi piesaistīt pēc iespējas vairāk Baltkrievijas IT kompāniju, kas arī rezultējies ar labiem panākumiem. Tāpat Viļņā mājvietu raduši datorspēļu izstrādātāji, lāzertehnoloģiju ražotāji, kā arī biotehnoloģiju uzņēmumi.

Kopš Oļega Krasnopjorova apjomīgā pētījuma par Baltijas galvaspilsētām aizritējuši pāris gadi. Jautāju pētījuma autoram, vai šajos gados vērojamas kādas pozitīvas pārmaiņas? Vai Rīga beidzot sākusi iet pareizajā virzienā? Kā pilsētu ietekmē lielie RailBaltica būvniecības darbi, vai jaunais domes sasaukums maina pilsētas pārvaldību?

Latvijas Bankas ekonomists atbild šādi: “Kaut kāds progress, protams, ir, taču to nevar uzskatīt par fundamentālu. Katrā ziņā jebkura rīdzinieku socioloģiskā aptauja – gan tās, ko veido SKDS par Rīgas domes darbu, gan jaunākais Eiropas Komisijas pētījums par dzīves kvalitāti pilsētās apliecina, ka būtisku izmaiņu Rīgas iedzīvotāju vērtējumā pagaidām nav. Pozitīvi, ka pilsētas vadība turpina izrādīt interesi par šiem pētījumiem – tātad temats tiek uztverts kā svarīgs. Tas ir pirmais solis – apzināties, ka slikti dzīvojam nevis kādu ārēju faktoru un citu vainas dēļ (piemēram, ģeopolitiskais apdraudējums Viļņai ir vēl lielāks, jo tā atrodas pavisam tuvu Baltkrievijas robežai), bet gan pašu neizdarību dēļ. Tāpēc runāju par Viļņu kā piemēru – ja viņi to varēja paveikt, tas nozīmē, ka arī mēs to spējam!”

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Kāpēc Rīga atpaliek no Viļņas un Tallinas?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada maija (509.) numurā.

Lasiet arī:

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Aplūkojot datus par Baltijas galvaspilsētu reģionu iekšzemes kopproduktu, aina atklājas gandrīz identiska valstu konkurencei. Par Baltijā lielāko pilsētas ekonomiku (gan absolūtajā, gan uz vienu iedzīvotāju rēķinātajā izteiksmē) pēdējos gados ir kļuvusi Viļņa, kurai cieši seko Tallina, trešo vietu ar diezgan lielu atstarpi ieņemot Rīgai. Rīgas atpalicība 2021. gadā bijusi ap 19% (deviņpadsmit procentiem) no Viļņas un gandrīz 30% (trīsdesmit procenti) no Tallinas. Rīga tikai knapi pārspēja krietni mazāko Tartu apriņķi, un arī Kauņas apriņķa rādītāji neatpalika pārāk tālu.

 

Latvijā biežākais publiski izskanējušais arguments par labu nevērīgajai attieksmei pret galvaspilsētas attīstību kopumā bijis tas, ka “ūdensgalvai” Rīgai jau tā esot nesamērīgi liels īpatsvars valsts kopējā ekonomikā - citiem vārdiem, Rīga salīdzinoši uz Latvijas fona ir tik bagāta, ka par tās attīstību īpaši nav jāuztraucas. Taču Lietuvā Viļņas reģions ģenerē vēl krietni lielāku lauvas tiesu no valsts kopējās ekonomikas (ja ieliekam to kontekstā ar iedzīvotāju skaita proporciju). Proti, Viļņas apriņķis 2022. gadā ar tikai 30% valsts iedzīvotāju saražojis 53,5% no kopējā Lietuvas IKP. Latvijā un Igaunijā šīs proporcijas ir mazākas - Tallinas (jeb Harju) apriņķa īpatsvars Igaunijas kopējā ekonomikā aizpērn sasniedzis 61% ar 45% iedzīvotāju, bet Rīgas plānošanas reģiona īpatsvars Latvijas ekonomikā 2021. gadā - 64% ar 45,5% iedzīvotāju.

“Nav korekti Rīgu salīdzināt ar pārējām Latvijas pašvaldībām - jāatceras, ka Rīga konkurē nevis ar citām Latvijas pilsētām, bet gan ar citu valstu galvaspilsētām, un tajās gan ienākumu līmenis, gan dzīves kvalitāte ir krietni augstāka, bet ekonomiskā izaugsme - ātrāka. Ja Rīga turpinās atpalikt, tad kā gan Latvija varēs sasniegt to IKP uz iedzīvotāju, kāds ir Igaunijā un Lietuvā?” - tā žurnālā Bilance retoriski vaicā Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs.

Interesanti, ka deviņdesmitajos gados Viļņā nepavisam neesot bijušas lielākās algas valstī, bet bezdarba līmenis vēl 2000. gadā bijis augstāks nekā Lietuvā vidēji. Taču Lietuvā bijusi politiskā griba attīstīt galvaspilsētu, kas rezultējusies mērķtiecīgā valsts izvēlē, tai skaitā aktīvi ieguldot Eiropas Savienības fondu līdzekļus. Lai gan arī Lietuvā pastāv pašvaldību izlīdzināšanas fonds, kurā Viļņa iemaksā savu tiesu, tomēr Lietuvā pašvaldībām esot mazāk funkciju nekā Latvijā. Šis faktors, kā arī zemākas cenas un, iespējams, arī labāka saimniekošanas efektivitāte, nosaka to, ka Viļņa ar apmēram tāda paša lieluma budžetu kā Rīga tomēr spēj paveikt daudz vairāk.

Pēdējos apmēram desmit gados Lietuvas galvaspilsēta ir veikusi vērienīgu pilsētvides renovāciju, atjaunojot un pārbūvējot parkus un ielas, ierīkojot veloceliņus. “Esam mainījuši attieksmi pret ielas jēdzienu - ja agrāk valdīja ideja, ka iela pamatā ir domāta auto plūsmai, tagad uzskatām, ka iela primāri ir paredzēta gājējiem. Praktiski tas izpaužas, piemēram, apgaismojuma plānojumā - tiek domāts, lai tas, pirmkārt, kalpotu gājējam, ne autovadītājam; gājēju ietvju zonas fiziski nodalām no autosatiksmes zonām ar apstādījumiem, krūmiem un kokiem, uzstādām daudz soliņu, un tam visam izmantojam augstas kvalitātes materiālus. Tas strādā. Mūsu mērķis ir panākt, lai cilvēki pēc iespējas vairāk dodas ielās un pavada laiku tur,” sarunā ar Bilanci atklāja Viļņas vicemērs Andrius Grigonis.

Kā zināms, arī Rīgā vēl nesen bija mēģinājumi pāriet no autoorientētās filozofijas uz mūsdienīgo, eiropeisko izpratni, ka priekšroka dodama gājējiem, velobraucējiem, sabiedriskajam transportam, tomēr tie ātri vien saskārās ar spēcīgu pretestību no autovadītāju puses un... noplaka. Kā Viļņai izdevies apiet šāda veida pretestību? Lietuvas galvaspilsētas stratēģija bijusi pārdomāta - lai gan vecpilsētā un pilsētas centrā autosatiksme tikusi atbīdīta otrajā plānā, un, kā atzīst Andrius Grigonis, savā ziņā pat apzināti padarīta neērta, pārējā pilsētas teritorijā vēl pirms tam tika veikti vērienīgi ieguldījumi autosatiksmes infrastruktūrā - atjaunotas un izbūvētas maģistrāles, kas kalpo kā ātri, efektīvi savienojumi starp dažādiem pilsētas rajoniem. Viļņā panākts tāds kā nerakstīts “sabiedriskais līgums” ar autovadītājiem, kuri zina, kur ir autosatiksmes ērtību teritorija un kur tā beidzas. Citiem vārdiem, tranzīta maģistrāļu attīstīšana pārējā pilsētas daļā ļāvusi centru primāri atvēlēt citiem, cilvēciskāka mēroga pārvietošanās veidiem, un līdz ar to panākt visus pozitīvos efektus uz pilsētvides un dzīves kvalitāti.

Tā tiešām izrādījusies efektīva stratēģija. Atšķirībā no Rīgas, no Viļņas cilvēki nemūk uz ārpilsētas ciematu pļavām. Viļņā ir krietni lielāks to iedzīvotāju īpatsvars, kuri pilsētu novērtē kā piemērotu dzīvesvietu jaunajām ģimenēm un attiecīgi arī lielāks šādu ģimeņu un jaunu cilvēku skaits. Viļņā, tāpat kā Tallinā, iedzīvotāju skaits jau labu laiku atsācis pieaugt, kamēr Rīgā tas aizvien krīt. Sagaidāms, ka jau nākamā gada sākumā Viļņa būs oficiāli kļuvusi par lielāko pilsētu Baltijā, jo šobrīd iedzīvotāju skaita atšķirība ar Rīgu ir vairs tikai septiņi tūkstoši.

Tas viss veidojis labvēlīgu klimatu arī ekonomikas izaugsmei. Darbaspēka pieejamība, augošs tirgus, laba izglītība un angļu valodas prasmes, tāpat arī modernu biroju un dzīvokļu kvartālu aktīva būvniecība bijuši priekšnoteikumi, uz kuriem balstoties, bijis iespējams gan Viļņas domes, gan citu Lietuvas iestāžu sekmīgs darbs investoru piesaistē. Piemēram, Lietuvas Banka izvirzījusi mērķi piesaistīt tik daudz finanšu tehnoloģiju kompāniju, cik vien iespējams, un pieņēmusi normatīvā regulējuma maiņu, kas ļauj šādām kompānijām licenci Lietuvā saņemt ātrāk. Tā Viļņa izveidojusies par vienu no vadošajiem fintech centriem Eiropā. Savukārt, kad 2020. gadā Baltkrievijā sākās masu protesti pret Aleksandru Lukašenko un tiem sekojušās represijas, Lietuvas valdība izvirzījusi mērķi piesaistīt pēc iespējas vairāk Baltkrievijas IT kompāniju, kas arī rezultējies ar labiem panākumiem. Tāpat Viļņā mājvietu raduši datorspēļu izstrādātāji, lāzertehnoloģiju ražotāji, kā arī biotehnoloģiju uzņēmumi.

Kopš Oļega Krasnopjorova apjomīgā pētījuma par Baltijas galvaspilsētām aizritējuši pāris gadi. Jautāju pētījuma autoram, vai šajos gados vērojamas kādas pozitīvas pārmaiņas? Vai Rīga beidzot sākusi iet pareizajā virzienā? Kā pilsētu ietekmē lielie RailBaltica būvniecības darbi, vai jaunais domes sasaukums maina pilsētas pārvaldību?

Latvijas Bankas ekonomists atbild šādi: “Kaut kāds progress, protams, ir, taču to nevar uzskatīt par fundamentālu. Katrā ziņā jebkura rīdzinieku socioloģiskā aptauja - gan tās, ko veido SKDS par Rīgas domes darbu, gan jaunākais Eiropas Komisijas pētījums par dzīves kvalitāti pilsētās apliecina, ka būtisku izmaiņu Rīgas iedzīvotāju vērtējumā pagaidām nav. Pozitīvi, ka pilsētas vadība turpina izrādīt interesi par šiem pētījumiem - tātad temats tiek uztverts kā svarīgs. Tas ir pirmais solis - apzināties, ka slikti dzīvojam nevis kādu ārēju faktoru un citu vainas dēļ (piemēram, ģeopolitiskais apdraudējums Viļņai ir vēl lielāks, jo tā atrodas pavisam tuvu Baltkrievijas robežai), bet gan pašu neizdarību dēļ. Tāpēc runāju par Viļņu kā piemēru - ja viņi to varēja paveikt, tas nozīmē, ka arī mēs to spējam!”

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Kāpēc Rīga atpaliek no Viļņas un Tallinas?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada maija (509.) numurā.

Lasiet arī: