PVN radās Francijā. To izdomāja tā laika administrācijas šefs Maurice Laure. Tikai pirmā valsts, kur to ieviesa, nebija Francija, bet gan Kotdivuāra, kur franči PVN 1954. gadā izmēģināja praksē. Pēc veiksmīgajiem eksperimentiem Francijā to ieviesa 1958. gadā. Tagad PVN ir ieviests jau vairāk nekā 120 valstīs. Kotdivuāras izmēģinājums ir labs atgādinājums jaunajā Saeimā iekļuvušajām partijām, ka nav nepieciešams revolucionāras nodokļu idejas uzreiz ieviest visā valstī. Ir iespējams izveidot speciālu zonu, piemēram, kādu no SEZ, kur izmēģināt to, ko mums neierobežo ne ES, ne nodokļu konvencijas.

Hawala maksājumi jeb skaidra nauda joprojām ir karalis

Sadaļā par ēnu ekonomiku autors min virkni ārējo faktoru, kas to veicina, — kriptovalūta, bārters, finansētāji, kurus neviens neuzrauga, un hawala maksājumi. Ar pirmajiem trim veidiem viss skaidrs, bet kas ir hawala? Sistēma nāk no Austrumiem, pārsvarā islāma valstīm. Šis ir veids, kā pārskaitīt naudu bez naudas kustības starp darījuma pusēm. Ideja tāda, ka A vēlas pārskaitīt naudu D, tad A aiziet pie brokera B un iedod viņam naudu un informāciju par D — vārdu, adresi un paroli. B tad paziņo brokerim C, kurš atrodas D valstī vai apkaimē, summu, saņēmēja vārdu un paroli. Tad D ierodas pie C, nosauc paroli un saņem naudu. Transakcija var pāri robežām notikt īsā laikā kā alternatīva banku sistēmai. Sistēma balstās uz brokeru savstarpējās uzticēšanās tīklu. Brokeri veic savstarpēju uzskaiti un periodiskus norēķinus. Ja kāds no brokeriem nav bijis godīgs, viņš nekad vairs nevarēs būt tīklā. Daudzās valstīs hawala sistēma ir aizliegta. Šis viss izklausās vēstures grāmatas lappušu cienīgs, bet autors apgalvo, ka šī nereti vēl esot iecienīta sistēma nelegālajā naudas apritē, it sevišķi eksotiskākās valstīs.

PVN izkrāpšanas tipoloģijas

Viena daļa ir to, kas paši nereģistrējas un nereģistrē ieņēmumus. Otri reģistrējas kā PVN maksātāji, bet daļu laiž garām kasei, un preces, piemēram, grāmatvedībā noraksta kā bojātas. Tad ir vesela virkne ar pazudušā tirgotāja PVN izkrāpšanas paveidiem, kur galvenā ideja parasti ir ievest preces no ārzemēm, tās vietējā tirgū pārdot un PVN no šīs pārdošanas ielikt kabatā, nevis samaksāt to valstij, un tad pazust. Vēl viens krāpšanās veids ir prešu klasificēšana kategorijā, kurā ir zemāka PVN likme. Krietni retāk notiek manipulācijas ar preču vai pakalpojumu daudzumu vai cenu. Parasti tas ir grūti realizējams, jo darījumus iegrāmato uz līgumu, rēķinu un pavadzīmju pamata. Taču izkrāpēji ir iecienījuši, piemēram, enerģētikas industriju, kur līgumos nav ne fiksētu cenu, ne apjomu (vien amplitūda — no/līdz), un tos pat pēc realizēta darījuma mēdz būt grūti konstatēt.

Kas vēl veicina PVN izkrāpšanu?

PVN izkrāpējiem ir vieglāk cirkulēt pāri robežām preces, kuras ir fiziski pēc iespējas mazākas, bet ar augstu vērtību. Tādēļ nereti par krāpnieku upuriem kļūst mikročipi vai CO₂ emisijas kvotas, atmiņa mākonī, datorprogrammas. Izkrāpšanas apkarošanu kavē arī iekšējo robežu trūkums visā ES teritorijā. Krāpniekiem, protams, pievilcīgākas šķiet valstis ar pēc iespējas lielākām PVN likmēm. Lielākā likme ES ir Ungārijā — 27%.

Pazudušā tirgotāja problēma un risinājums

Klasiskajā PVN izkrāpšanas situācijā pazudušais tirgotājs (PT) ieved preces no ārzemēm, pārdod tās vietējā tirgū un pazūd ar visu PVN. PT dzīves cikls nav pārāk garš, jo nesamaksāto PVN valsts ātri pamanīs, kad pircējs vēlēsies atskaitīt priekšnodokli. Ko darīt, lai valsts nepamana? Jānopērk kaut kas, lai atskaitāmais priekšnodoklis būtu tikpat, cik budžetā maksājamais. Kaut arī šie būtu viltus pirkumi, PT iegūtu laiku, lai uzreiz nav jābēg prom, jo tad valstij nesamaksātais PVN nav vairs VID tik acīmredzams.

VID klūp krāgā arī eksportētājiem. Kādēļ?

Ir divas iespējas (un ar eksportu te domātas arī piegādes uz citu ES valsti). Pirmā — uzņēmums iepircies pie krāpnieka (jo pie viņa bija lētāk). Taču biežāk VID saka, ka eksportētājam vajadzēja zināt, ka pircējs ārzemēs (visbiežāk — pircēja pircējs) ir krāpnieks. VID nepatīk veikt izmaksas no valsts budžeta, tādēļ tas uz PVN atmaksu pieprasījumiem skatās ar īpašu rūpību. Tas arī nav pārsteigums, jo pat akadēmiķi neslēpj, ka teorijā valstīm PVN sistēmas dēļ var gadīties naudas plūsmas problēmas. Ko var darīt eksportētājs? Tas var iegādāties kaut ko no ārzemēm, lai pārdotu vietējā tirgū, — tad atprasāmo priekšnodokli nosegs budžetā maksājamais. Protams, ja eksportētājs ir uz vienu roku ar PT (pārdevēju), kura preces tas eksportē, tad priekšnodokļa netošana ar budžetā maksājamo var būt vien laika iegūšana, bet ne sevis pasargāšana no VID (un, cerams, nodokļu policijas).

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada decembra (492.) numurā.