Pārliecība par iespēju varbūtēja biznesa strīda gadījumā panākt taisnīgu un izsvērtu spriedumu tiesā ir drošas, plaukstošas uzņēmējdarbības vides garantija. Par aktuālāko komercstrīdos un šo strīdu tiesvedību tendencēm Latvijā, kā arī par to, vai cerētos uzlabojumus varētu ieviest jaunveidojamā Ekonomisko lietu tiesa, žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMIaugusta numurā publicēta saruna ar Benno Butuli, zvērinātu advokātu biroja (ZAB)PwC Legal zvērinātu advokātu.

Sniedzam ieskatu intervijas fragmentā.

Kā raksturojat pašreizējo situāciju komercstrīdu izskatīšanā Latvijā – kādā attīstības stadijā esam? Vai galvenās problēmas aizvien ir lietu izskatīšanas ātrums un kvalitāte?

Ātrums un kvalitāte ir divi galvenie un komersantiem svarīgākie kritēriji. Pašreizējo situāciju varētu raksturot tā – ir identificētas risināmās problēmas, arī risinājumu meklēšana ir sākta, taču pagaidām vēl nav nonākts līdz to ieviešanai praksē. Lietu izskatīšanas ātrumu noteikti uzlabotu e-lietas ieviešana, tāpat arī lietu izskatīšana attālināti, ko aktualizējusi Covid-19 pandēmija. Brīdī, kad tiesas procesa dalībniekiem būs iespējams autentificēties no mājām vai jebkuras citas vietas, tad, piemēram, advokātiem Rīgā nebūs jādodas uz tiesas ēku galvaspilsētā, lai no turienes ar videokonferences starpniecību piedalītos tiesas sēdē Liepājā, bet būs iespējams pieslēgties no jebkuras vietas. Tie it kā ir sīkumi, taču šādu nianšu ir daudz.

Iespējams veikt arī sistēmiskas izmaiņas. Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs rosinājis apsvērt ideju, ka noteiktu kategoriju komercstrīdus varētu izskatīt tikai vienas instances tiesā. Problēma, ka daudzi pirmo instanci uztver tikai kā “iesildīšanos”. Viņa priekšlikums ir, ka komersanti var “no sirds” iztiesāties arī vienā instancē un nonākt pie ātra rezultāta. Noteiktās lietu kategorijās tas varētu būt pieļaujams.

Vai ideja par vienas instances tiesu nav provokatīva – atstājot bez iespējām pārsūdzēt spriedumu?

Savā ziņā ir provokatīva. Tomēr, ja noteiktās lietās ieviestu divu instanču sistēmu, tas būtu pilnīgi pieļaujami, jo trīs instances neizriet ne no kādām cilvēktiesību garantijām. Protams, šai tiesai jābūt specializētai, kas viestu pārliecību, ka spriedums ir pareizs. Šāds instrumentu kopums pēc būtības veicinātu to, ka pirmā instance ir pati svarīgākā. Galvenais, lai pirmo instanci sāktu uztvert nopietni. Piemēram, administratīvajā procesā ir neliela nianse, kas tomēr daudz ko maina – pirmās instances process norit mutvārdos (lai gan persona var piekrist rakstveida procesam), bet otrā instance – tikai rakstveidā (ja vien tiesa neuzskata par nepieciešamu sēdes noturēt mutvārdos). Mutvārdu procesam ir ļoti liela psiholoģiska ietekme uz dalībniekiem, un, ja iespēja izteikties ir paredzēta tikai pirmajā instancē, tad puses tam pieiet ļoti nopietni.

Kā uzlabot komercstrīdu iztiesāšanas kvalitāti?

Galvenais, kas to var nodrošināt, ir tiesas specializācija. To varētu panākt Ekonomisko lietu tiesa, lai gan iesaistīto vidū aizvien nav vienprātības par būtiskām saturiskām niansēm. Uzņēmējiem ir svarīgi, lai tiesās būtu izpratne par to, ka lietas iznākumu galvenokārt jānosaka ekonomiskās loģikas apsvērumiem, nevis atsevišķiem formāliem juridiskiem apsvērumiem. Komersanti sagaida no tiesas izpratni par to, kā darbojas bizness, kādas lomas un pienākumi ir visiem tajā iesaistītajiem – valdei, padomei, dalībniekiem, prokūristam, komplementāram, komandītam… Praksē bieži redzama formāla pieeja, neiedziļinoties, kādi pēc būtības ir katra pienākumi, kā notiek procesi lielos uzņēmumos. Ļoti stingri, piemēram, tiek uzsvērts, ka valdes locekļu atbildība ir solidāra. Tas ir saprotami, jo pamatā ir noteikti sociāli apsvērumi. Taču, pārnesot to uz ikdienas saimniecisko darbību, rodas nesaskaņa ar realitāti, jo katrs valdes loceklis nevar pārzināt ikvienu niansi uzņēmumā, tāpēc praksē atbildības jomas tiek sadalītas.

Vai valdes locekļu atbildība būtu vairāk jāindividualizē – nevis visi atbild par visu, bet katrs tikai par sev iedalītajām uzņēmuma darbības jomām?

Tiesas, veidojot judikatūru, cenšas lietas ievietot iepriekšnoteiktās kategorijās. Tas attiecas arī uz valdes locekļu atbildības jautājumiem – ir pieņemts, kuros gadījumos atbildība iestājas un kuros neiestājas. Taču realitātē šī atbildība ir tik ļoti individualizēta, ka ir teju neiespējami piemērot vispārējus šablonus – katra lieta būtu jāaplūko atsevišķi un pēc būtības. Attiecībā uz valdes locekļu atbildību tiesu prakses rezultātā ir izveidojušās neskaitāmas prezumpcijas. Piemēram, “krietna un rūpīga saimnieka” prezumpcija. Citā gadījumā, ja maksātnespējas procesā nav tikuši nodoti dokumenti un nav noskaidrojams zaudējumu apmērs, prezumpcija ir, ka zaudējumu apmērs ir kopējie kreditoru prasījumi plus administrācijas izmaksas. Savukārt, ja nav iespējams noskaidrot, kurā laikposmā ir radušies zaudējumi, iedarbojas prezumpcija, ka visām dažādos laika posmos uzņēmumu vadījušām valdēm var iestāties solidāra atbildība, lai gan ir saprotams, ka vairākas valdes nevarētu būt atbildīgas par zaudējumiem, kas radušies vienas laikā. Šādas prezumpcijas ir vēl vairākas.

Manuprāt, mūsu komercstrīdu risināšanas galvenais atziņu avots ir Vācijas tiesības. Vācijas tiesu sistēmā arī pastāv šādas prezumpcijas, taču tām ir ļoti daudz atrunu, izņēmuma gadījumu, un, lai izveidotu šādu sistēmu, ir nepieciešama ļoti intensīva tiesu prakse. Piemēram, ir vispārīga tēze, ka atbildība iestājas pie noteiktiem apstākļiem, taču vienlaikus ir atsevišķa tiesu prakse, kurā izvērsti aprakstīts, ka atbildība tomēr neiestājas, ja izpildās tādi un tādi nosacījumi, un tad vēl var būt arī nosacīti “trešais līmenis”, kas atkal nosaka papildnosacījumus, kad atbildība tomēr iestājas… Vācijas tiesību juristam šie daudzie nosacījumi ir labi zināmi, tāpēc tas viss kopā veido sistēmu. Taču pie mums bieži vien notiek “odziņu izlasīšana” – kāds, balstoties uz it kā pamatotu atsauci uz kādu atsevišķu prezumpciju, iesniedz prasību, taču tas neparāda visu konkrētās situācijas būtību. Manuprāt, mums būtu jāatzīst, ka prezumpcijas noteiktās situācijās var tikt apgāztas. Mēs nevaram izveidot tik precīzu, atsaucēs balstītu modeli kā Vācijā, tāpēc mums, ticamāk, būtu piemērota anglosakšu tiesību sistēmas pieeja, kurā lielāka nozīme ir tā saucamajam common sense jeb veselajam saprātam attiecībā uz to, ko konkrētais valdes loceklis varēja, bet ko nevarēja zināt.

Atgādinām, ka abonenti drukāto žurnālu un tā arhīvu var lasīt arī tiešsaistē ŠEIT.

Ja neesat abonents, varat iegādāties piekļuvu lasīšanai tiešsaistē 2020. gada atsevišķiem numuriem ŠEIT.