0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

#SIF_MAF2022#SIF_MAF2021Makroekonomikas ekspertu komentāri: Kā Latvijas ekonomika pārdzīvojusi Covid-19 krīzi?

Makroekonomikas ekspertu komentāri: Kā Latvijas ekonomika pārdzīvojusi Covid-19 krīzi?

Ikars Kubliņš, BilancePLZ

Foto: Unsplash

Portāls BilancePLZ trim Latvijas banku ekonomistiem uzdeva četrus jautājumu blokus, aicinot sniegt komentāru par to, kā Latvijas ekonomika izgājusi cauri Covid-19 krīzei pēdējo divu gadu laikā:

  • 1) Kāda kopumā šajā laikā bijusi Latvijas ekonomiskā attīstība, kādi faktori to ietekmējuši, un kāda situācija ir šobrīd?
  • 2) Kāda ir mūsu valsts attīstības dinamika, ja ieliekam to kontekstā ar tuvāko kaimiņu – Lietuvas un Igaunijas attīstību, kā arī Eiropas Savienību (ES) kopumā? Vai esam spējuši turēt līdzi, apsteigt vai tomēr atpaliekam? Kas ir bijuši galvenie cēloņi, kāpēc dinamika ir tieši tāda?
  • 3) Kāda bijusi valsts un tās atbalsta pasākumu loma Latvijas ekonomikas attīstībā šajā laikā? Vai atbalsts kopumā vērtējams kā pietiekams un efektīvs, vai citur tas bijis lielāks/mazāks? Vai ekonomikas attīstību ietekmējusi arī pērn veiktā nodokļu reforma?
  • 4) Kāda bijusi eksporta loma Latvijas ekonomikas attīstībā šīs Covid-19 pandēmijas laikā? Kādi bijuši krīzes laika izaicinājumi eksporta jomā un vai tos izdevies sekmīgi pārvarēt? Kā mainās eksporta struktūra, vai tuvojas augstākai pievienotajai vērtībai? Jūsu prognoze – kad Latvija varētu vismaz izlīdzināt ārējās tirdzniecības bilanci, eksportam vienādojoties ar (vai varbūt pat pārsniedzot) importu?

Atbildes sniedz Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists

Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists
Pēteris Strautiņš,
Luminor bankas ekonomists
Foto: Ģirts Raģelis

1) Pandēmijas gadi Latvijas ekonomikai bija pārbaudījumu laiks, ko tā kopumā izturēja diezgan labi. 2021. gada 3. ceturksnī Latvijas IKP salīdzinājumā ar 2019. gada 3. ceturksni pieauga par 2%, kamēr ES ekonomika šajā divu gadu nogrieznī bija gandrīz precīzi “pa nullēm”. Tiesa gan, Lietuvas un Igaunijas ekonomikas šajā laikā pieauga par 4-5%.

Dažādu nozaru dinamika šajā laikā bija krasi atšķirīga. Rūpniecība šajā laikā attīstījās ļoti sekmīgi. Pandēmija tai lielā mērā nāca par labu, jo pulcēšanās ierobežojumi mazināja iespējas tērēt naudu pakalpojumiem, to novirzot uz preču sektoriem. Ilgstoša uzturēšanās mājās mudināja ieguldīt to uzlabošanā. Ne velti mēbeļu ražošana Latvijā pērn auga par 24,3%. Diezgan labvēlīgs šis laiks bija arī biznesa un IT pakalpojumu eksportam, tie pērn auga attiecīgi par 23% un 13%. Taču vairākām nozarēm klājās bēdīgi. Viesnīcu un restorānu darbības apjoms pērn bija vien apmēram puse no 2019. gada līmeņa. Tā no pirmspandēmijas līmeņa atpaliek arī atpūtas un izklaides nozare.

Priekšnosacījumi Latvijas ekonomikas attīstībai šogad ir labi – ierobežojumu mazināšana “atbrīvos” pakalpojumus, ES fondu un Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM) naudas ieplūde veicinās investīcijas. Pērn aktivizējās hipotekārā kreditēšana un mājokļu tirgus, šogad šie procesi turpināsies. Lielais risks pagaidām ir starptautiskās drošības situācijas pasliktināšanās, kas var ietekmēt patērētāju noskaņojumu, tūrismu un investīcijas arī Baltijā, kā arī pasaules ekonomiku kopumā.

2) Latvijas ekonomikas sniegums pandēmijas laikā bija sekmīgāks nekā Eiropas Savienībā kopumā, tam ir vairāki izskaidrojumi. Salīdzinājumā ar Dienvideiropu, tūrisma daļa mūsu ekonomikā ir daudz mazāka. Toties IT un biznesa pakalpojumu daļa pakalpojumu eksportā ir apmēram puse. Mūsu rūpniecības struktūra izrādījās pandēmijas apstākļiem piemērota, strauji auga pieprasījums pēc tādu apakšnozaru produktiem, kuru daļa Latvijā ir augsta, tas īpaši attiecas uz kokapstrādi. Mūsu pārtikas pārstrāde ražo daudz ilgi uzglabājamu produktu (konservi, graudu izstrādājumi), arī tiem bija labs noiets. Veiksmīgs izrādījās arī mašīnbūves un elektronikas produktu portfelis. Galvenais elektronikas produkts ir sakaru līdzekļi, ražojam arī CO2 sensorus. Mašīnbūvē ir ļoti maza pandēmijas laikā daudz cietušās autobūves daļa.Igaunija un Lietuva šajā laikā attīstījās sekmīgāk, pateicoties tam, ko tās eksporta nozaru attīstībā paveica jau ilgi pirms pandēmijas. To politika IT un biznesa pakalpojumu attīstības jomā bija daudz ambiciozāka. Lietuva arī sekmīgāk piesaistīja investīcijas apstrādes rūpniecībā, kas lielā mērā bija lielo pilsētu vadības nopelns.

3) Valsts atbalsta pasākumi pandēmijas laikā spēlēja ļoti svarīgu lomu. Tie nevarēja novērst ierobežojumu radīto tiešo kaitējumu, piemēram, tie nevarēja radīt apgrozījumu slēgtā restorānā. Taču tie mazināja nelabvēlīgo ietekmi uz mājsaimniecību ienākumiem un uzņēmumu maksātspēju, tādējādi mazinot netiešos efektus. Ja nebūtu atbalsta, tad cietušo nozaru darbinieki daudz krasāk samazinātu patēriņu, līdz ar to zaudētu ienākumus arī citās nozarēs strādājošie, kuri arī savukārt samazinātu patēriņu utt. – ekonomika aizietu lejupejošā depresijas spirālē. Valsts atbalsts “pārcirta” šo spirāli. Pateicoties tam, krīze lielākajās nozarēs – rūpniecībā, mazumtirdzniecībā, bija ļoti īsa.

Pērn apstiprinātās nodokļu reformas galvenais efekts būs patērētāju rīcībā paliekošās naudas summas palielināšana, ceļot IIN neapliekamo minimumu. Tās ietekme uz ekonomiku būs jūtama šogad (lielākā daļa samazinājuma stājas spēkā no 2021. gada 1. jūlija) un turpmākajos gados.

4) Eksporta loma šajā laikā bija liela un visumā labvēlīga. Pateicoties eksporta nozaru struktūrai, tās krīzē cieta samērā maz. Vienīgais lielais izņēmums bija tūrisms. Šajā laikā samazinājās arī tranzīta apjoms, bet šajā gadījumā pandēmija nebija galvenā vaininiece. Lielākā daļa eksporta nozaru šajā laikā nesūdzējās par pieprasījumu, tas bija ļoti spēcīgs. Lielākās grūtības bija saistītas ar komponentu un izejvielu piegādi, jo īpaši elektronikā. Apmēram pirms gada parādījās signāli arī par visaptverošu iepirkumu cenu kāpumu, kas ir pastiprinājies. Vīrusa izplatības kāpuma brīžos bija lieli darba organizācijas sarežģījumi.

Ir pazīmes, ka eksporta pievienotā vērtība aug. Visstraujākās pārmaiņas ir notikušas pakalpojumu eksportā. T.s. intelektuālo jeb “balto apkaklīšu” pakalpojumu eksporta (IT, biznesa, finanšu pakalpojumi) daļa pērn bija ap 53% (vēl nav datu par 4. ceturksni), 2020. gadā – 47%, 2019. gadā – 37%. Par preču eksporta struktūras izmaiņām vislabāk liecina rūpniecībā notiekošais, jo ārējās tirdzniecības datos ir liela reeksporta ietekme. Diemžēl CSP nepublicē elektronikas un farmācijas datus, bet uzņēmumu ziņas liecina, ka šīm nozarēm klājas ļoti labi. Ķīmijas rūpniecība pērn auga par 25%. Arī dati par mašīnbūves nozarēm ir nepilnīgi, stipri svārstās pa gadiem, bet pēdējie pieci gadi kopumā tām ir bijuši sekmīgi.

Latvija ārējās tirdzniecības bilance – preču un pakalpojumu eksporta un importa starpība jau vairākus gadus svārstās ap nulli. 2020. gadā pārpalikums bija 346 miljoni eiro, 2019. gadā bija 216 miljonu deficīts. 2016.–2018. gadā vidēji deficīts bija 99 miljoni jeb ap 0,3% no IKP. Preču tirdzniecība parasti ir ar deficītu, bet pakalpojumu – ar pārpalikumu. Valsts ieguvumus no ārējās tirdzniecības pirmkārt nenosaka tās bilance, deficīts vai pārpalikums pats par sevi nav nekas labs vai slikts. Latvijas iedzīvotājus un uzņēmumus neviens nespiež pirkt importa preces, tie ir brīvprātīgi darījumi, kas acīmredzot sasniedz šo darījumu veicēju mērķus. Importa darījumu galvenais finansēšanas avots ir eksports, bet ir arī citi – ārvalstu tiešās investīcijas, finanšu palīdzība, aizņemšanās. Liels ārējās tirdzniecības deficīts var radīt riskus, ja tā finansēšanas avots nav ilgtspējīgs – notiek pārmērīga aizņemšanās, bet šobrīd mēs esam ļoti tālu no briesmu zonas.

Atbildes sniedz Agnese Buceniece, Swedbank Latvia galvenā ekonomista Latvijā vietas izpildītāja

Agnese Buceniece, Swedbank Latvia galvenā ekonomista Latvijā vietas izpildītāja
Agnese Buceniece, Swedbank Latvia galvenā ekonomista Latvijā vietas izpildītāja
Foto no Swedbank Latvia arhīva

1) Pandēmijas gadi ir bijis liels izaicinājums gan pasaules, gan arī Latvijas ekonomikai. Ar vīrusa izplatības ierobežošanu saistītie mēri un sākotnējā izbīļa radītā piesardzība iedzīvotāju un uzņēmumu vidū neapšaubāmi nelabvēlīgi ietekmēja tautsaimniecības izaugsmi. Pirmais vīrusa vilnis ekonomikai bija vissāpīgākais, un redzējām strauju un visaptverošu aktivitātes kritumu. Pieprasījums pēc precēm un pēc pakalpojumiem samazinājās visā pasaulē. Tomēr šī tautsaimniecības krīze izcēlās ar to, ka tā bija ļoti īslaicīga. Tiklīdz ierobežojumi tika mīkstināti, ekonomika strauji atguvās. Turklāt, neskatoties uz to, ka katrs nākamais vīrusa uzliesmojums bija nopietnāks un nāca ar arvien stingrākiem mobilitātes un pulcēšanās ierobežojumiem, ietekme uz kopējo ekonomikas aktivitāti bija ievērojami mazāka. Te svarīga loma bija valsts atbalstam, sabiedrības un biznesa spējai pielāgoties jaunajiem apstākļiem un vēlāk arī vakcīnu pieejamībai. Jau 2021. gada otrajā ceturksnī Latvijas ekonomika bija pārsniegusi pirms pandēmijas līmeni. Tomēr ne visas nozares ir jau pilnībā atkopušās. Atkopšanos virzīja globālais pieprasījums pēc precēm, kas sekmēja Latvijas preču eksportu. Mazākā mērā, bet izaugsmi labvēlīgi ietekmēja arī investīcijas un valdības patēriņš. Stipri gausāks uzlabojums bija vērojams mājsaimniecību patēriņā un pavisam lēns – pakalpojumu eksportā. Ļoti spilgta vīrusa krīzes iezīme ir tās atšķirīgā ietekme uz dažādām tautsaimniecības jomām un sabiedrības grupām. Tūrisma, ceļošanas, viesmīlības, atpūtas un izklaides pakalpojumu nozares, arī mazumtirdzniecība, visvairāk cieta ceļošanas ierobežojumu un sociālās distancēšanās prasību un, it īpaši pandēmijas sākumos, arī sabiedrības piesardzības dēļ. Virkne tiešā kontakta pakalpojumu sniedzēju Latvijā joprojām ir pakļauti dažādiem vīrusa ierobežojumiem un nevar strādāt ar pilnu jaudu vai atsevišķos gadījumos – nemaz. Tāpēc arī vēl nav spējuši atgriezties pie pirms pandēmijas apjomiem. Tas atsaucas arī uz darba tirgu, lai gan, protams, dīkstāves un algu subsīdiju atbalsts negatīvo ietekmi būtiski mazināja. Šajās nozarēs strādājošo darba samaksa daudzos gadījumos ir zemāka nekā valstī vidēji, kas nozīmē, ka mazāk turīgo sabiedrības daļu pandēmija skāra vairāk. Tai pat laikā pandēmijas krīze bija daudz saudzīgāka pret vai pat radīja jaunas iespējas ražojošajām nozarēm, valsts sektoram un tādiem pakalpojumu sniedzējiem kā, piemēram, kurjeru pārvadājumi un IT tehnoloģijas, kā arī šajās nozarēs strādājošajiem.

Kopumā tautsaimniecības sniegums pēdējo divu gadu laikā ir vērtējams kā samērā labs, it īpaši salīdzinājumā ar iepriekšējo krīzi Latvijā. Ekonomika pielāgojās un atguvās no COVID-19 krīzes ātrāk un uzrādīja labākus izaugsmes tempus, nekā tika gaidīts. Ja 2020. gadā IKP saruka par 3.6%, tad 2021. gadā, spītējot virknei izaicinājumu, ekonomika auga par straujiem 4.7%. Pēdējā pusgada laikā pandēmijas izaicinājumiem ir pievienojušies arī citi. Tie saistīti gan ar darbaspēka pieejamību, gan piegāžu ķēžu saspīlējumiem, gan arī ar enerģijas un citu izejvielu, kā arī ražošanas komponenšu pieejamību un cenu kāpumu, ko arvien vairāk redzam arī inflācijā. Tādēļ ekonomikas izaugsme šogad būs nedaudz lēnāka, bet joprojām gana strauja, proti, 4.1% pēc Swedbank prognozēm. Deltas un omikrona viļņi un stingrāki ierobežojumi straujo izaugsmi pērnā gada nogalē un šī gada sākumā ir nedaudz piebremzējuši. Lielais inficēto skaits un rekordaugstais slimības lapu pieprasījumu skaits īslaicīgi apgrūtina darbu nepārtrauktību visā ekonomikā, it īpaši jomās, kur darbus nav iespējams veikt attālināti. Tomēr, ņemot vērā, ka arvien vairāk dominējošais omikrona paveids daudz retāk izraisa smagu slimības gaitu, virkne valstu, tai skaitā Latvija, ir paziņojušas par ierobežojumu mīkstināšanu. Pieņemot, ka nerodas bīstamāki Covid-19 paveidi, pandēmijas riski ekonomikai pamazām nonāks otrajā plānā. Ekonomikas izaugsmes galvenā lokomotīve šogad būs iekšējais pieprasījums – mājsaimniecību patēriņš un investīcijas. Iedzīvotāju tēriņu kāpumu veicinās pandēmijas laika uzkrājumi, darba tirgus situācijas uzlabošanās, straujais algu kāpums, kas gadā kopumā apsteigs inflāciju, kā arī plašāka pakalpojumu pieejamība. Savukārt investīciju aktivitātei labvēlīga būs Eiropas Savienības fondu ieplūde.

2) Pandēmiju iesākām ar nepietiekami finansētu veselības aprūpes sistēmu un Eiropas līmenī vājākām digitālajām prasmēm un digitālo tehnoloģiju integrāciju uzņēmumu darbā. Neskatoties uz šiem trūkumiem, Latvijas ekonomika pēdējos divos gados ir uzrādījusi labāku sniegumu nekā Eiropas Savienība, bet esam drīzāk atpalikuši no mūsu Baltijas kaimiņiem. Atšķirības ir skaidrojamas gan ar dažādajām ekonomikas struktūrām, gan ierobežojumu bardzību un ilgumu, gan vakcinācijas aptveri, gan atsevišķos gadījumos arī ar veiksmi. Latvijas ekonomika atšķirībā, piemēram, no Dienvideiropas valstīm, ir mazāk atkarīga no pandēmijas laikā smagi cietušās tūrisma nozares. Arī ar piegāžu ķēzu pārrāvumiem mums ir izdevies tikt galā labāk nekā tām Eiropas valstīm, kur liela loma ir autobūves industrijai, kas cīnās, piemēram, ar pusvadītāju trūkumu. Pandēmijas sākumā Baltijas valstis bija veiksmīgākas, jo Covid-19 pie mums atnāca vēlāk un bija vairāk iespēju sagatavoties. Ja skatāmies Baltijas mērogā, tad Latvija noteikti izceļas ar stingrākiem un ilgākiem ierobežojumiem, kas daļēji saistīts arī ar vakcinācijas procesa uzsākšanas nedienām Latvijā. Ir arī citi iemesli. Latvijas ekonomika sāka bremzēties jau pirms pandēmijas gan finanšu sektora kapitālā remonta, gan arī tranzīta plūsmu no Krievijas krituma dēļ. Šie faktori ietekmēja ekonomikas attīstību arī 2020.gadā. Baltijas kaimiņiem palīdzēja arī atsevišķu nozaru veiksmes stāsti, kuru pie mums bija mazāk. Piemēram, Lietuvā tika uzsākta vakcīnu reaģentu ražošana, bet Igaunijā ļoti sekmīgi darbojās IT joma.

3) Valsts atbalsta pasākumi gan pandēmijas seku mazināšanai, gan energoresursu cenu šoka mīkstināšanai bija ļoti nepieciešami un svarīgi. Redzējām, ka valdības visā pasaulē ir atbalstījušas savus uzņēmumus un iedzīvotājus nepieredzētā apmērā. Ja salīdzinām ar Baltijas kaimiņiem, tad Latvijas valdība 2020. gadā sniedza mazāku atbalstu ekonomikai. Tomēr 2021. gadā, kad igauņi un lietuvieši būtiska samazināja Covid-19 krīzes atbalsta pasākumus, Latvijā tie tikai pieauga. No vienas puses, tas ir likumsakarīgi, jo Latvijas ekonomikā bija vairāk ierobežojumu, līdz ar to lielāka nepieciešamība pēc kompensējošiem pasākumiem. Tomēr no otras puses, izskatās, ka valdība krīzes pirmsākumos bija daudz konservatīvāka par kaimiņiem un, iespējams, nokavēja ar atbalstu. Savukārt vēlāk, sabiedrības spiediena un tuvojošos vēlēšanu noskaņās, kļuva pārlieku dāsna. Noteikti, ka atbalsta pasākumi varēja būt daudz efektīvāki un mērķētāki. Neapšaubāmi, kļūdas tika pieļautas, un Latvija šajā ziņā noteikti nebija unikāla, kā nekā visiem šī bija jauna pieredze. Attiecībā uz atbalsta pasākumiem iedzīvotājiem – izskatās, ka valsts/ pašvaldību rīcībā īsti nav nepieciešamās informācijas par iedzīvotāju finanšu situāciju, lai sniegtu pilnībā mērķētu atbalstu. Lai sociālā atbalsta sistēma varētu pilnvērtīgi funkcionēt, jādomā, kā šādus datus apkopot. Ja atbalstu izsijājam plašākam saņēmēju lokam, tad, pirmkārt, mazāk varam atbalstīt mazāk aizsargāto sabiedrības daļu un smagāk skartos uzņēmumus, un, otrkārt, tas izmaksā dārgāk valsts budžetam. Turklāt pārlieku liels un ilgstošs atbalsts var pieliet eļļu inflācijas ugunij un pat veicināt ekonomikas pārkaršanu, kā arī pasliktināt valsts finanšu situāciju. Jo vairāk atbalstām, jo lielāks budžeta deficīts, jo vairāk jāaizņemas. Parāda apkalpošanas izmaksas augs, nākotnē augot procentu likmēm. Ja ilgstoši dzīvosim ar lielu budžeta deficītu, kādā brīdi var nākties ierobežot valdības tēriņus un celt nodokļu likmes.

4) Pandēmijas krīze ir bijusi kopumā labvēlīga preču eksportam un gaužām smaga pakalpojumu eksportētājiem, kas saistīti ar tūrismu un ceļošanu. Pandēmijas izbīlis un ierobežojumi mazināja pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem vīrusa pirmajā vilnī. Taču plašie valdību atbalsta pasākumi visā pasaulē palīdzēja iedzīvotājiem kompensēt ienākumu kritumu un atsevišķos gadījumos pat vairot savu labklājību. Tas veicināja vēlmi tērēt. Tā kā ceļošanas iespējas un citu pakalpojumu izmantošana bija ierobežota, cilvēki, sēžot mājās, sāka aktīvi iegādāties dažādas ar mājokļa uzlabošanu, atpūtu, izklaidi un attālināto darbu saistītas preces. Latvijas ražotāji ieguva no augošā preču pieprasījuma pasaulē. Globālais pieprasījums no pandēmijas šoka atguvās daudz straujāk nekā piedāvājums un sasniedza teju rekordaugstu līmeni. Tas radīja virkni izaicinājumu, ar ko joprojām cīnās arī mūsu ražotāji. Eksporta apjomu audzēšanu apgrūtina piegāžu ķēžu pārrāvumi, piegāžu kavēšanās, izejvielu un ražošanas komponenšu sadārdzināšanās, kā arī transportēšanas izmaksu kāpums. Arī darbaspēka trūkuma problēma un straujais algu kāpums liek par savi arvien vairāk manīt. Šiem izaicinājumiem pagājušā gada nogalē pievienojās arī energoresursu cenu lēciens. Līdz šim liela daļa ražotāju ir spējusi veiksmīgi celt pārdošanas cenu, tādējādi mazinot augošo izmaksu spiedienu. Eksportējošiem uzņēmumiem zināms mierinājums ir tas, ka arī viņu konkurenti saskaras ar tādiem pašiem izaicinājumiem. Tomēr ne visiem izdodas cenas celt, jo pieprasījums nav tik elastīgs, tāpēc var pasliktināties atsevišķu uzņēmumu finanšu rādītāji. Ja piegāžu ķēžu problēmas un izejvielu/ ražošanas komponenšu cenu kāpums šī un nākamā gada lakā pakāpeniski atslābs, tad darba tirgus izaicinājumi tikai augs. Tālākā nākotnē darba tirgus izaicinājumi var būtiskāk ierobežot eksporta apjomus. Ja izdosies gudri investēt un kāpināt produktivitāti, tad riskus var mazināt. Svarīga būs arī valsts nostāja un aktivitāte imigrācijas politikas veidošanā.

Atbildes sniedz Daina Paula, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas galvenā ekonomiste

Daina Paula, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas galvenā ekonomiste
Daina Paula,
Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas galvenā ekonomiste
Foto no Latvijas Bankas arhīva

1) Gan Latvijas, gan citu valstu tautsaimniecības iepriekšējo divu gadu laikā nav gluži attīstījušās mēģenē laboratorijas apstākļos, t.i., atsevišķa izolēta faktora ietekmē. Lai gan pandēmija, visticamāk, bija biežāk komentētais faktors, turpinājās arī citas norises. Saglabājās virzība uz videi draudzīgāku saimniekošanu, jaunu sparu ieguva protekcionisms, notika (iespējams, jau piemirstā) Lielbritānijas faktiskā izsoļošana no Eiropas Savienības (ES), nemaz nerunājot par mūžīgo ģeopolitiskās ūdensgultas šūpošanos, kas nu jau ir pārņēmusi pandēmijas nozīmīgumu, kā arī mūžam mainīgajiem laikapstākļiem, kas neatkarīgi no pandēmijas ietekmē lauksaimniecību un enerģētiku. Šie un citi faktori pasaulē radīja īslaicīgākas vai ilglaicīgākas pārmaiņas gan pieprasījuma, gan piedāvājuma pusē, veidojoties gan resursu un gala preču iztrūkumiem un sastrēgumiem ražošanas un piegāžu ķēdēs, gan arī būtiskām cenu pārmaiņām, piemēram, energoresursiem.

Cīņa ar pandēmiju dažādās valstīs izvērtās atšķirīgi, un būtiska loma pandēmijas ietekmē bija tautsaimniecības struktūrai. Piemēram, ES valstīs kopumā spēcīgākas ekonomiskās aktivitātes svārstības piedzīvoja valstis, kurās pirms tam bija relatīvi lielāks ar viesmīlību, kultūru un atpūtu saistīto pakalpojumu nozaru īpatsvars (1. attēls). Latvijas situāciju glāba mazāka atkarība no tūrisma, taču pat neatkarīgi no pandēmijas turpinājās vāja attīstība transporta nozarē. Turklāt sākotnējā pandēmijas periodā patēriņu mazināja piesardzīgais noskaņojums: sabiedrības prātā vēl bija iepriekšējās krīzes jostas savilkšana un nebija izstrādāti atbalsta mehānismi, kamēr atsevišķās citās valstīs šādi pasākumi jau bija pieejami (piemēram, atbalsts dīkstāves dēļ).

  1. attēls. Iekšzemes kopprodukta pārmaiņas salīdzināmās cenās ES valstīs*

Datu avots: Eurostat. IKP pārmaiņu aprēķiniem izmantoti sezonāli un kalendāri izlīdzināti ceturkšņu dati. Apļa diametrs apzīmē atšķirīgu izmitināšanas, ēdināšanas un atpūtas un kultūras pakalpojumu īpatsvaru IKP pirms pandēmijas, 2019. gadā.

* Nav attēlota Īrija, kas 2020. gadā kopumā piedzīvoja samērā strauju ekonomisko izaugsmi gandrīz 6% apmērā.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem Latvijas tautsaimniecība pandēmijas pirmajā gadā saruka par 3.6%, kas ir mazāk nekā vidēji attīstītajās valstīs (pēc Starptautiskā Valūtas fonda novērtējuma) un mazāk nekā vidēji ES, taču nedaudz vairāk nekā pasaulē vidēji. Atspēriens 2021. gadā ne visur sekoja iekritiena dziļumam, jo cīņa ar pandēmiju sekmējās dažādi. Savdabīga situācija veidojās arī Latvijā 2021. gada 2. pusgadā, kad Latvijas iedzīvotāji līdzīgi gājputniem labprāt devās pārlaist trauksmainos laikus labvēlīgākos laikapstākļos, uz ko norāda ar Latvijā reģistrētu iestāžu izsniegtajām maksājumu kartēm veikto maksājumu dinamika Latvijā un ārpus tās. Citiem vārdiem sakot, daļa Latvijas iedzīvotāju patēriņa īstenojās importā, sekmējot citu valstu tautsaimniecības atlabšanu.

2) Pandēmijas “posta” apmērus zināmā mērā ietekmēja tautsaimniecības struktūra. Lietuvā raksturīgs lielāks autopārvadājumu īpatsvars, kas stabilizēja transporta nozari salīdzinājumā ar Latviju, kur lielāka loma bija aviopārvadājumiem (un tie pandēmijas dēļ cieta būtiski). Tāpat Latvijā neatkarīgi no pandēmijas turpināja mazināties ogļu kravu pārvadājumu loma dzelzceļa un ostu pakalpojumos. Lietuvā jau no 2020. gada 1. ceturkšņa bija vērojams būtisks ķīmiskās rūpniecības izaugsmes pienesums. Igaunijā situāciju uzlaboja atsevišķu investīciju efekts. 2. attēlā redzam, ka Latvija ir starp valstīm, kas 2021. gada 3. ceturksnī jau bija pacēlusi galvu virs ūdens jeb t.s. pirmskrīzes līmeņa, kamēr dažās valstīs, tostarp tajās, kurās ir lielāks viesmīlības un atpūtas un kultūras pakalpojumu īpatsvars, tautsaimniecības atveseļošanās prasa vairāk laika.

  1. attēls. Iekšzemes kopprodukta pārmaiņas salīdzināmās cenās ES valstīs (2021. gada 3. ceturksnis pret ceturksni ar augstāko līmeni 2019. gadā; %)

Datu avots: Eurostat. Aprēķiniem izmantoti sezonāli un kalendāri izlīdzināti ceturkšņu dati.

Pandēmija nav apstādinājusi konverģenci, tomēr Latvijā ienākumu līmenis, mērot IKP uz 1 iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, arvien ir stipri zemāks nekā ES valstīs vidēji (t.i., 70%, pēc Eurostat datiem), kamēr Lietuvā un Igaunijā tas sasniedz attiecīgi 87 un 84%, un arī pandēmija to konverģenci kavējusi mazāk.

3) Valdības atbalsts Covid-19 laikā ir grūti salīdzināms starp valstīm dažādo izmantoto atbalsta instrumentu un salīdzināmu datu trūkuma dēļ. Tādējādi par valsts atbalsta iedarbīgumu drīzāk var spriest pēc rādītājiem, kuri raksturo ekonomiskās situācijas attīstību. Piemēram, samērā strauja noskaņojuma rādītāju stabilizēšanās vai ļoti limitēts bezdarba pieaugums (3. attēls), kā arī drīza tā korekcija. Citiem vārdiem sakot, valdības atbalsts pandēmijas situācijā palīdzēja bezdarba kāpumu noturēt šaurā amplitūdā, kā arī veicināja tautsaimniecības drīzu un strauju atlabšanu, tostarp bezdarba sarukumu. Ja atskatāmies uz globālās finanšu krīzes laiku, tad atlabšana pēc būtiskās ekonomiskās lejupslīdes bija ļoti lēna, savukārt bezdarbs svārstījās augstā līmenī vai dažās valstīs pat turpināja palielināties vēl vairākus gadus.

  1. attēls. Bezdarba līmeņa (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem)svārstības (pp) ES valstīs globālās finanšu krīzes (GFC) un Covid-19 pandēmijas (PND) laikā

Datu avots: Eurostat; izmantoti sezonāli izlīdzināti ceturkšņu dati.

Bezdarba pārmaiņas GFC laikā mērītas, salīdzinot ceturksni ar sliktāko situāciju (augstāko līmeni) 2009.-2010. gada periodā un ceturksni ar labāko situāciju (zemāko līmeni) pirms krīzes 2007.-2008. gada periodā; pandēmijas laikā salīdzināta sliktākā ceturkšņa situācija kopš 2020. gada 2.ceturkšņa ar labāko ceturksni 2019. gadā.

Tikmēr šobrīd, lai gan Covid-19 nav izzudis un daudzviet tā ierobežošanai vēl ir spēkā dažādi piesardzības pasākumi, sezonāli izlīdzinātais bezdarba līmenis visās ES valstīs jau sācis samazināties. Tostarp Latvijā bezdarbs mazinājies pat nedaudz vairāk nekā ES valstīs vidēji un tuvojas līmenim, kāds bija pirms pandēmijas (2021. gada nogalē sasniedzot aptuveni 7.3% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem).

Valsts atbalstu daļēji varam raksturot arī ar valdības parāda palielināšanos (4. attēls). Parāda pieaugums gan viennozīmīgi neatspoguļo Covid-19 laikā sniegto atbalstu. Turklāt jāņem vērā, ka ļoti izplūdis ir tāds atbalsta instruments kā valdības garantijas, kas dažās valstīs tika sniegtas ļoti apjomīgi, piemēram Itālijā, Vācijā, Grieķijā, un to ietekme uz valsts parādu var izpausties gadījumā, ja garantētās saistības valstij ir jāsedz aizņēmēja vietā (līdzīgi kā hipotekārā kredīta gadījumā to dara galvotājs).

  1. attēls. IKP un valdības parāda pārmaiņas Covid-19 pandēmijas laikā.

Datu avots: Eurostat. IKP pārmaiņu aprēķiniem izmantoti sezonāli un kalendāri izlīdzināti ceturkšņu dati. Apļa diametrs apzīmē valdības parāda attiecību pret IKP (%) pirms krīzes: Pandēmijas situācijai tas ir ceturksnis ar zemāko parāda līmeni 2019. gadā.

* salīdzināts 2020. gada 2. ceturkšņa IKP ar augstāko ceturkšņa IKP līmeni 2019. gadā.

** Valdības parāda  pārmaiņu raksturošanai pandēmijas laikā salīdzināts 2021. gada ceturksnis ar augstāko līmeni pret 2019. gada ceturksni ar zemāko līmeni.

Pandēmijas laikā ES tika atcelti fiskālie noteikumi, kas ļāva atkāpties no fiskālās disciplīnas. Tomēr redzams, ka ES valstis, kuru tautsaimniecība pandēmijas laikā būtiski cieta un kurām bija nepieciešams būtisks atbalsta apjoms un tādējādi parāds auga straujāk (attēlā šīs valstis izvietojas augstāk), jau pirms Covid-19 krīzes bija ar augstiem parāda līmeņiem (lielāks apļu platums 4. attēlā). Tādējādi procentu maksājumiem par parādu novirzāms vairāk līdzekļu nākotnē.

Nedaudz paradoksāli, bet Latvijā Covid-19 situācijā valdības atbalsta pieejamība parādīja arī tā nepieejamību: pandēmijas sākumā atsevišķos nodokļu režīmos strādājošajiem tas bija ārkārtīgi zems, kas liecināja, ka ir nepieciešams paplašināt sociālo apdrošināšanu. Tika ieviests minimālās sociālās apdrošināšanas koncepts. Latvijā joprojām ir salīdzinošs augsts darbaspēka nodokļu slogs, taču pērn tika samazināts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa. Nebija gaidāms, ka tas pandēmijas apstākļos darbotos kā tautsaimniecības izaugsmes dzinējspēks. Tomēr tas noteikti bija atspaids, īpaši zemo ienākumu saņēmējiem, jo sociālo nodokli algai aprēķina pirms visiem atbrīvojumiem, tādējādi likmes samazināšana “uz rokas” atstāja nedaudz vairāk ienākumu.

4) Gan Latvijā, gan pārējās Baltijas valstīs pandēmijas laikā būtiski atšķīrās preču un pakalpojumu eksporta dinamika. 5. attēlā to redzam salīdzināmās cenās pret 2019. gada vidējo ceturkšņa līmeni. Neraugoties uz to, ka globāli pandēmijas dēļ bija vērojami īslaicīgi rūpnīcu darba pārtraukumi, izejvielu pieejamības problēmas, piegādes ķēžu traucējumi u.c. faktoriem, Latvijas preču eksports piedzīvoja būtiski mazāku kritumu nekā pakalpojumu eksports, un patlaban pārsniedz līmeni, kāds bija pirms pandēmijas. Latvijas gadījumā situāciju uzlaboja pievilcīgāka koksnes cenu līmeņa atjaunošanās. Vienlaikus jāsaka, ka eksporta pieaugums vērtības izteiksmē 2021. gadā bija vērojams vairākumā preču grupu, nebalstoties uz vienu, specifisku.

  1. attēls. Baltijas valstu eksporta dinamika (sez. izl., salīdzināmās cenās; 2019. vidējais līmenis = 100)

Datu avots: Eurostat.

Tikmēr Latvijas pakalpojumu eksporta likstās pandēmijas loma nebija vienīgā. Latvijā līdztekus lielākai gaisa satiksmes ietekmei (pandēmijas dēļ) saglabājās vājš dzelzceļa un ostu darbības pienesums ogļu kravu mazināšanās (gandrīz izzušanas) dēļ. Tikmēr citu, piemēram, dažādu biznesa pakalpojumu eksportā vērojams mērens kāpums.

Pandēmijai atkāpjoties, gaidāma pakalpojumu eksporta uzlabošanās, taču kopumā Latvijai investīciju nodrošināšanai un eksportam joprojām vajadzīgas gan importētas izejvielas, gan kapitālpreces. “Miera laikos” Latvijai ir raksturīgs neliels tekošā konta deficīts, un to galvenokārt veido negatīvs ārējās tirdzniecības saldo.

Mediju atbalsta fondsProjektu “Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikācijas “Makroekonomikas ekspertu komentāri: “Kā Latvijas ekonomika pārdzīvojusi Covid-19 krīzi?”” saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Foto: Unsplash

Portāls BilancePLZ trim Latvijas banku ekonomistiem uzdeva četrus jautājumu blokus, aicinot sniegt komentāru par to, kā Latvijas ekonomika izgājusi cauri Covid-19 krīzei pēdējo divu gadu laikā:

  • 1) Kāda kopumā šajā laikā bijusi Latvijas ekonomiskā attīstība, kādi faktori to ietekmējuši, un kāda situācija ir šobrīd?
  • 2) Kāda ir mūsu valsts attīstības dinamika, ja ieliekam to kontekstā ar tuvāko kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas attīstību, kā arī Eiropas Savienību (ES) kopumā? Vai esam spējuši turēt līdzi, apsteigt vai tomēr atpaliekam? Kas ir bijuši galvenie cēloņi, kāpēc dinamika ir tieši tāda?
  • 3) Kāda bijusi valsts un tās atbalsta pasākumu loma Latvijas ekonomikas attīstībā šajā laikā? Vai atbalsts kopumā vērtējams kā pietiekams un efektīvs, vai citur tas bijis lielāks/mazāks? Vai ekonomikas attīstību ietekmējusi arī pērn veiktā nodokļu reforma?
  • 4) Kāda bijusi eksporta loma Latvijas ekonomikas attīstībā šīs Covid-19 pandēmijas laikā? Kādi bijuši krīzes laika izaicinājumi eksporta jomā un vai tos izdevies sekmīgi pārvarēt? Kā mainās eksporta struktūra, vai tuvojas augstākai pievienotajai vērtībai? Jūsu prognoze - kad Latvija varētu vismaz izlīdzināt ārējās tirdzniecības bilanci, eksportam vienādojoties ar (vai varbūt pat pārsniedzot) importu?

Atbildes sniedz Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists

Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists
Pēteris Strautiņš,
Luminor bankas ekonomists
Foto: Ģirts Raģelis

1) Pandēmijas gadi Latvijas ekonomikai bija pārbaudījumu laiks, ko tā kopumā izturēja diezgan labi. 2021. gada 3. ceturksnī Latvijas IKP salīdzinājumā ar 2019. gada 3. ceturksni pieauga par 2%, kamēr ES ekonomika šajā divu gadu nogrieznī bija gandrīz precīzi “pa nullēm”. Tiesa gan, Lietuvas un Igaunijas ekonomikas šajā laikā pieauga par 4-5%.

Dažādu nozaru dinamika šajā laikā bija krasi atšķirīga. Rūpniecība šajā laikā attīstījās ļoti sekmīgi. Pandēmija tai lielā mērā nāca par labu, jo pulcēšanās ierobežojumi mazināja iespējas tērēt naudu pakalpojumiem, to novirzot uz preču sektoriem. Ilgstoša uzturēšanās mājās mudināja ieguldīt to uzlabošanā. Ne velti mēbeļu ražošana Latvijā pērn auga par 24,3%. Diezgan labvēlīgs šis laiks bija arī biznesa un IT pakalpojumu eksportam, tie pērn auga attiecīgi par 23% un 13%. Taču vairākām nozarēm klājās bēdīgi. Viesnīcu un restorānu darbības apjoms pērn bija vien apmēram puse no 2019. gada līmeņa. Tā no pirmspandēmijas līmeņa atpaliek arī atpūtas un izklaides nozare.

Priekšnosacījumi Latvijas ekonomikas attīstībai šogad ir labi – ierobežojumu mazināšana “atbrīvos” pakalpojumus, ES fondu un Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM) naudas ieplūde veicinās investīcijas. Pērn aktivizējās hipotekārā kreditēšana un mājokļu tirgus, šogad šie procesi turpināsies. Lielais risks pagaidām ir starptautiskās drošības situācijas pasliktināšanās, kas var ietekmēt patērētāju noskaņojumu, tūrismu un investīcijas arī Baltijā, kā arī pasaules ekonomiku kopumā.

2) Latvijas ekonomikas sniegums pandēmijas laikā bija sekmīgāks nekā Eiropas Savienībā kopumā, tam ir vairāki izskaidrojumi. Salīdzinājumā ar Dienvideiropu, tūrisma daļa mūsu ekonomikā ir daudz mazāka. Toties IT un biznesa pakalpojumu daļa pakalpojumu eksportā ir apmēram puse. Mūsu rūpniecības struktūra izrādījās pandēmijas apstākļiem piemērota, strauji auga pieprasījums pēc tādu apakšnozaru produktiem, kuru daļa Latvijā ir augsta, tas īpaši attiecas uz kokapstrādi. Mūsu pārtikas pārstrāde ražo daudz ilgi uzglabājamu produktu (konservi, graudu izstrādājumi), arī tiem bija labs noiets. Veiksmīgs izrādījās arī mašīnbūves un elektronikas produktu portfelis. Galvenais elektronikas produkts ir sakaru līdzekļi, ražojam arī CO2 sensorus. Mašīnbūvē ir ļoti maza pandēmijas laikā daudz cietušās autobūves daļa.Igaunija un Lietuva šajā laikā attīstījās sekmīgāk, pateicoties tam, ko tās eksporta nozaru attīstībā paveica jau ilgi pirms pandēmijas. To politika IT un biznesa pakalpojumu attīstības jomā bija daudz ambiciozāka. Lietuva arī sekmīgāk piesaistīja investīcijas apstrādes rūpniecībā, kas lielā mērā bija lielo pilsētu vadības nopelns.

3) Valsts atbalsta pasākumi pandēmijas laikā spēlēja ļoti svarīgu lomu. Tie nevarēja novērst ierobežojumu radīto tiešo kaitējumu, piemēram, tie nevarēja radīt apgrozījumu slēgtā restorānā. Taču tie mazināja nelabvēlīgo ietekmi uz mājsaimniecību ienākumiem un uzņēmumu maksātspēju, tādējādi mazinot netiešos efektus. Ja nebūtu atbalsta, tad cietušo nozaru darbinieki daudz krasāk samazinātu patēriņu, līdz ar to zaudētu ienākumus arī citās nozarēs strādājošie, kuri arī savukārt samazinātu patēriņu utt. – ekonomika aizietu lejupejošā depresijas spirālē. Valsts atbalsts “pārcirta” šo spirāli. Pateicoties tam, krīze lielākajās nozarēs – rūpniecībā, mazumtirdzniecībā, bija ļoti īsa.

Pērn apstiprinātās nodokļu reformas galvenais efekts būs patērētāju rīcībā paliekošās naudas summas palielināšana, ceļot IIN neapliekamo minimumu. Tās ietekme uz ekonomiku būs jūtama šogad (lielākā daļa samazinājuma stājas spēkā no 2021. gada 1. jūlija) un turpmākajos gados.

4) Eksporta loma šajā laikā bija liela un visumā labvēlīga. Pateicoties eksporta nozaru struktūrai, tās krīzē cieta samērā maz. Vienīgais lielais izņēmums bija tūrisms. Šajā laikā samazinājās arī tranzīta apjoms, bet šajā gadījumā pandēmija nebija galvenā vaininiece. Lielākā daļa eksporta nozaru šajā laikā nesūdzējās par pieprasījumu, tas bija ļoti spēcīgs. Lielākās grūtības bija saistītas ar komponentu un izejvielu piegādi, jo īpaši elektronikā. Apmēram pirms gada parādījās signāli arī par visaptverošu iepirkumu cenu kāpumu, kas ir pastiprinājies. Vīrusa izplatības kāpuma brīžos bija lieli darba organizācijas sarežģījumi.

Ir pazīmes, ka eksporta pievienotā vērtība aug. Visstraujākās pārmaiņas ir notikušas pakalpojumu eksportā. T.s. intelektuālo jeb “balto apkaklīšu” pakalpojumu eksporta (IT, biznesa, finanšu pakalpojumi) daļa pērn bija ap 53% (vēl nav datu par 4. ceturksni), 2020. gadā - 47%, 2019. gadā - 37%. Par preču eksporta struktūras izmaiņām vislabāk liecina rūpniecībā notiekošais, jo ārējās tirdzniecības datos ir liela reeksporta ietekme. Diemžēl CSP nepublicē elektronikas un farmācijas datus, bet uzņēmumu ziņas liecina, ka šīm nozarēm klājas ļoti labi. Ķīmijas rūpniecība pērn auga par 25%. Arī dati par mašīnbūves nozarēm ir nepilnīgi, stipri svārstās pa gadiem, bet pēdējie pieci gadi kopumā tām ir bijuši sekmīgi.

Latvija ārējās tirdzniecības bilance – preču un pakalpojumu eksporta un importa starpība jau vairākus gadus svārstās ap nulli. 2020. gadā pārpalikums bija 346 miljoni eiro, 2019. gadā bija 216 miljonu deficīts. 2016.–2018. gadā vidēji deficīts bija 99 miljoni jeb ap 0,3% no IKP. Preču tirdzniecība parasti ir ar deficītu, bet pakalpojumu – ar pārpalikumu. Valsts ieguvumus no ārējās tirdzniecības pirmkārt nenosaka tās bilance, deficīts vai pārpalikums pats par sevi nav nekas labs vai slikts. Latvijas iedzīvotājus un uzņēmumus neviens nespiež pirkt importa preces, tie ir brīvprātīgi darījumi, kas acīmredzot sasniedz šo darījumu veicēju mērķus. Importa darījumu galvenais finansēšanas avots ir eksports, bet ir arī citi – ārvalstu tiešās investīcijas, finanšu palīdzība, aizņemšanās. Liels ārējās tirdzniecības deficīts var radīt riskus, ja tā finansēšanas avots nav ilgtspējīgs - notiek pārmērīga aizņemšanās, bet šobrīd mēs esam ļoti tālu no briesmu zonas.

Atbildes sniedz Agnese Buceniece, Swedbank Latvia galvenā ekonomista Latvijā vietas izpildītāja

Agnese Buceniece, Swedbank Latvia galvenā ekonomista Latvijā vietas izpildītāja
Agnese Buceniece, Swedbank Latvia galvenā ekonomista Latvijā vietas izpildītāja
Foto no Swedbank Latvia arhīva

1) Pandēmijas gadi ir bijis liels izaicinājums gan pasaules, gan arī Latvijas ekonomikai. Ar vīrusa izplatības ierobežošanu saistītie mēri un sākotnējā izbīļa radītā piesardzība iedzīvotāju un uzņēmumu vidū neapšaubāmi nelabvēlīgi ietekmēja tautsaimniecības izaugsmi. Pirmais vīrusa vilnis ekonomikai bija vissāpīgākais, un redzējām strauju un visaptverošu aktivitātes kritumu. Pieprasījums pēc precēm un pēc pakalpojumiem samazinājās visā pasaulē. Tomēr šī tautsaimniecības krīze izcēlās ar to, ka tā bija ļoti īslaicīga. Tiklīdz ierobežojumi tika mīkstināti, ekonomika strauji atguvās. Turklāt, neskatoties uz to, ka katrs nākamais vīrusa uzliesmojums bija nopietnāks un nāca ar arvien stingrākiem mobilitātes un pulcēšanās ierobežojumiem, ietekme uz kopējo ekonomikas aktivitāti bija ievērojami mazāka. Te svarīga loma bija valsts atbalstam, sabiedrības un biznesa spējai pielāgoties jaunajiem apstākļiem un vēlāk arī vakcīnu pieejamībai. Jau 2021. gada otrajā ceturksnī Latvijas ekonomika bija pārsniegusi pirms pandēmijas līmeni. Tomēr ne visas nozares ir jau pilnībā atkopušās. Atkopšanos virzīja globālais pieprasījums pēc precēm, kas sekmēja Latvijas preču eksportu. Mazākā mērā, bet izaugsmi labvēlīgi ietekmēja arī investīcijas un valdības patēriņš. Stipri gausāks uzlabojums bija vērojams mājsaimniecību patēriņā un pavisam lēns - pakalpojumu eksportā. Ļoti spilgta vīrusa krīzes iezīme ir tās atšķirīgā ietekme uz dažādām tautsaimniecības jomām un sabiedrības grupām. Tūrisma, ceļošanas, viesmīlības, atpūtas un izklaides pakalpojumu nozares, arī mazumtirdzniecība, visvairāk cieta ceļošanas ierobežojumu un sociālās distancēšanās prasību un, it īpaši pandēmijas sākumos, arī sabiedrības piesardzības dēļ. Virkne tiešā kontakta pakalpojumu sniedzēju Latvijā joprojām ir pakļauti dažādiem vīrusa ierobežojumiem un nevar strādāt ar pilnu jaudu vai atsevišķos gadījumos – nemaz. Tāpēc arī vēl nav spējuši atgriezties pie pirms pandēmijas apjomiem. Tas atsaucas arī uz darba tirgu, lai gan, protams, dīkstāves un algu subsīdiju atbalsts negatīvo ietekmi būtiski mazināja. Šajās nozarēs strādājošo darba samaksa daudzos gadījumos ir zemāka nekā valstī vidēji, kas nozīmē, ka mazāk turīgo sabiedrības daļu pandēmija skāra vairāk. Tai pat laikā pandēmijas krīze bija daudz saudzīgāka pret vai pat radīja jaunas iespējas ražojošajām nozarēm, valsts sektoram un tādiem pakalpojumu sniedzējiem kā, piemēram, kurjeru pārvadājumi un IT tehnoloģijas, kā arī šajās nozarēs strādājošajiem.

Kopumā tautsaimniecības sniegums pēdējo divu gadu laikā ir vērtējams kā samērā labs, it īpaši salīdzinājumā ar iepriekšējo krīzi Latvijā. Ekonomika pielāgojās un atguvās no COVID-19 krīzes ātrāk un uzrādīja labākus izaugsmes tempus, nekā tika gaidīts. Ja 2020. gadā IKP saruka par 3.6%, tad 2021. gadā, spītējot virknei izaicinājumu, ekonomika auga par straujiem 4.7%. Pēdējā pusgada laikā pandēmijas izaicinājumiem ir pievienojušies arī citi. Tie saistīti gan ar darbaspēka pieejamību, gan piegāžu ķēžu saspīlējumiem, gan arī ar enerģijas un citu izejvielu, kā arī ražošanas komponenšu pieejamību un cenu kāpumu, ko arvien vairāk redzam arī inflācijā. Tādēļ ekonomikas izaugsme šogad būs nedaudz lēnāka, bet joprojām gana strauja, proti, 4.1% pēc Swedbank prognozēm. Deltas un omikrona viļņi un stingrāki ierobežojumi straujo izaugsmi pērnā gada nogalē un šī gada sākumā ir nedaudz piebremzējuši. Lielais inficēto skaits un rekordaugstais slimības lapu pieprasījumu skaits īslaicīgi apgrūtina darbu nepārtrauktību visā ekonomikā, it īpaši jomās, kur darbus nav iespējams veikt attālināti. Tomēr, ņemot vērā, ka arvien vairāk dominējošais omikrona paveids daudz retāk izraisa smagu slimības gaitu, virkne valstu, tai skaitā Latvija, ir paziņojušas par ierobežojumu mīkstināšanu. Pieņemot, ka nerodas bīstamāki Covid-19 paveidi, pandēmijas riski ekonomikai pamazām nonāks otrajā plānā. Ekonomikas izaugsmes galvenā lokomotīve šogad būs iekšējais pieprasījums – mājsaimniecību patēriņš un investīcijas. Iedzīvotāju tēriņu kāpumu veicinās pandēmijas laika uzkrājumi, darba tirgus situācijas uzlabošanās, straujais algu kāpums, kas gadā kopumā apsteigs inflāciju, kā arī plašāka pakalpojumu pieejamība. Savukārt investīciju aktivitātei labvēlīga būs Eiropas Savienības fondu ieplūde.

2) Pandēmiju iesākām ar nepietiekami finansētu veselības aprūpes sistēmu un Eiropas līmenī vājākām digitālajām prasmēm un digitālo tehnoloģiju integrāciju uzņēmumu darbā. Neskatoties uz šiem trūkumiem, Latvijas ekonomika pēdējos divos gados ir uzrādījusi labāku sniegumu nekā Eiropas Savienība, bet esam drīzāk atpalikuši no mūsu Baltijas kaimiņiem. Atšķirības ir skaidrojamas gan ar dažādajām ekonomikas struktūrām, gan ierobežojumu bardzību un ilgumu, gan vakcinācijas aptveri, gan atsevišķos gadījumos arī ar veiksmi. Latvijas ekonomika atšķirībā, piemēram, no Dienvideiropas valstīm, ir mazāk atkarīga no pandēmijas laikā smagi cietušās tūrisma nozares. Arī ar piegāžu ķēzu pārrāvumiem mums ir izdevies tikt galā labāk nekā tām Eiropas valstīm, kur liela loma ir autobūves industrijai, kas cīnās, piemēram, ar pusvadītāju trūkumu. Pandēmijas sākumā Baltijas valstis bija veiksmīgākas, jo Covid-19 pie mums atnāca vēlāk un bija vairāk iespēju sagatavoties. Ja skatāmies Baltijas mērogā, tad Latvija noteikti izceļas ar stingrākiem un ilgākiem ierobežojumiem, kas daļēji saistīts arī ar vakcinācijas procesa uzsākšanas nedienām Latvijā. Ir arī citi iemesli. Latvijas ekonomika sāka bremzēties jau pirms pandēmijas gan finanšu sektora kapitālā remonta, gan arī tranzīta plūsmu no Krievijas krituma dēļ. Šie faktori ietekmēja ekonomikas attīstību arī 2020.gadā. Baltijas kaimiņiem palīdzēja arī atsevišķu nozaru veiksmes stāsti, kuru pie mums bija mazāk. Piemēram, Lietuvā tika uzsākta vakcīnu reaģentu ražošana, bet Igaunijā ļoti sekmīgi darbojās IT joma.

3) Valsts atbalsta pasākumi gan pandēmijas seku mazināšanai, gan energoresursu cenu šoka mīkstināšanai bija ļoti nepieciešami un svarīgi. Redzējām, ka valdības visā pasaulē ir atbalstījušas savus uzņēmumus un iedzīvotājus nepieredzētā apmērā. Ja salīdzinām ar Baltijas kaimiņiem, tad Latvijas valdība 2020. gadā sniedza mazāku atbalstu ekonomikai. Tomēr 2021. gadā, kad igauņi un lietuvieši būtiska samazināja Covid-19 krīzes atbalsta pasākumus, Latvijā tie tikai pieauga. No vienas puses, tas ir likumsakarīgi, jo Latvijas ekonomikā bija vairāk ierobežojumu, līdz ar to lielāka nepieciešamība pēc kompensējošiem pasākumiem. Tomēr no otras puses, izskatās, ka valdība krīzes pirmsākumos bija daudz konservatīvāka par kaimiņiem un, iespējams, nokavēja ar atbalstu. Savukārt vēlāk, sabiedrības spiediena un tuvojošos vēlēšanu noskaņās, kļuva pārlieku dāsna. Noteikti, ka atbalsta pasākumi varēja būt daudz efektīvāki un mērķētāki. Neapšaubāmi, kļūdas tika pieļautas, un Latvija šajā ziņā noteikti nebija unikāla, kā nekā visiem šī bija jauna pieredze. Attiecībā uz atbalsta pasākumiem iedzīvotājiem - izskatās, ka valsts/ pašvaldību rīcībā īsti nav nepieciešamās informācijas par iedzīvotāju finanšu situāciju, lai sniegtu pilnībā mērķētu atbalstu. Lai sociālā atbalsta sistēma varētu pilnvērtīgi funkcionēt, jādomā, kā šādus datus apkopot. Ja atbalstu izsijājam plašākam saņēmēju lokam, tad, pirmkārt, mazāk varam atbalstīt mazāk aizsargāto sabiedrības daļu un smagāk skartos uzņēmumus, un, otrkārt, tas izmaksā dārgāk valsts budžetam. Turklāt pārlieku liels un ilgstošs atbalsts var pieliet eļļu inflācijas ugunij un pat veicināt ekonomikas pārkaršanu, kā arī pasliktināt valsts finanšu situāciju. Jo vairāk atbalstām, jo lielāks budžeta deficīts, jo vairāk jāaizņemas. Parāda apkalpošanas izmaksas augs, nākotnē augot procentu likmēm. Ja ilgstoši dzīvosim ar lielu budžeta deficītu, kādā brīdi var nākties ierobežot valdības tēriņus un celt nodokļu likmes.

4) Pandēmijas krīze ir bijusi kopumā labvēlīga preču eksportam un gaužām smaga pakalpojumu eksportētājiem, kas saistīti ar tūrismu un ceļošanu. Pandēmijas izbīlis un ierobežojumi mazināja pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem vīrusa pirmajā vilnī. Taču plašie valdību atbalsta pasākumi visā pasaulē palīdzēja iedzīvotājiem kompensēt ienākumu kritumu un atsevišķos gadījumos pat vairot savu labklājību. Tas veicināja vēlmi tērēt. Tā kā ceļošanas iespējas un citu pakalpojumu izmantošana bija ierobežota, cilvēki, sēžot mājās, sāka aktīvi iegādāties dažādas ar mājokļa uzlabošanu, atpūtu, izklaidi un attālināto darbu saistītas preces. Latvijas ražotāji ieguva no augošā preču pieprasījuma pasaulē. Globālais pieprasījums no pandēmijas šoka atguvās daudz straujāk nekā piedāvājums un sasniedza teju rekordaugstu līmeni. Tas radīja virkni izaicinājumu, ar ko joprojām cīnās arī mūsu ražotāji. Eksporta apjomu audzēšanu apgrūtina piegāžu ķēžu pārrāvumi, piegāžu kavēšanās, izejvielu un ražošanas komponenšu sadārdzināšanās, kā arī transportēšanas izmaksu kāpums. Arī darbaspēka trūkuma problēma un straujais algu kāpums liek par savi arvien vairāk manīt. Šiem izaicinājumiem pagājušā gada nogalē pievienojās arī energoresursu cenu lēciens. Līdz šim liela daļa ražotāju ir spējusi veiksmīgi celt pārdošanas cenu, tādējādi mazinot augošo izmaksu spiedienu. Eksportējošiem uzņēmumiem zināms mierinājums ir tas, ka arī viņu konkurenti saskaras ar tādiem pašiem izaicinājumiem. Tomēr ne visiem izdodas cenas celt, jo pieprasījums nav tik elastīgs, tāpēc var pasliktināties atsevišķu uzņēmumu finanšu rādītāji. Ja piegāžu ķēžu problēmas un izejvielu/ ražošanas komponenšu cenu kāpums šī un nākamā gada lakā pakāpeniski atslābs, tad darba tirgus izaicinājumi tikai augs. Tālākā nākotnē darba tirgus izaicinājumi var būtiskāk ierobežot eksporta apjomus. Ja izdosies gudri investēt un kāpināt produktivitāti, tad riskus var mazināt. Svarīga būs arī valsts nostāja un aktivitāte imigrācijas politikas veidošanā.

Atbildes sniedz Daina Paula, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas galvenā ekonomiste

Daina Paula, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas galvenā ekonomiste
Daina Paula,
Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas galvenā ekonomiste
Foto no Latvijas Bankas arhīva

1) Gan Latvijas, gan citu valstu tautsaimniecības iepriekšējo divu gadu laikā nav gluži attīstījušās mēģenē laboratorijas apstākļos, t.i., atsevišķa izolēta faktora ietekmē. Lai gan pandēmija, visticamāk, bija biežāk komentētais faktors, turpinājās arī citas norises. Saglabājās virzība uz videi draudzīgāku saimniekošanu, jaunu sparu ieguva protekcionisms, notika (iespējams, jau piemirstā) Lielbritānijas faktiskā izsoļošana no Eiropas Savienības (ES), nemaz nerunājot par mūžīgo ģeopolitiskās ūdensgultas šūpošanos, kas nu jau ir pārņēmusi pandēmijas nozīmīgumu, kā arī mūžam mainīgajiem laikapstākļiem, kas neatkarīgi no pandēmijas ietekmē lauksaimniecību un enerģētiku. Šie un citi faktori pasaulē radīja īslaicīgākas vai ilglaicīgākas pārmaiņas gan pieprasījuma, gan piedāvājuma pusē, veidojoties gan resursu un gala preču iztrūkumiem un sastrēgumiem ražošanas un piegāžu ķēdēs, gan arī būtiskām cenu pārmaiņām, piemēram, energoresursiem.

Cīņa ar pandēmiju dažādās valstīs izvērtās atšķirīgi, un būtiska loma pandēmijas ietekmē bija tautsaimniecības struktūrai. Piemēram, ES valstīs kopumā spēcīgākas ekonomiskās aktivitātes svārstības piedzīvoja valstis, kurās pirms tam bija relatīvi lielāks ar viesmīlību, kultūru un atpūtu saistīto pakalpojumu nozaru īpatsvars (1. attēls). Latvijas situāciju glāba mazāka atkarība no tūrisma, taču pat neatkarīgi no pandēmijas turpinājās vāja attīstība transporta nozarē. Turklāt sākotnējā pandēmijas periodā patēriņu mazināja piesardzīgais noskaņojums: sabiedrības prātā vēl bija iepriekšējās krīzes jostas savilkšana un nebija izstrādāti atbalsta mehānismi, kamēr atsevišķās citās valstīs šādi pasākumi jau bija pieejami (piemēram, atbalsts dīkstāves dēļ).

  1. attēls. Iekšzemes kopprodukta pārmaiņas salīdzināmās cenās ES valstīs*

Datu avots: Eurostat. IKP pārmaiņu aprēķiniem izmantoti sezonāli un kalendāri izlīdzināti ceturkšņu dati. Apļa diametrs apzīmē atšķirīgu izmitināšanas, ēdināšanas un atpūtas un kultūras pakalpojumu īpatsvaru IKP pirms pandēmijas, 2019. gadā.

* Nav attēlota Īrija, kas 2020. gadā kopumā piedzīvoja samērā strauju ekonomisko izaugsmi gandrīz 6% apmērā.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem Latvijas tautsaimniecība pandēmijas pirmajā gadā saruka par 3.6%, kas ir mazāk nekā vidēji attīstītajās valstīs (pēc Starptautiskā Valūtas fonda novērtējuma) un mazāk nekā vidēji ES, taču nedaudz vairāk nekā pasaulē vidēji. Atspēriens 2021. gadā ne visur sekoja iekritiena dziļumam, jo cīņa ar pandēmiju sekmējās dažādi. Savdabīga situācija veidojās arī Latvijā 2021. gada 2. pusgadā, kad Latvijas iedzīvotāji līdzīgi gājputniem labprāt devās pārlaist trauksmainos laikus labvēlīgākos laikapstākļos, uz ko norāda ar Latvijā reģistrētu iestāžu izsniegtajām maksājumu kartēm veikto maksājumu dinamika Latvijā un ārpus tās. Citiem vārdiem sakot, daļa Latvijas iedzīvotāju patēriņa īstenojās importā, sekmējot citu valstu tautsaimniecības atlabšanu.

2) Pandēmijas "posta" apmērus zināmā mērā ietekmēja tautsaimniecības struktūra. Lietuvā raksturīgs lielāks autopārvadājumu īpatsvars, kas stabilizēja transporta nozari salīdzinājumā ar Latviju, kur lielāka loma bija aviopārvadājumiem (un tie pandēmijas dēļ cieta būtiski). Tāpat Latvijā neatkarīgi no pandēmijas turpināja mazināties ogļu kravu pārvadājumu loma dzelzceļa un ostu pakalpojumos. Lietuvā jau no 2020. gada 1. ceturkšņa bija vērojams būtisks ķīmiskās rūpniecības izaugsmes pienesums. Igaunijā situāciju uzlaboja atsevišķu investīciju efekts. 2. attēlā redzam, ka Latvija ir starp valstīm, kas 2021. gada 3. ceturksnī jau bija pacēlusi galvu virs ūdens jeb t.s. pirmskrīzes līmeņa, kamēr dažās valstīs, tostarp tajās, kurās ir lielāks viesmīlības un atpūtas un kultūras pakalpojumu īpatsvars, tautsaimniecības atveseļošanās prasa vairāk laika.

  1. attēls. Iekšzemes kopprodukta pārmaiņas salīdzināmās cenās ES valstīs (2021. gada 3. ceturksnis pret ceturksni ar augstāko līmeni 2019. gadā; %)

Datu avots: Eurostat. Aprēķiniem izmantoti sezonāli un kalendāri izlīdzināti ceturkšņu dati.

Pandēmija nav apstādinājusi konverģenci, tomēr Latvijā ienākumu līmenis, mērot IKP uz 1 iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, arvien ir stipri zemāks nekā ES valstīs vidēji (t.i., 70%, pēc Eurostat datiem), kamēr Lietuvā un Igaunijā tas sasniedz attiecīgi 87 un 84%, un arī pandēmija to konverģenci kavējusi mazāk.

3) Valdības atbalsts Covid-19 laikā ir grūti salīdzināms starp valstīm dažādo izmantoto atbalsta instrumentu un salīdzināmu datu trūkuma dēļ. Tādējādi par valsts atbalsta iedarbīgumu drīzāk var spriest pēc rādītājiem, kuri raksturo ekonomiskās situācijas attīstību. Piemēram, samērā strauja noskaņojuma rādītāju stabilizēšanās vai ļoti limitēts bezdarba pieaugums (3. attēls), kā arī drīza tā korekcija. Citiem vārdiem sakot, valdības atbalsts pandēmijas situācijā palīdzēja bezdarba kāpumu noturēt šaurā amplitūdā, kā arī veicināja tautsaimniecības drīzu un strauju atlabšanu, tostarp bezdarba sarukumu. Ja atskatāmies uz globālās finanšu krīzes laiku, tad atlabšana pēc būtiskās ekonomiskās lejupslīdes bija ļoti lēna, savukārt bezdarbs svārstījās augstā līmenī vai dažās valstīs pat turpināja palielināties vēl vairākus gadus.

  1. attēls. Bezdarba līmeņa (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem)svārstības (pp) ES valstīs globālās finanšu krīzes (GFC) un Covid-19 pandēmijas (PND) laikā

Datu avots: Eurostat; izmantoti sezonāli izlīdzināti ceturkšņu dati.

Bezdarba pārmaiņas GFC laikā mērītas, salīdzinot ceturksni ar sliktāko situāciju (augstāko līmeni) 2009.-2010. gada periodā un ceturksni ar labāko situāciju (zemāko līmeni) pirms krīzes 2007.-2008. gada periodā; pandēmijas laikā salīdzināta sliktākā ceturkšņa situācija kopš 2020. gada 2.ceturkšņa ar labāko ceturksni 2019. gadā.

Tikmēr šobrīd, lai gan Covid-19 nav izzudis un daudzviet tā ierobežošanai vēl ir spēkā dažādi piesardzības pasākumi, sezonāli izlīdzinātais bezdarba līmenis visās ES valstīs jau sācis samazināties. Tostarp Latvijā bezdarbs mazinājies pat nedaudz vairāk nekā ES valstīs vidēji un tuvojas līmenim, kāds bija pirms pandēmijas (2021. gada nogalē sasniedzot aptuveni 7.3% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem).

Valsts atbalstu daļēji varam raksturot arī ar valdības parāda palielināšanos (4. attēls). Parāda pieaugums gan viennozīmīgi neatspoguļo Covid-19 laikā sniegto atbalstu. Turklāt jāņem vērā, ka ļoti izplūdis ir tāds atbalsta instruments kā valdības garantijas, kas dažās valstīs tika sniegtas ļoti apjomīgi, piemēram Itālijā, Vācijā, Grieķijā, un to ietekme uz valsts parādu var izpausties gadījumā, ja garantētās saistības valstij ir jāsedz aizņēmēja vietā (līdzīgi kā hipotekārā kredīta gadījumā to dara galvotājs).

  1. attēls. IKP un valdības parāda pārmaiņas Covid-19 pandēmijas laikā.

Datu avots: Eurostat. IKP pārmaiņu aprēķiniem izmantoti sezonāli un kalendāri izlīdzināti ceturkšņu dati. Apļa diametrs apzīmē valdības parāda attiecību pret IKP (%) pirms krīzes: Pandēmijas situācijai tas ir ceturksnis ar zemāko parāda līmeni 2019. gadā.

* salīdzināts 2020. gada 2. ceturkšņa IKP ar augstāko ceturkšņa IKP līmeni 2019. gadā.

** Valdības parāda  pārmaiņu raksturošanai pandēmijas laikā salīdzināts 2021. gada ceturksnis ar augstāko līmeni pret 2019. gada ceturksni ar zemāko līmeni.

Pandēmijas laikā ES tika atcelti fiskālie noteikumi, kas ļāva atkāpties no fiskālās disciplīnas. Tomēr redzams, ka ES valstis, kuru tautsaimniecība pandēmijas laikā būtiski cieta un kurām bija nepieciešams būtisks atbalsta apjoms un tādējādi parāds auga straujāk (attēlā šīs valstis izvietojas augstāk), jau pirms Covid-19 krīzes bija ar augstiem parāda līmeņiem (lielāks apļu platums 4. attēlā). Tādējādi procentu maksājumiem par parādu novirzāms vairāk līdzekļu nākotnē.

Nedaudz paradoksāli, bet Latvijā Covid-19 situācijā valdības atbalsta pieejamība parādīja arī tā nepieejamību: pandēmijas sākumā atsevišķos nodokļu režīmos strādājošajiem tas bija ārkārtīgi zems, kas liecināja, ka ir nepieciešams paplašināt sociālo apdrošināšanu. Tika ieviests minimālās sociālās apdrošināšanas koncepts. Latvijā joprojām ir salīdzinošs augsts darbaspēka nodokļu slogs, taču pērn tika samazināts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa. Nebija gaidāms, ka tas pandēmijas apstākļos darbotos kā tautsaimniecības izaugsmes dzinējspēks. Tomēr tas noteikti bija atspaids, īpaši zemo ienākumu saņēmējiem, jo sociālo nodokli algai aprēķina pirms visiem atbrīvojumiem, tādējādi likmes samazināšana "uz rokas" atstāja nedaudz vairāk ienākumu.

4) Gan Latvijā, gan pārējās Baltijas valstīs pandēmijas laikā būtiski atšķīrās preču un pakalpojumu eksporta dinamika. 5. attēlā to redzam salīdzināmās cenās pret 2019. gada vidējo ceturkšņa līmeni. Neraugoties uz to, ka globāli pandēmijas dēļ bija vērojami īslaicīgi rūpnīcu darba pārtraukumi, izejvielu pieejamības problēmas, piegādes ķēžu traucējumi u.c. faktoriem, Latvijas preču eksports piedzīvoja būtiski mazāku kritumu nekā pakalpojumu eksports, un patlaban pārsniedz līmeni, kāds bija pirms pandēmijas. Latvijas gadījumā situāciju uzlaboja pievilcīgāka koksnes cenu līmeņa atjaunošanās. Vienlaikus jāsaka, ka eksporta pieaugums vērtības izteiksmē 2021. gadā bija vērojams vairākumā preču grupu, nebalstoties uz vienu, specifisku.

  1. attēls. Baltijas valstu eksporta dinamika (sez. izl., salīdzināmās cenās; 2019. vidējais līmenis = 100)

Datu avots: Eurostat.

Tikmēr Latvijas pakalpojumu eksporta likstās pandēmijas loma nebija vienīgā. Latvijā līdztekus lielākai gaisa satiksmes ietekmei (pandēmijas dēļ) saglabājās vājš dzelzceļa un ostu darbības pienesums ogļu kravu mazināšanās (gandrīz izzušanas) dēļ. Tikmēr citu, piemēram, dažādu biznesa pakalpojumu eksportā vērojams mērens kāpums.

Pandēmijai atkāpjoties, gaidāma pakalpojumu eksporta uzlabošanās, taču kopumā Latvijai investīciju nodrošināšanai un eksportam joprojām vajadzīgas gan importētas izejvielas, gan kapitālpreces. "Miera laikos" Latvijai ir raksturīgs neliels tekošā konta deficīts, un to galvenokārt veido negatīvs ārējās tirdzniecības saldo.

Mediju atbalsta fondsProjektu "Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikācijas "Makroekonomikas ekspertu komentāri: "Kā Latvijas ekonomika pārdzīvojusi Covid-19 krīzi?"" saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: