Ja tiesvedības laikā miris sabiedrības valdes loceklis, pret kuru celta prasība par zaudējumu piedziņu Maksātnespējas likuma 72.¹ panta kārtībā, šāda saistība mantiniekiem nepāriet - šāds secinājums lasāms Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 29.janvāra lēmums lietā Nr. C08042717 SKC-426/2020.

Lēmumā norādīts, ka Maksātnespējas likuma 72.¹ panta ("Valdes locekļu atbildība par dokumentu nenodošanu") pirmā daļa kā priekšnoteikumu zaudējumu piedziņai no sabiedrības bijušā valdes locekļa nosaka apstākli, ka „dokumenti ir tādā stāvoklī, ka tie neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem”, savukārt minētā panta ceturtā daļa paredz, ka „tiesa var samazināt zaudējumu atlīdzības apmēru, par kādu ir atbildīgs valdes loceklis, ņemot vērā viņa ietekmi uz šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem”.

Likumā noteikts, ka "Parādnieka — kapitālsabiedrības valdes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem parādniekam, ja maksātnespējas procesa administratoram netiek nodoti parādnieka grāmatvedības dokumenti vai tie ir tādā stāvoklī, kas neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas."

No minētā izriet, ka paskaidrojumu sniegšana par veiktajiem darījumiem un valdes locekļa lomu to noslēgšanas procesā ir veids, kādā valdes loceklis var atspēkot pret viņu izvirzītās pretenzijas, tādējādi pilnīgi vai daļēji izvairoties no atbildības par zaudējumu nodarīšanu. Abus šajā pantā norādītos atbildības izslēgšanas pamatus mantinieki nevar zināt, jo tie ir attiecināmi uz faktiem, kuri var būt zināmi tikai mantojuma atstājējam.

Vēl jo vairāk, prasībās, kas pamatotas ar Maksātnespējas likuma 72.¹pantu, darbojas valdes locekļa vainojamības prezumpcija, jo tieši valdes loceklis ir tas, kuram ir visa informācija par apstākļiem, kāpēc viņš tā vai citādi  rīkojies, veicot savus pienākumus. Senāts atzīst, ka šāda saistība nevar pāriet uz valdes locekļa mantiniekiem, jo tad arī pret viņiem būtu piemērojama šī prezumpcija, kuru mirušā tiesību pārņēmējiem objektīvi nav iespējams atspēkot.

Piemērojot Komerclikuma 169.panta trešajā daļā noteikto vainojamības prezumpciju,  tiesa piedzen zaudējumus nevis tāpēc, ka persona patiesi ir bijusi vainīga zaudējumu nodarīšanā, bet gan tāpēc, ka tā nav bijusi spējīga pierādīt, ka tās rīcībā nav vainas. Tas ir pieļaujams attiecībā uz valdes locekli, kurš, stājoties amatā, rēķinās ar savas atbildības augsto līmeni un tādēļ var nodrošināt sabiedrības grāmatvedības kārtošanu veidā, kas vajadzības gadījumā ļauj atspēkot jebkurus pārmetumus. Savukārt mantiniekiem šāda iespēja nepastāv, un, visticamāk, viņi vienmēr tiktu atzīti par vainīgiem zaudējumu nodarīšanā tikai tāpēc, ka viņiem objektīvi trūkst informācijas par mantojuma atstājēja darbībām un pieņemto lēmumu motīviem, pildot valdes locekļa pienākumus sabiedrībā.

Senāta ieskatā valdes locekļa darbība ir personiska rakstura un izriet no valdes locekļa īpašām spējām, kuras cieši saistītas ar attiecīgo funkciju izpildi sabiedrībā.

Senāts vienlaikus norāda, ka saistība ir mantojama gadījumā, ja valdes locekļa atbildība noteikta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu.

Atbilstoši Civillikuma 382.pantam mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Savukārt atbilstoši Civillikuma 705.pantam ar mantojuma iegūšanu uz mantinieku pāriet, līdz ar mantojuma atstājēja tiesībām, arī viņa saistības, izņemot tīri personiskās. Mantojumā neietilpst tīri personiskās saistības, kas tieši sasaistītas ar pašu mantojuma atstājēja personu vai viņa personisku atbildību. Senāts atzīst, ka valdes locekļa statuss un viņa darbības ir saistītas ar mantojuma atstājēja personu, proti, no likuma izrietošu personiski uzņemtu atbildību pret sabiedrību.