Senāta Administratīvo lietu departaments atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nodeva jaunai izskatīšanai pieteicējas strīdu ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru (VSAA) par aprēķināto maternitātes pabalstu saistībā ar pieteicējas trešo bērnu.

Konkrētajā gadījumā pieteicējai trīs bērni dzimuši ar tik nelielu laika atstarpi, ka starp bērnu piedzimšanu pieteicēja neatgriezās darbā, bet tā vietā no iepriekšējā bērna kopšanas atvaļinājuma uzreiz pārgāja nākamā gaidāmā bērna grūtniecības atvaļinājumā. Par pirmajiem diviem bērniem pieteicējai maternitātes pabalsts tika aprēķināts, ņemot vērā viņas algotā darbā gūtos ienākumus pirms pirmā bērna piedzimšanas. Savukārt par trešo bērnu pieteicējai tika piešķirts ievērojami mazāks maternitātes pabalsts, tā aprēķinā par pamatu ņemot nevis pieteicējas darba ienākumus pirms pirmā bērna piedzimšanas, bet gan valstī noteikto vidējo algu.

Administratīvā apgabaltiesa VSAA lēmumu atzina par pareizu, uzskatot, ka likumdevēja griba ir bijusi šādos gadījumos par trešo bērnu paredzēt maternitātes pabalstu, kas nav piesaistīts sievietes algotā darbā gūtajiem ienākumiem. Senāts tam nepiekrita, norādot, ka šāds secinājums balstīts tikai gramatiskā tiesību normu interpretācijā, bet jāņem vērā arī maternitātes pabalsta būtība un mērķis.

Senāts, izvērtējot maternitātes pabalsta regulējumu sistēmiski, kā arī iepazīstoties ar šī regulējuma izstrādes materiāliem, atzina, ka, lai arī, gramatiski interpretējot normas, varētu šķist, ka likumdevējs tādā situācijā kā pieteicējai ir vēlējies noteikt, ka par trešo bērnu maternitātes pabalsts aprēķināms, piemērojot likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 31.panta otrās daļas 3.punkta normu (proti, ņemot vērā valstī noteikto vidējo algu), patiesībā šī norma nav attiecināma uz šāda veida gadījumiem.

Senāts atzina, ka maternitātes pabalsta mērķis ir radīt finansiāli drošu vidi ģimenēm, kurās gaidāms un piedzimis bērns, tādējādi veicinot demogrāfiskās situācijas uzlabošanos. Maternitātes pabalsta sistēma ir veidota tādējādi, ka šā pabalsta apmērs pamatā ir piesaistīts pabalsta saņēmēja apdrošināšanas iemaksu algai, tādā veidā pēc iespējas nodrošinot to, lai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ zaudētie darba ienākumi sievietei tiktu kompensēti maternitātes pabalsta veidā.

Senāts arī konstatēja, ka likumdevējs, izstrādājot likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” normas, ir vēlējies nodrošināt principu, ka persona var saņemt uz iepriekšējiem algotā darbā gūtajiem ienākumiem balstītu maternitātes pabalstu arī tādā gadījumā, ja tā atalgojumu pirms attiecīgā bērna piedzimšanas nav saņēmusi tāpēc, ka šajā laikā ir bijusi grūtniecības, dzemdību un bērna kopšanas atvaļinājumā ar iepriekšējo bērnu. Vienlaikus Senāts secināja, ka, izstrādājot tiesisko regulējumu, likumdevējs ir noregulējis ierastu dzīves situāciju, proti, situāciju, kad sievietei ar nelielu laika atstarpi bijušas divas grūtniecības. Tomēr likumdevējs nav apsvēris salīdzinoši retos gadījumus, kad sievietei ar nelielu laika atstarpi pēc kārtas dzimst trīs vai vairāk bērni un šī iemesla dēļ sieviete nepārtraukti atrodas grūtniecības, dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā vairāk nekā 32 mēnešus pēc kārtas.

Līdz ar to ir Senāts atzina, ka pastāv neapzināts likuma robs, kas atbilstoši demokrātiskā valstī atzītām juridiskajām metodēm aizpildāms tiesību tālākveidošanas ceļā, piemērojot analoģiju.

Senāts norādīja, ka, ievērojot maternitātes pabalsta mērķi un būtību, šajā lietā konstatētā likuma roba aizpildīšanai būtu izmantojams tāds analoģijas ceļā atvasināms princips, kas nodrošinātu, ka maternitātes pabalsta apmērs ir adekvāti samērojams ar personas pirms bērnu piedzimšanas gūtajiem vidējiem ienākumiem. Senāts nesaskatīja saprātīgu pamatu, kāpēc šādos gadījumos maternitātes pabalstam par trešo bērnu būtu jābūt atšķirīgam no maternitātes pabalsta par iepriekšējiem bērniem.

Senāts lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. (Lieta SKA-668/2018; A420176716).