0,00 EUR

Grozā nav nevienas preces.

GRĀMATVEDĪBA Meklējot ceļus Latvijas  nodokļu sistēmas džungļos

Meklējot ceļus Latvijas  nodokļu sistēmas džungļos

Ikars Kubliņš intervē BDO Latvijas biroja grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļas direktoru Viesturu Briežkalnu

Ārpakalpojumu grāmatveži, būdami vieni no "vārtsargiem", kas var laikus pamanīt nelegāli iegūtu līdzekļu plūsmas, pēdējos gados finanšu nozares pārbūves procesā nonākuši ciešākā valsts iestāžu uzmanības lokā nekā uzņēmumu "štata" jeb iekšējie grāmatveži. Tieši viņiem uzdots veidot iekšējās kontroles sistēmas, ziņot par aizdomīgiem darījumiem, būs arī jāsertificējas. BDO Latvijas biroja grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļas direktors Viesturs Briežkalns piekrita Bilancei dalīties ar savu personīgo pieredzi profesijā, stāstot ne tikai par ārpakalpojumu grāmatvežiem svarīgiem tematiem, bet arī grāmatvedības un nodokļu aktualitātēm kopumā.  Nav noslēpums, ka vīrietis grāmatvedis ir ļoti…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

9 € / mēnesī*

Pirmās 15 dienas bez maksas

Abonēt

*Abonements tiek atjaunots automātiski, līdz izvēlaties to pārtraukt
 Esi BilancePLZ abonents?
Pieslēgties

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Viesturs Briežkalns, BDO Latvijas biroja grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļas direktors
Viesturs Briežkalns, BDO Latvijas biroja grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļas direktors
Foto: Aivars Siliņš

Ārpakalpojumu grāmatveži, būdami vieni no “vārtsargiem”, kas var laikus pamanīt nelegāli iegūtu līdzekļu plūsmas, pēdējos gados finanšu nozares pārbūves procesā nonākuši ciešākā valsts iestāžu uzmanības lokā nekā uzņēmumu “štata” jeb iekšējie grāmatveži. Tieši viņiem uzdots veidot iekšējās kontroles sistēmas, ziņot par aizdomīgiem darījumiem, būs arī jāsertificējas. BDO Latvijas biroja grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļas direktors Viesturs Briežkalns piekrita Bilancei dalīties ar savu personīgo pieredzi profesijā, stāstot ne tikai par ārpakalpojumu grāmatvežiem svarīgiem tematiem, bet arī grāmatvedības un nodokļu aktualitātēm kopumā. 

Nav noslēpums, ka vīrietis grāmatvedis ir ļoti reta parādība, vismaz Latvijā. Kā jūs izvēlējāties šo profesiju, un kā ir būt profesijā, kurā vairākums ir pretējā dzimuma pārstāvju? 

Grāmatvedis kā sieviešu amats — tā tas ir tikai Latvijā, varbūt Baltijā. Iespējams, tas ir postpadomju mantojums, bet ir daudzas Eiropas valstis, kur grāmatvedis ir tieši vīriešu amats. Arī savā kolektīvā cenšamies lauzt stereotipus, ka grāmatvedība ir tikai sieviešu darbs. Pieņemam darbā iespējami vairāk vīriešu, lai diversificētu kolektīvu. Mans personiskais ceļš uz grāmatvedību bija nejaušība — ja mēs kļūtu par tiem, par ko gribējām kļūt bērnībā, tad droši vien visi būtu šoferi vai kosmonauti, vismaz ja runājam par vīriešiem. Par grāmatvedi sāku strādāt, turpinot studiju praksi kāda uzņēmuma grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļā. Toreiz studēju finanses Banku augstskolā, un pēc otrā kursa bija iespēja izvēlēties prakses vietu. Skola piedāvāja sarakstu ar iespējamām darbavietām, kas pārsvarā bija Valsts ieņēmumu dienestā vai citās valsts iestādēs. Taču man izdevās prakses vietu atrast pašam, izvēloties uzņēmumu, kurā jau strādāja studiju biedrs. Iesniedzu pieteikumu, un brīnumainā kārtā mani tur pieņēma — tas bija liels pārsteigums skolai, kas nebija gaidījusi, ka kāds aizies uz sarakstā neesošu darbavietu. Tā arī es šajā uzņēmumā, kas vēlāk pārtapa par Ernst & Young, nostrādāju 16 gadus. 

Vai tad, kad devāties studēt Banku augstskolā, un vēlāk, kad meklējāt prakses vietu, jums jau bija doma par konkrētu specializāciju finanšu jomā? Vai uzskaite, bilances aprēķins un visi pārējie grāmatvedības smalkumi bija ieinteresējuši, jau pirms devāties praktizēties šādā amatā?

Tā vairāk bija nejaušība, jo prakses vieta šajā uzņēmumā bija pieejama grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļā. Nedaudz sanāca pastrādāt arī audita nodaļā, taču šis darbs mani īsti nesaistīja. Tāpēc tad, kad, beidzoties praksei, man piedāvāja palikt uzņēmumā pastāvīgā darbā, es izvēlējos grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļu. Pēc tam gan pienākumi mainījās — pārgāju uz iekšējo grāmatvedību, kur nostrādāju ilgu laiku.

Tad iznāk, ka esat bijis abās grāmatvedības “frontes pusēs” — gan kā in–house, gan ārpakalpojumu grāmatvedis?

Jā, taču pēc trīsdesmit gadu vecuma sapratu, ka dzīvē kas jāmaina. Izaugsmes iespējas iekšējā grāmatvedībā ir mazākas nekā ārpakalpojumu grāmatvedībā. Tāpēc nolēmu izkāpt no savas komforta zonas un atsākt strādāt ārpakalpojumu nozarē, kas ir daudz lielāks izaicinājums. Tā ir krietni dinamiskāka vide, kur nemitīgi piedzīvojamas dažādas pārmaiņas. 

Ar ko atšķiras labs “iekšējais” grāmatvedis un labs ārpakalpojumu grāmatvedis? Kuras rakstura īpašības vairāk nepieciešamas vienam, kuras — otram?

Iekšējais grāmatvedis strādā ar noteiktu funkciju kopumu, kuras atkārtojas. Līdz ar to, ilgāku laiku nostrādājot šajā amatā, cilvēks ļoti labi pārzina savus pienākumus un darba specifiskās nianses. Protams, arī iekšējam grāmatvedim darbā ir izaicinājumi, tomēr kopumā vide ir daudz stabilāka, paredzamāka, arī darba ikdienu var vieglāk saplānot, jo zināmi darba cikli, termiņi, noslodze. Šāds darbs vairāk piemērots cilvēkam, kurš spēj izturēt rutīnu. Savukārt ārpakalpojumu grāmatvedībā jābūt ne mazāk precīzam un ne mazāk jāspēj pievērst vērību detaļām, bet vienlaikus jābūt arī ļoti elastīgam, jo ikdienas situācijas mainās ne tikai pa mēnešiem, bet pat pa dienām un stundām. Mēs nereti esam pārsteigti par to, cik bizness var būt dažāds, cik mūsu klienti var būt radoši. Visās šajās situācijās jāatrod veids, kā šos biznesus apkalpot, pareizi atspoguļot grāmatvedībā. Mēs esam filtrs, kas klientam pasaka: “Labi, šādi darīt var, taču šādi gan labāk ne, te būs problēma!”

Tad jūs savā ziņā darbojaties arī kā biznesa konsultanti, juristi? 

Gandrīz visi mūsu klienti ir starptautiski uzņēmumi, taču šo uzņēmumu pārstāvji, ar kuriem kontaktējamies, iedalāmi divās grupās — vieni ir finansisti, kas paši labi pārzina normatīvo regulējumu, un otri ir uzņēmēji. Ļoti svarīgi, kas tev sēž pretī — vai tas ir finanšu vai biznesa cilvēks. Ja tas ir finanšu cilvēks, tad mēs runāsim vienā valodā. Savukārt biznesa cilvēkus interesē viens — kā attīstīt biznesu. Mūsu uzdevums tad ir saprast, kas katrā situācijā ir iespējams, kādi ir likumīgie ceļi un ar ko uzņēmējam ir jārēķinās. Tāpēc kolēģiem parasti saku: “Jūs neesat grāmatveži! Jūs esat biznesa konsultanti!” Klasiskā grāmatvedības datu uzskaite aizņem tikai daļu no mūsu ikdienas darba. Lielu daļu aizņem arī komunikācija ar uzņēmumiem, to vadītājiem, finanšu direktoriem — par to, ko viņi vēlas panākt un kā to var panākt. 

Varbūt jums ir interesanti piemēri — kādas bijušas oriģinālākās idejas, kuras ārvalstu uzņēmēji vēlējušies Latvijā izmēģināt?

Gadījumi ir bijuši dažādi, kādas tik idejas klientiem nav nākušas prātā… Taču no pēdējā laika man palicis prātā gadījums, kad klients nāca klajā ar radošu domu gājienu, kā ietaupīt valūtas konvertācijas izmaksas. Proti, uzņēmums ienākumus gūst dolāros, taču izdevumi tam ir eiro. Savukārt uzņēmumu grupā kā saistītā persona ir uzņēmums, kura situācija ir pretēja — preci iepērk par dolāriem, bet pārdodot nopelna eiro. Rodas paradoksāla situācija — pirmais uzņēmums, lai segtu izmaksas, pārdod bankai dolārus un pērk eiro, savukārt otrs uzņēmums maina naudu pretējā virzienā. Tātad ir divi uzņēmumi, kur vienam ir dolāri, bet otram — eiro, un abi šo naudu maina bankā, zaudējot milzīgas naudas summas par valūtas konvertāciju. Jautājums — vai šie abi saistītie uzņēmumi drīkst apmainīties ar valūtām tieši, savstarpēji, apejot banku pakalpojumus? Protams, uz līguma pamata, oficiāli?

Kāpēc gan ne? Vai tad normatīvais regulējums to aizliedz? 

Aizliegts tas nav. Tomēr neviens nespēj argumentēti pateikt, vai to drīkst vai nedrīkst darīt. 

Šis jau šķiet gluži normāls priekšlikums. Es gan neesmu finansists, bet, no malas skatoties, šķiet loģiski — kāpēc gan lai divi uzņēmumi nevarētu savstarpēji apmainīties ar naudu? Tomēr vai ir bijušas situācijas, kad klienti pie jums nākuši ar krietni “slīpētākiem” priekšlikumiem, proti, tādiem, kas balansē uz vai pat klaji pārkāpj likumības robežu?

Protams, uzņēmumi vēlas atrast sev izdevīgus risinājumus, taču mūsu uzņēmumam ir savs profesionālais ētikas kodekss, ko ievērojam, un mēs esam tie, kuru uzdevums ir klientam pateikt: “Nē, šis ir nelikumīgi!” Ja klients vēlas rīkoties nelikumīgi, tad mēs vienkārši atsakāmies no šāda darījuma. 

Un kāda ir šo klientu reakcija? “Labi, mēs tad sameklēsim citu, kurš to izdarīs!”?

Parasti klientu reakcija ir saprotoša, jo viņi uzticas mums kā profesionāļiem. Tādi klienti, kas jau atklāti tendēti uz nelikumīgām darbībām, parasti līdz mums nemaz nenonāk.

Cik ļoti Latvijas normatīvais regulējums nodokļu jomā atšķiras no citām Eiropas Savienības zemēm, trešajām valstīm? Vai klientiem bieži nākas brīnīties par mūsu nodokļu sistēmas “nacionālajām īpatnībām”?

Droši vien jāskatās katrs nodoklis atsevišķi, taču kopumā normatīvais regulējums ir diezgan atšķirīgs. Piemēram, kādam no mūsu klientiem bija liels pārsteigums par to, ka Latvijā ir valsts apmaksāts gadu līdz pusotru gadu ilgs bērna kopšanas atvaļinājums. Katrā valstī ir sava nodokļu likumdošana, savas nianses — nekur nav tāds viens pret vienu identisks modelis. 

Pēdējā laikā daudz un arvien augstākā līmenī runā par to, cik sarežģīti ir Latvijā atvērt bankas kontu, un jo īpaši — nerezidentam. Kādi ir jūsu vērojumi savu ārvalstu klientu spektrā — vai ir bieži gadījumi, kad bankas atsaka atvērt kontu, līdz ar to apgrūtinot šāda investora ienākšanu?

Mēs jau paši identificējam noteiktas, tipiskas pazīmes, kas varētu sarežģīt konta atvēršanu, un brīdinām par to klientus. Mazāk problēmu ir tiem uzņēmumiem, kuriem citās valstīs ir mātes uzņēmumi vai sadarbības uzņēmumi ar jau atvērtiem, pārbaudāmiem bankas kontiem. Grūtāk atvērt kontu ir jauniem, sevi nepierādījušiem uzņēmumiem, vēl jo vairāk, ja ir kādas noteiktas reģionālas iezīmes, uz kurām bankas skatās ar aizdomām. Piemēram, šķērslis var izrādīties arī uzņēmuma valdes locekļa tautība. Katrā ziņā ir bijuši gadījumi, kad bankas jauniem uzņēmumiem neatver kontu, vai arī process bijis tik ilgs, ka klients izvēlas bankas kontu atvērt citā valstī un uzņēmuma saimniecisko darbību Latvijā apturēt. 

Runājot par ārpakalpojumu grāmatvedību, šķiet nesaprotami — kā tas var būt, ka viens cilvēks var vest daudzu uzņēmumu grāmatvedību, kamēr citviet pat viena uzņēmuma grāmatvedībā strādā desmitiem cilvēku? Kā no jūsu līdz šim teiktā izriet, skaidrojums nav arī tas, ka ārpakalpojumu grāmatveži apkalpotu tikai ļoti mazus, finansēs vienkārši pārvaldāmus uzņēmumus, jo tā vienmēr nav?

Protams, jo lielāks uzņēmums, jo vairāk darījumu, transakciju, dokumentu, lielāks datu apjoms — līdz ar to arī kolektīvam jābūt lielākam. Lielie uzņēmumi gan parasti neizvēlas ārpakalpojumu grāmatvedības pakalpojumus, tiem pārsvarā ir savi daudzskaitlīgi grāmatvežu kolektīvi. Uzņēmumi, kuri ir salīdzinoši mazi vai vidēji, izvēlas ārpakalpojumu grāmatvedību tad, ja grib koncentrēties tikai uz biznesa izaugsmi, jaunu produktu izstrādi un virzīšanu tirgū. Viņiem nav tik būtiski, lai kādā kabinetā vienmēr pa rokai sēdētu arī grāmatvedis — grāmatvedība ir tikai blakus pakalpojums. Ne vienmēr uzņēmuma vadītājam arī iespējams izsekot līdzi, vai iekšējais grāmatvedis ir pilnībā un jēgpilni noslogots — varbūt visas funkcijas, kas tam uzdotas pildīt, nemaz nav nepieciešamas? Nereti mēs piedāvājam uzņēmumiem arī grāmatvedības funkciju auditu, lai klients var saprast, vai tiešām viņam vajadzīgs, piemēram, desmit grāmatvežu kolektīvs. 

Viesturs Briežkalns, BDO Latvijas biroja grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļas direktors
Viesturs Briežkalns, BDO Latvijas biroja grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļas direktors
Foto: Aivars Siliņš

Viena no galvenajām pēdējo gadu aktualitātēm ārpakalpojumu grāmatvedībā ir cīņa ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Kādu slogu tas papildus uzlicis ārpakalpojumu grāmatvežiem, un vai ir pareizi, ka tikai ārpakalpojumu grāmatvežiem ir jāizstrādā šīs iekšējās kontroles sistēmas, jāpievērš uzmanība aizdomīgiem darījumiem, jāveic smalka klientu izpēte, jāsertificējas, kamēr uzņēmumu iekšējie grāmatveži par to var nesatraukties? 

Iekšējie grāmatveži ir viens, bet spēles noteikumiem būtu jābūt vienādiem arī visiem pārējiem šādos darījumos iesaistītajiem nozaru speciālistiem. Katrā ziņā sertifikācija mums neradīs nekādas grūtības. Es nedomāju, ka tur būs kas ārkārtīgi sarežģīts vai nepaveicams, kas varētu ierobežot mūsu biznesu. Tā drīzāk ir formalitāte.

Kā kopumā vērtējat šīs sistēmas funkcionēšanu — vai tā ir efektīva? Piemēram, vai ārpakalpojumu grāmatvežiem ir pieejams nepieciešamais informācijas daudzums, lai veiktu klientu izpēti atbilstoši normatīvo aktu prasībām? 

Līdz šim mums nav bijušas problēmas iegūt nepieciešamo informāciju, lai pārbaudītu klientu, veiktu formālās kontroles darbības. Mums gan tas nav nekas jauns — šādi esam strādājuši arī iepriekš. Protams, ārpakalpojumu grāmatvežiem tas ir papildu administratīvais slogs, tomēr vienlaikus mēs pasargājam arī paši sevi, savu vārdu, reputāciju. 

Vai jūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad atsakāt sadarbību kādam potenciālajam klientam, balstoties uz iepriekšējā pārbaudē atklāto?

Manā praksē šādas situācijas nav bijis. Mēs tomēr esam starptautisks uzņēmums, un, ja cilvēks zina, kas ir BDO, viņam droši vien ir priekšstats, ka ir noteiktas prasības, kuras ievērojam, un noteikti kritēriji, kā atlasām klientus. 

Grāmatvežiem mēdz būt dažāda sadarbības pieredze ar Valsts ieņēmumu dienestu. Kāda ir jūsējā? Vai ir pretimnākšana, tiek ievērots “Konsultē vispirms” princips, vai ir iespēja saņemt kompetentus skaidrojumus dažādām situācijām?

Gan man, gan kolēģiem ir bijusi ļoti laba pieredze sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu. Konsultanti vienmēr bijuši atsaucīgi un pretimnākoši. No VID puses nav bijušas neloģiskas, nepamatotas vai neizpildāmas prasības. Vai atbildes uz mūsu uzdotajiem jautājumiem bijušas pietiekami zinošas? Jāsaka gan, ka saskaramies ar to, ka atbildes ir diezgan formālas, taču jāievēro, ka atbilde bieži ir tāda, kāds bijis jautājums. Ja jautājums uzdots vispārīgi, tad arī atbilde tāda būs. Jautājumu uzdošana Valsts ieņēmumu dienestam ir vesela māksla — ar to nodarbojas mūsu nodokļu konsultanti, kas zina, kā jautājumus formulēt precīzi, lai saņemtu detalizētas atbildes un neizvērstos gara un plaša sarakste ar daudziem precizējošiem papildjautājumiem. 

Kādu iespaidu uz jūsu darbu ir atstājušas pēdējo gadu lielākās nodokļu izmaiņas, piemēram, uzņēmumu ienākuma nodokļa reforma? Šajā ziņā darba apjoms droši vien samazinājās?

Es gan teiktu pretēji — darba apjoms tieši pieauga. Pēc reformas apliekamais objekts var veidoties katru mēnesi, līdz ar to ir pienākums rūpīgi sekot līdzi izmaksām. Līdz šim uzņēmumu ienākuma nodokli aprēķinājām reizi gadā, tagad apliekamajai bāzei jāseko līdzi un deklarācija jāsniedz katru mēnesi. 

Tātad uzņēmumiem tik bieži rodas ar saimniecisko darbību nesaistītas izmaksas?

Ja ir, piemēram, uzņēmuma transportlīdzeklis vai reprezentācijas izmaksas, no kurām pie noteiktiem nosacījumiem ir jāmaksā nodoklis… Šis monitorings tagad jāveic katru mēnesi. 

Kā ar citām pēdējā laika izmaiņām, kas skārušas grāmatvežu darbu? Daudziem galvassāpes sagādāja diferencētā neapliekamā minimuma ieviešana…

Lielāko diskomfortu rada tas, ka bieži par jauna normatīvā regulējuma piemērošanu nav pilnīgas skaidrības pat tad, kad tas jau stājies spēkā, — tā tas bija ar iepriekšējo nodokļu reformu. Toreiz nebija atbilžu uz jautājumiem, kuras bija nepieciešams zināt uzreiz. Otra aisberga puse ir ārkārtīgi lielās izmaksas, ko uzņēmumi ieguldīja, lai pielāgotu savas sistēmas jaunajam normatīvajam regulējumam — tās ir IT, konsultantu un grāmatvežu izmaksas… Tie nav simti, bet gan tūkstoši un desmitiem tūkstošu eiro. Kas uzņēmumiem to kompensēs? Bieži vien trūkst pilnvērtīga dialoga starp likumdošanu un biznesu, motivējot un izskaidrojot, kāpēc tiek pieņemtas vienas vai otras izmaiņas — kāds ir ieguvums no tā? 

Vai, runājot par iecerētajām nodokļu izmaiņām, kuras pati Finanšu ministrija gan kautrējas saukt par “reformu”, bet kuras tomēr plānotas ļoti būtiskas, tiek pietiekami pamatota gan šo izmaiņu nepieciešamība, gan arī detalizēti skaidrota to praktiskā piemērošana? 

Negribētos, ka atkārtojas 2018. gada situācija, kad, zvanot uz Valsts ieņēmumu dienestu, saņēmām atbildi: “Mēs paši nezinām!” Otrkārt, nereti vērojama nesakritība starp likumdošanas izmaiņu izvirzīto mērķi un tā reālo izpildi, sasniegto rezultātu. Redzam, ka regulējums ik pa laikam tiek mainīts — jājautā, kāpēc tas notiek tik bieži? Ja ienāk ārvalstu investors, tas nav viena gada projekts — viņš rēķinās ar stabilitāti administratīvajos procesos, nodokļos un tamlīdzīgi. Ja tie tiek gandrīz nepārtraukti mainīti, tad kādā brīdī tas var kļūt par kritisko punktu, lai nosvērtos par labu investēšanai nevis Latvijā, bet Lietuvā vai Igaunijā. 

Grāmatvežiem nereti ir dažādi aktīvi vaļasprieki, kas ļauj atslēgties no skaitļu un nodokļu pasaules. Kas jums ļauj “izvēdināt galvu”? 

Katru dienu uz darbu no Rīgas nomales dodos ar velosipēdu. Jāsaka gan, ka velo infrastruktūra Rīgā ir tādā… sākuma stadijā. Atbilstošu veloceliņu izbūvēts ļoti maz, un bieži jābrauc vai nu līdzās automašīnām, vai gājējiem. Velobraucēju Rīgā kļūst aizvien vairāk, bet infrastruktūra tam nav piemērota. Šogad divas reizes esmu redzējis, kā uz VEF gaisa tilta pāri betona malai uz braucamās daļas pārkrīt cilvēks ar velosipēdu. Vienā gadījumā tā bija sieviete ar mazu bērnu, otrā — kāds vīrietis, kurš saskrējās ar pretimbraucošo. 

No citām aktivitātēm — ik piektdienu kādā no Rīgas skolām ar draugiem sapulcējamies spēlēt florbolu, tagad gan korekcijas ievieš koronavīruss. Volejbolu savukārt vairāk spēlējam vasarā, siltajā laikā. Kopā ar sievu reizēm uzspēlēju tenisu. Kādu laiku iepriekš cītīgi nodarbojos arī ar skriešanu, skrēju maratonus. 

Pilno maratona 42 kilometru distanci?

Jā! Tas man bija kā meditācijas veids, atslēgšanās no ārpasaules. 

Un tajā brīdī izdodas nedomāt par darbu? 

Protams, tas ir izdzīvošanas jautājums.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2020. gada novembra (467.) numurā

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: