Darbiniekam jāsamaksā kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu no 11.12.2014. līdz 24.07.2020. Grāmatvedis nosaka vidējo izpeļņu no darba samaksas pēdējos sešos kalendāra mēnešos (no 01.2020. līdz 06.2020.), bet vadība apgalvo, ka vidējā izpeļņa jārēķina, ņemot vērā katram periodam citus sešus mēnešus. Piemēram, periodam no 11.12.2014. līdz 10.12.2015. vidējā izpeļņa jārēķina no 06.2015.–11.2015. utt.

Pētot Darba likumu, secināju, ka tā nav pareizi, jo likumā nevienā pantā nav teikts, ka vidējā izpeļņa būtu jārēķina pēc iepriekšējiem gadiem.

Ja darbinieks neietu prom no darba, bet turpinātu izmantot atvaļinājumu, tad taču atvaļinājuma naudu viņam rēķinātu pēc pēdējiem sešiem mēnešiem, nevis atkāptos pagātnē?

Atbilde

Uzskatu, ka lasītājai ir taisnība: Darba likumā nav tādas normas, ka, nosakot kompensāciju par iepriekšējos gados neizmantoto atvaļinājumu, būtu jāņem kādi citi periodi. Protams, to var izdarīt, bet šāda prasība nav noteikta, nav aprakstīta un nevienā normatīvajā aktā nav izskaidrota. 

Darba likums nosaka ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu ne vien kā darbinieka tiesības, bet vienlaikus arī kā darba devēja pienākumu.

Turklāt vienmēr der atcerēties Darba likuma 6. pantu, proti, ja darba devējs veic darbības, kas pretēji likuma normai pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli (nosakot vidējo izpeļņu no darba samaksas pirms sešiem gadiem), tās apriori tiek uzskatītas par prettiesiskām un nav spēkā. 

Faktiski tā ir “mācība” darba devējam par to, ka laikus nav atradis iespēju aizsūtīt darbinieku atvaļinājumā.

Ja grāmatvedis rīkosies saskaņā ar darba devēja “ieteikumu”, tas draud ar tiesvedību. Par 99% esmu pārliecināta, ka Valsts darba inspekcija būs darbinieka pusē. Vienu procentu atstāju rezervē, jo nav zināmi faktiskie lietas apstākļi.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2020. gada augusta (464.) numurā.

Žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI redakcijas piebilde:

Lai gan atbildē ir atsauce uz Darba likumu, Augstākā tiesa 2019. gada 6. februāra spriedumā lietā Nr. C30411017, SKC-340/2019) ir lēmusi šādi:

“[11] Atbildot uz prasītāja kasācijas sūdzības argumentu, ka, aprēķinot kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, tiesai bija jāvadās no minimālās mēneša darba algas, kas ir spēkā no 2018.gada 1.janvāra, t.i., 430 EUR, Senāts norāda, ka tas ir nepamatots, jo, aprēķinot kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, ir izmantojama tā darbiniekam noteiktā darba alga, kas bija laikā, kad kārtējais atvaļinājums viņam bija jāpiešķir.”

Par to rakstījis arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) konsultants darba tiesību jautājumos Kaspars Rācenājs žurnāla 2019. gada  aprīļa numurā.

Vienlaikus, nav liegts darba devējam izmaksāt atvaļinājuma kompensāciju, kas būs aprēķināta no vidējās izpelņas, kas spēkā patlaban, ja vien tā nesamazina to summu, kādu darbinieks būtu varējis saņemt, rēķinot no iepriekšējā perioda atalgojuma.

Tiesa skatījusi arī jautājumu, vai darba devējs var atteikt neizmantotā atvaļinājuma kompensācijas izmaksu, ja darbinieks apzināti nav devies atvaļinājumā. Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 29. marta spriedums lietā Nr. SKC-62/2019 norādīts, ka darba devējam jāpierāda, ka, darbiniekam bija iespēja atvaļinājumu izmantot un ka darba devējs vērsis uzmanību uz atvaļinājuma neizmantošanas sekām.

Ja darba devējs nevar pierādīt, ka ir atbilstoši rūpējies, lai darba ņēmējs faktiski varētu izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz ko viņam bija tiesības, ir jāuzskata, ka tiesību uz minēto atvaļinājumu izbeigšanās un darba attiecību izbeigšanās gadījumā attiecīga finansiālās kompensācijas nesamaksāšana par neizmanto ikgadējo atvaļinājumu attiecīgi nav saderīga ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. un 2. punktu.

Tomēr, ja darba devējs spēj iesniegt pierādījumus šajā ziņā, kas ir viņa pienākums, un līdz ar to šķiet, ka darba ņēmējs neizmanto savu ikgadējo atvaļinājumu apzināti, un zinādams, kādas tam būs sekas pēc tam, kad viņam ir bijusi iespēja faktiski izmantot savas tiesības uz šo atvaļinājumu, Direktīvas 2003/88 7. panta 1. un 2. punktam pretrunā nav ne šo tiesību zudums gadījumā, ja darba attiecības tiek izbeigtas, ne attiecīgi finansiālas kompensācijas par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu neesamība (sk. 2018. gada 6. novembra sprieduma lietā Max-Planck-Gesellschaft zur Forderung der Wissenschaften, C-684/16, ECLI:EU:C:2018:874, 45.-47.punktu).